Savukārt Ziemassvētku laikā Rēzija Kalniņa un draugi ielūdz uz Ziemassvētku koncertiem "Meklētāja Roze". Tā ir jauna Ziemassvētku programma ar Imanta Kalniņa mūziku, aicinot uz mirkli apstāties no ikdienas steigas un nokļūt mūzikas brīnumainajā pasaulē.
"Kodols" aktrisi un režisori aicināja uz interviju pirms gaidāmās pirmizrādes.
– Saunājot ar jums interviju, mani brīdināja, ka jūs varat nepiekrist laika trūkuma dēļ, jo jāgatavo pirmizrāde. Skatītāji operā dzird mūziku, dzird tekstu, bet ko operā dara režisors?
– Tas ir labs jautājums. No vienas puses, tam ir ļoti vienkārša atbilde – režisors iestudē, bet tas man liek uzdot jautājumu dziļāk – kāpēc? Pirmkārt, operas direktors Zigmārs Liepiņš piedāvāja šo operu iestudēt, un viņam ir savi apsvērumi. Es piekritu, jo opera ir par ilūziju, par iedomātām attiecībām, par vecāku – tēva un mātes – un sabiedrības ietekmi uz katra indivīda dzīves uztveri un izpratni, kā arī vēlmēm. "Jevgeņijs Oņegins" ir par diviem pilnīgi atšķirīgiem cilvēkiem, kuri auguši katrs savā pasaules malā, pēkšņi satiekas un nolemj, ka viņi viens otram ir. Kas tas ir par maģisko spēku, kas viņus vieno? Vai tā ir mīlestība?
– Un atbilde?
– Nav atbildes. Tie ir tikai jautājumi. Atbilde ir katram sava.
– Vai režisoram jācenšas uzminēt, kā izrādi iztēlojies teksta un mūzikas autors, vai tieši otrādi – jānoliek sava izpratne par tēmu priekšplānā?
– Operas un muzikāli darbi atšķiras no dramatiskajām izrādēm, kur režisora interpretācijas iespējas ir daudz lielākas, bet pats galvenais operā tomēr ir mūzika, komponists, librets, libreta autors. Laikam jau tomēr mūzika ir pats svarīgākais, kas ir jāsajūt, jācenšas saprast, tie ir atskaites punkti, pa kuriem "jāstaigā". Pat ja noiet mazliet greizi, tad tās ir pamatlietas, tie ir pamatakmeņi, pie kuriem atgriezties.
– Vai tas ir grūti?
– Nē, tas ir viegli. Daudz vieglāk atšķirībā no dramatiskā teātra izrādēm ir to pamatu nezaudēt.
– Kāpēc to darāt, kāpēc ir jāiestudē izrādes?
– Kāpēc ir jāiestudē dramatiskā teātra izrādes, es nezinu, man nav atbilžu. Kāpēc ir jāiestudē operas? Tas ir tas ūnikums, ka operu ir daudz, bet mūsdienu operu ir nosacīti maz, un atkal un atkal pasaules operteātros tiek iestudētas un pārstudētas vienas un tās pašas operas, tikai citās interpretācijās. Manuprāt, tās ir kaut kādas mūžīgas vērtības, pirmkārt, mūzika, arī mūžīgās tēmas – nāve, vientulība, mīlestība –, lielie dzīves jautājumi – būt vai nebūt. Tie ir mūžīgi jautājumi, uz kuriem mēs – katra paaudze, katrs cilvēks – meklējam atbildes un droši vien atrodam tikai tad, kad izejam no sava cilvēka mētelīša.
– Vai jums ir svarīgi, ko teiks cilvēki, ko teiks skatītāji?
– Man ir svarīgi nevis, ko cilvēki teiks, bet kā viņu dvēseles sakustēsies. Es nekad neesmu bijusi ērta – ne kā aktrise, ne kā režisore, ne kā cilvēks un ne kā pilsonis –, tāpēc es zinu, ka es tik un tā dabūšu pa biksēm tādā pārnestā nozīmē. Man ir svarīgi, ko es nesu pasaulei, ko es atstāju.
– Un kas tas būs?
– Manā iestudējumā ir svarīgi, ka ikviens ir cilvēks. Neviens nav labais un nav sliktais, katrs ir ar savām ēnām, ar savām rētām. Šī nav pasaka par labo Taņu un slikto Oņeginu. Šī ir realitāte par izvēlēm – ja tu nespēj otru cilvēku iemīlēt tādu, kādu viņš ir, tad tu nespēj mīlēt vispār.
– Vai jums patīk būt slavenai?
– Nē, mani tas nomoka. Man patīk darīt savu darbu, mani ārkārtīgi sāpina mana atkarība no citu cilvēku viedokļiem, un es zinu, kāpēc tas tā ir un kā tas rodas. Bērnībā, lai tevi mīlētu, tev ir jānopelna mīlestība – ja tu nopelni labas atzīmes, tad tevi mīl, ja tu kaut ko sliktu izdari, tad tevi soda. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai bērns saprastu, arī tad, kad viņš jau ir pieaudzis, ka viņu mīl nevis kaut kā dēļ, bet vienkārši tāpat. Tāpat kā Dievs mīl cilvēkus. Mēs tikai darām un darām paši sev un viens otram, un pasaulei pāri, bet Dievs turpina mūs mīlēt. Un šī ir tāda ļoti grūti pieņemama mīlestība – ka tevi mīl tāpat.
– Kas ir neveiksme? Nesanāk iecerētais vai nesanāk skaidri noformulēt, novadīt līdz skatītājam iecerēto?
– Īsti tādas neveiksmes nav. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs uz to skatāmies. Piemēram, šorīt pa tumsu vedu vīru uz lidostu, braucu atpakaļ uz Mārupi, tur jauna, svaiga bedre – sasitu disku, pārplīsa riepa, sēdēju divas stundas, raudāju, gaidīju evakuatoru un domāju, šī diena nav laba. Bet tad es domāju – varbūt tiku pasargāta no kādas daudz lielākas nelaimes. Es taču to nezinu! Laikam jāmācās skatīties uz visu ar tādu kā laika noilgumu, it kā no malas, tad neveiksmju kā tādu nav. Dievs saka, ka visas lietas tev nāks par labu, taču ir ļoti grūti tā brīža norisi uztvert kā labu, kā veiksmi. Tā ir problēma, to iemācīties ir grūti. Neveiksme ir tad, kad sāp.
– Esmu daudz skatījusies jūsu attēlus internetā un žurnālos, un mani allaž ir pārsteidzis – cik dažāda esat. Tas nav raksturīgi citām aktrisēm. Kā jūs pati teiktu – kas ir Rēzija Kalniņa?
– Nezinu, katram sava. Es esmu vienkārši Rēzija.
– Džūlija Lamberte kinofilmā "Teātris" ar savu slaveno frāzi par īsto dzīvi uz skatuves – vai tas ir par jums?
– Kaut kādā ziņā varētu piekrist, jo tur neviens nedara pāri tavam jūtīgumam.
– Noslēpties aiz maskas?
– Nē, tieši tā nav maska. Maska ir dzīvē. Mēs daudz maskējamies, pielāgojamies, bet skatuve ir tā, kur tev ļauj neslēpties, ļauj nepielāgoties.
– Caur tēlu sevi īstu parādīt?
– Jā.
– Kas ir aktieris?
– Nezinu, man šķiet, ka aktieris ir medijs. Medijs, kurš caur savu jūtu un apziņas pasauli nodod informāciju. Ir jautājums – pozitīvu vai negatīvu, tumšu vai gaišu, gaismu vai tumsu, bet medijs... jā.
– Kas ir labs aktieris?
– Jūtīga dvēsele. Sāpoša dvēsele.
– Šausmas.
– Piekrītu.
– Šogad notiek vairāki Ziemassvētku un labdarības koncerti, viens no tiem vēsta: "Ielūdz Rēzija Kalniņa un draugi." Proti, runa par koncertu "Meklētāja Roze" – par dziļi kristīgu tematiku, spriežot pēc apraksta. Kāpēc jums ir svarīgi tādus koncertus rīkot?
– Šis ir jau ceturtais gads, pirms tam kopā ar Uldi Marhilēviču bija programma "Mana roka tavējā". Šis ir jau otrais gads ar mana tēva Imanta Kalniņa mūziku uzvedumā "Meklētāja Roze", kas ir citāts no vienas dziesmas. Tā ir iespēja ar saviem draugiem ilgstoši būt kalpošanā – braukt un dāvināt cilvēkiem mūziku, sevišķi, ja mēs esam dievnamos. Es nekad nebūtu apbraukājusi tik daudz vietu, nebūtu bijusi tik daudzos Latvijas dievnamos – un nav svarīgi, vai tur ir auksti vai silti, bet ka tas neaprobežojas tikai ar Ziemassvētku vakara un Ziemassvētku rīta dievkalpojumu. Tā ir kā izkāpšana no laika kopā ar sev tuviem, mīļiem cilvēkiem – kopā muzicēt un ekskluzīvi atrasties tādā kā Dieva kūrortā.
– Vai labdarība un Rēzija Kalniņa ir savienoti jēdzieni?
– Absolūti! Dodot gūtais neatņemams. Kā saka Māra Zālīte: "Lai ir laime dot, nevis nelaime ņemt." Es pieļauju, ka cilvēki, kuri nodarbojas ar zemes darbiem, to arī varētu izjust un saprast – ka mēs ne tikai minam zemi ar kājām, bet ka mēs tai kaut ko dodam un tā mums dod kaut ko pretim. Mana mīlestības valoda ir dot, dāvināt, un man tas sagādā laimi, un es gribu būt laimīga. Tie ir brīži, kad es esmu laimīga.
– Neskaitot Ziemassvētkus un operas pirmizrādi, par ko vēl jūs šobrīd uztraucaties, domājat? Vai notiekošais sabiedrībā jūs interesē?
– Man par to ļoti sāp. Piemēram, ka deputāti atkal sev paceļ algas, un tas ir tik briesmīgi, man ir kauns par to! Tas ir kā tad, kad otrs cilvēks tev melo, skatīdamies acīs, – tu zini, ka viņš melo, un tu izjūti kaunu par viņu un viņa meliem. Tas ir tas pats – liela daļa mūsu valdības pārstāvju ir tik nekaunīgi, tik vienaldzīgi, tie uzskata mūs par tādiem pilnīgiem muļķiem, un man ir kauns viņu vietā. Un te nav runa par to, vai ir brīva Latvija vai nebrīva Latvija. Vienkārši, ja tu katru dienu lasi par kaut kādiem lēmumiem, mani nepārņem žēlums, sašutums, naids vai vēlme iet ielās, bet man ir kauns par vairumu no viņiem. Kauns viņu vietā.
– Bet uz vēlēšanām taču jāiet?
– Jā, es vienmēr eju uz vēlēšanām. Bet nekas jau nemainās. Nauda, vara, slava ir visur, un mūsu politiskā skatuve ir visspilgtākais piemērs cilvēka vājumam, nezināšanai, neizglītotībai. Mums jau nav politiķu, liela daļa no viņiem tādi klauni – paspēlēsim politiķos, paši neapzinoties, ka tā ir politika. Es vienkārši apbrīnoju savu tautu, apbrīnoju Latvijas iedzīvotājus, ka viņi turas, ka par spīti visam ir stipri un mīl savu valsti. Apbrīnojami!
– Varbūt mums tā laika pašiem savā valstī ir bijis par maz, lai izveidotos īsti valstsvīri un valstssievas?
– Nē, domāju, ka mūsos nav inteliģences – diemžēl nav mums karaļnamu, nav zilo asiņu, nav aristokrātijas. Tas ir apmēram tā, kā Pēterburgā, kad Ziemas pili ieņēma boļševiki un sadragāja visas vēstures liecības, pēc tam nošāva caru un visu viņa ģimeni. Tas ir līdzīgi tam, kas tagad notiek, un te varbūt nav tik daudz runa par fizisku vardarbību, bet par apzinātu gājienu, kā mūs no savas zemes jebkurā veidā izvākt ārā. Taču mēs tik ļoti mīlam savu zemi, ka esam līdzīgi augstākajām priedēm jūrmalā. Mēs kā priedes līdz pēdējam paliekam – mūs lauž, bet mēs turamies.
– Mēs varbūt lokāmies?
– Nē, mēs nelokāmies. Tauta nelokās. Politiķi – jā. Bet tā nav tauta.
– Ja jums būtu burvju vara, ko vispirms izdarītu mūsu valstī?
– Ieceltu Juri Rubeni par prezidentu, premjerministrs man būtu Pēteris Kļava, veselības ministre būtu mana mamma, nē, mana māsa Dana Kalniņa Zaķe, bet finanšu ministrs būtu mans tētis Imants Kalniņš. Es ieceltu amatos savējos.
– Tad "Delna" teiktu, ka tā nedrīkst.
– "Delna" varbūt neteiktu vairs neko...