Romantisks laiks Rīgā
Uģis Volosovskis sevi dēvē par Ķekavas novada iedzimto, jo kopš divu gadu vecuma līdz pat vietējās vidusskolas beigšanai viņš dzīvojis tagadējā Nākotnes ielā, mājā starp Ķekavas upīti un kanālu, un gājis bērnudārzā "Ieviņa". Uģa muzikālā audzinātāja bijusi tā pati kundze, kura vadījusi mūzikas nodarbības arī viņa vecākajam dēlam Viesturam. Tad Uģis devies uz Rīgu, kur Latvijas Universitātē ieguvis bakalaura grādu tirgvedībā un maģistra grādu loģistikā.
Uģa sieva Zane ir farmaceite. Viņa dzimusi Bauskas pusē, bet ar nākamo vīru iepazinusies Rīgā. "Darbojos studenšu korporācijā "Spīdola", un mums bija deju vakari, kuros mācījāmies balles dejas. Mans nākamais vīrs nāca mācīties dejot kopā ar savu māsīcu. Reiz sagadījās tā, ka Uģim bija jāiet pāri ielai turpat, kur man. Viens otru bijām jau ievērojuši, un tajā reizē, gaidot zaļo gaismu, vienkārši sākām sarunāties. Apprecējāmies 2005. gada 30. jūlijā," atceras Zane.
Uģis piebilst, ka pēc kāzām kādu laiku dzīvojuši vienistabas dzīvoklī Smiļģa ielā, kur bijusi krāsns apkure un pašu ielikta duša virtuvē. "Tas bija romantisks laiks, kad viens otram jautājām, ko darīsim šovakar. Tagad, kad divi bērni iet skolā, viens – bērnudārzā un ar vienu Zanei jādzīvo pa māju, tādu jautājumu vairs nav. Sieva pašlaik "mācās" pirmajā klasē, es – ceturtajā. Kopā ar bērniem atkārtojam angļu valodu, latviešu valodu un matemātiku," saka Uģis.
Iztiek bez kredītiem
"Jau dzīvojot Rīgā sākām skatīties pēc kādas remontējamas mājas ārpus tās, līdz 2006. gada februārī – tieši Zanes vārda dienā – pārnācām dzīvot uz Daugmali. Šeit divistabu dzīvoklī mitinājāmies tik ilgi, līdz Vendija un arī Viesturs iemācījās staigāt. Pēc savas būtības esam īsti viensētnieki, tāpēc tepat Daugmalē nopirkām zemes pleķīti, tikām pie suņa Rokija un uzcēlām nelielu māju. Tuvākie kaimiņi no mums atrodas 150 metru attālumā," teic Uģis.
Vaicāts, kāpēc mājai izvēlēts vārds "Pekauši", Zane pastāsta, ka tas nāk no savstarpējās saziņas ar vīru. "Reizēm, kad ir labā omā, viņš mani tā uzrunā," saka Zane. "Tā kā nevienam citam zemes gabalam tuvumā tāda nosaukuma nav, droši šo mājvārdu varējām ierakstīt zemesgrāmatā," viņu papildina Uģis.
Vēl Zane uzsver, ka viss, ko Volosovsku ģimene ieguvusi, nācis pamazām un pašu spēkiem. "Tiesa, trīs reizes esam gājuši uz banku runāt par kredīta ņemšanu, bet, izgājuši uz ielas, allaž esam sapratuši, ka labāk būs, ja paļausimies uz saviem spēkiem un līdz pensijas vecumam nebūsim parādā bankai."
Pirms vairākiem gadiem Uģis uzmeistaroja trušu būrus, un tagad tie kopā ar garaušiem kļuvuši par daļu “Pekaušu” saimniecības.
Varoņu piemiņa ir jāglabā
Jautāts, ko nozīmē pārvaldīt pagastu, kurā ir tik daudz Latvijas vēsturē nozīmīgu vietu, Uģis Volosovskis teic, ka tad noteikti ir jārunā par Nāves salu.
"Es noteikti piekrītu tiem, kuri saka: tam, kurš nezina savu pagātni, nav īstas nākotnes. Kopā ar kaimiņiem Veltu un Gintu Cīruļiem un citiem daugmaliešiem esam braukuši sakopt Nāves salu gan brīvdienās, gan pēc darba laika. Mūs atbalsta Nacionālie bruņotie spēki. Īpaši liels paldies jāsaka rezerves pulkvedim Jānim Hartmanim no Ikšķiles, bet darbos ir palīdzējuši arī karavīri, kadeti, zemessargi un jaunsargi. Talkās Nāves salā ir bijis pašreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis, NBS komandieris Raimonds Graube, admirālis Gaidis Andrejs Zeibots un daudzi citi.
Laba sadarbība izveidojusies ar Ikšķiles laivu nomu, kas pieder Mārim Reimanim. Atveduši uz Nāves salu cilvēkus no Daugavas labā krasta, laivinieki vienmēr apstaigā salu, paskatās, vai viss ir kārtībā. Ja, piemēram, nolūzis kāds koks, viņi mums piezvana un pastāsta, kas noticis. Tāpat dara arī vietējais zivju inspektors.
Šogad pieminējām Nāves salas kauju simtgadi, un oktobra sākumā Nāves sala ieguva Eiropas kultūrvēstures mantojuma statusu un karogu. Kopā ar visiem četriem bērniem esam bijuši Nāves salā 18. novembrī. Tas mums visiem bija liels piedzīvojums," atzīst Uģis.
Mums dziedāt patīk
"Kad pirmo reizi aizbraucu ciemos pie Uģa tēta un mammas, tur bija viesības. Trīs kungi spēlēja ģitāru, un visi pārējie dziedāja. Biju pārsteigta, ka tā vēl mēdz būt," stāsta Zane.
"Tā ir bijis vienmēr. Muzikāli ir mans brālēns un krusttēvs, bet tētis Felikss jaunībā bija kāzu muzikants. Tiesa, kādu dienu mana mamma – Ķekavas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Velta Volosovska –, kura beigusi arī mūzikas skolu, tētim paziņoja, ka pietiek staigāt pa tām kāzām. Taču tagad kopā ar mums dzied arī Zane," saka Uģis.
"Savukārt ar folkloras kopu, kurā abi dziedam, ir tā: pie mums uz Daugmali atbrauca brīnišķīga jauna meitene Marta, latgaliete, kurai patīk etnomūzika. Vienu dienu pagājušā gada janvārī viņa visus aicināja uz Daugmales folkloras grupas dibināšanu. Kā par brīnumu, uz pirmo mēģinājumu bija atnākuši kādi 30 cilvēki," teic Zane.
"Nosaukumu gan tā īsti vēl neesam izdomājuši, bet svarīgāk taču ir tas, ka turpinām dziedāt ar prieku," sievas teikto papildina Uģis. "Bet mums ar Zani dziedāt patīk, un bērnus uz mēģinājumiem mēs ņemam līdzi. Pagaidām gan mums piebalso tikai Vendija, kura dzied arī bērnu folkloras grupiņā. Puikas tikmēr izklaidējas, tomēr ir vidē, kur skan mūzika, un Valters dziedāšanu dzirdēja jau mammas puncī."
Ejam uz mežu pretī Ziemassvētkiem
Gaidot "Pekaušos" viesus no "Rīgas un Apriņķa Avīzes", Zane ir izcepusi piparkūkas. Cienājoties uzzinām, ka Volosovsku ģimene jau sešus gadus kopā ar Daugmales draugiem un viņu bērniem Adventes laikā dodas uz mežu ar dāvanu – burkāniem – zaķītim, lai negrauž ābelītes un pie viena tur aiznes arī vēstules Ziemassvētku vecītim.
"Viņš tās vienmēr atrod un izlasa. Pēc tam braucam mājās, cepam piparkūkas un lejam sveces. Kad pienāk decembris, bērni nevar vien sagaidīt, kad atkal brauksim uz mežu. Citreiz brienam pa sniegu, citreiz tā nav, bet tas prieku nemazina," bilst Uģis – kā pats domā, parastas latviešu ģimenes galva.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Ķekavas novada pašvaldību.
