– Vai lāpu gājienā šogad gājāt?
– Nē, ja neskaita iestudējumu "No zobena saule lēca", neko citu no svētku programmas neredzējām. Sanāca tā, ka 17. un 18. novembrī mums bija tiešām gari mēģinājumi – praktiski nonstopā. Bet 19. un 20. novembrī katru dienu notika pa divām izrādēm.
– Svētku sajūtu vispār paguvāt izbaudīt?
– Protams. Tiem cilvēkiem, kuri bija man apkārt un piedalījās izrādē, nevienam nav jāstāsta, kas ir patriotisms un dzimtenes mīlestība. Tāpēc svētku sajūta viennozīmīgi bija. Bet to, ka jau sācies salūts, mēs sapratām tikai pēc sprādzieniem aiz loga mēģinājuma laikā. (Smejas.)
Savukārt, runājot par kopējo sajūtu, – kokam vienmēr ir divi gali. Nekad jau nav viennozīmīgas atbildes uz nevienu jautājumu. Protams, mūsu politikā ir dažādas nebūšanas, taču labākas zemes par Latviju uz pasaules nav. Mums nav dabas kataklizmu, mūs neviens nevajā, mums ir īsta ziema, mums ir īsta vasara, ir pavasaris ar liepziediem un rudens ar smaržām. Mums ir svētki.
Mēs esam ļoti bagāti! Ar kultūru un tradīcijām, kuras nav sastopamas absolūti nekur citur. Uz pasaules ir daudz valstu, kuras ir ārkārtīgi turīgas, bet tajā pašā laikā, ja cilvēkiem uz ielas paprasītu nodziedāt kādu dziesmu savā valodā, daudzi to nevarētu. Latviešiem tas ir ieaudzināts un ceru... ticu, ka nepazudīs. Mēs mākam dziesmas, mēs mākam melodijas – tas cilvēkiem patīk. Daudzas valstis ir pārpilnas ar ļoti bagātiem cilvēkiem, bet liels jautājums – vai viņi ir laimīgi? Es sevi pieskaitu pie laimīgajiem.
– Kas vispār ir laime?
– Es daru to, ko gribu darīt, un man ir iespēja to darīt. Sadarbojoties ar saviem dejotājiem un skolu, rodas ļoti jaudīgi un labi darbi. Man ir arī vietiņa zem šīs saules, kur mitinās mana ģimene. Un man ir ļoti jauka ģimene, kurai šajā ligzdā dzīvot. Tāpēc sūdzēties man nav, par ko.
– Vai tā laimes sajūta jums piemitusi vienmēr vai arī tā nāk tikai ar briedumu?
– Godīgi runājot, nekad neesmu jutis badu, un nav bijis arī tā, ka nav drēbju, ko vilkt mugurā. Ir bijis labāk, un ir bijis sliktāk, bet benzīnam vienmēr esmu varējis sakasīt. Esmu pēries, kā jau visi. Vienmēr visam cauri esmu gājis ar optimismu. Komforts man nekad nav bijis pirmajā vietā.
Protams, ka ir patīkami, ja tas ir, bet es dzīvei pieeju no pozīcijas – ir tā, kā ir. Ja vajag, tad mežā zem egles arī varu nakšņot. Kāda tur atšķirība? Reiz Kopenhāgenā kā bomzis naktī gulēju uz ielas, uz bruģa. Tā bija reize, kad organizatori mūs uzmeta un mums līdz lidmašīnai bija palikušas divas dienas, bet makā nebija nevienas kapeikas. Toreiz par manu mēneša algu Dānijā varēja nopirkt trīs aliņus...
Ir bijušas visdažādākās situācijas, bet es to visu pieskaitu savai dzīves pieredzei un nevienu nevainoju. Skumji gan paliek, kad ziņās klausos, kā latvieši viens pret otru izturas. Tad ir rūgtums. Arī par politiķiem, kuri ir sacūkājušies līdz ausīm, bet kuriem neviens neko nevar padarīt. Tas liekas absurdi – ka nav godīguma. Tāpat kā tas, ka ir reāla iespēja, ka nākamais prezidents pēc Raimonda Vējoņa varētu būt Nils Ušakovs. Tas būtu lielākais kauns, ko latvieši Latvijā varētu piedzīvot. Ja N. Ušakovs būs Latvijas prezidents, tad var uzskatīt, ka to, ko mēs esam sūri grūti izkarojuši, būsim zaudējuši. Mēs būsim pazaudējuši savu valsti.
Žēl, ka mūsu politiķi savas personīgās intereses stāda augstāk par Latvijas interesēm. Jo, ja tā notiks, tad mēs esam pilnīgi kretīni un idioti. Ja tiek palaists viens Kangars, viens Krievijas ieliktenis pie šprices, tad man vienkārši vairs nav ko teikt. Latviešu kante ir jānotur.
– Kā sākās "Dzirnas"? Kā jūs izaugāt līdz tam, ko mēs redzam tagad?
– Mums ir vairāk nekā trīsdesmit gadu, sākām 1985. gadā, kad pabeidzu Latvijas Valsts konservatoriju un aizgāju strādāt uz Krimuldas vidusskolu, kurā, mācīdams lauku bērniem dejot, nostrādāju 22 gadus. Tur radās arī "Dzirnu" nosaukums.
– Kā tas radās?
– Es bērniem uztaisīju konkursu. Pateicu – tam, kurš izdomās vislabāko nosaukumu, tam būs 50 latu. Bērniem bija motivācija, un meitene vārdā Inese, viņa tagad vada apakšveļas zīmolu "Amoralles", piedāvāja "Dzirnas". Kāds pateica "Dzirnavas", bet Inese teica – "Dzirnas", būs īsāk! Tā mums radās nosaukums.
– Deju skolu ir daudz, bet par lielākajiem kļuvāt tieši jūs. Kāpēc jūs izaugāt, bet citi ne?
– Tāpēc, ka mēs esam ļoti universāli. Nesen filmēja "Leģendu par Nameja gredzenu", un filmēšanā piedalījās "Dzirnas". Es taisīju horeogrāfiju. Dzirnieši ir staigājuši pa mēli modes skatēs, esam izrādēs likuši mākslas dejošanu pie stieņa, kur ir ļoti liela slodze rokām. Esam piedalījušies Nacionālās operas uzvedumos "Aīda" un "Alčīna". Esam braukuši ar šīm operām uz Honkongu un Spāniju. Daudzi manējie un es pats piedalāmies teātra izrādēs, reizēm arī paši veidojam horeogrāfijas teātra izrādēm. Kādreiz bija "Mazā Nāriņa", kurā bija apvienota peldēšana ar dejošanu. Bija Mārtiņa Brauna izrāde "Mauglis". Ja tā padomā, tad kas tik mūsu vēsturē nav bijis un ko tik mēs neesam darījuši...
Agra Daņiļeviča intervija "Rīgas Apriņķa Avīzei" 1996. gadā– Jūs tāds – uz neparastiem risinājumiem tendēts – bijāt jau no paša sākuma?
– Es neatteicos no tādām lietām, kuras nekad iepriekš nav darītas. Ja man kaut ko piedāvāja, nekad neatbildēju ar – nē. Es atbildēju ar – jā. Tas ir pilnīgi neraksturīgi cilvēkiem, jo, izdzirdot kaut ko jaunu, dabiski gribas vispirms pateikt – nē. Un tikai pēc tam domāt. Man ir otrādi – es vispirms pasaku jā un tikai tad sāku domāt.
– Tāds esat arī dzīvē?
– Esmu optimistiskāks par savu sievu, kura man bieži saka, ka tur nekā nebūs, taču beigās viss sanāk tieši tā, kā ir domāts. (Smejas.)
– Vai dejošana ir tikai māksla vai arī sports?
– Savulaik diezgan aktīvi nodarbojos ar kalnu slēpošanu un mazdrusciņ pietrūka līdz Latvijas izlasei. Man ļoti gribētos pamēģināt veidot frīstaila horeogrāfijas, jo uz slēpēm stāvošs horeogrāfs es tiešām varētu būt vienīgais Latvijā. Mani Latvijas frīstaila izlasei aicināja taisīt kompozīcijas, taču toreiz bija tik daudz darba, ka laiku tam atrast neizdevās.
Taču pirms diviem gadiem Siguldā bija paredzēts veidot olimpisko spēļu atklāšanu uz kalna. Mēs uztaisījām horeogrāfijas, atradām mūziku, mums bija mēģinājumi, bija paredzēts deju sasaistīt kopā ar kalnu slēpošanu un frīstailu. Ar projekcijām, ar pūtēju orķestri un bungu setiem. Taču pēdējā brīdī pirms pasākuma nokusa sniegs, un mums nekas nesanāca. Tomēr režija un horeogrāfija ir gatavas, un mēs tikai gaidām brīdi, kad to realizēt.
– Vai ir kāds nerealizēts sapnis, kuru pašam ļoti gribētos piepildīt?
– Jā, viens man ir. Es nekad Latvijas Nacionālajā operā neesmu iestudējis baletu. Es jūtos tā, ka varu to izdarīt. Tikai nezinu, kas ir jādara, lai man kāds iedotu zaļo gaismu. Es zinu, ka uztaisītu labu baletu. Ir jau pat idejas un muzikālās domas. Bet pagaidām tas tikai vēl briest manā galvā.
– Vai "Dzirnu" izaugsme notika pamazām vai strauji?
– Protams, ka pamazām. Kad sapratu, ka esam kļuvuši patiešām lieli? Tad, kad bijām VEF. Tagad jau vairs neesam pat lieli, esam, var teikt, monstrs. To, ka kaut kas ir jādara Rīgā, sapratu tad, kad apmēram divas trešdaļas dejotāju uz mēģinājumiem Raganā braukāja no Rīgas. Tātad praktiski 60 kilometrus cilvēki trīs reizes nedēļā bija gatavi braukt, lai pie mums dejotu. Tad pārmetāmies uz Rīgu – tur esam jau vairāk nekā desmit gadus.
Bet, ja runā par izaugsmi, tad tur ir divi posmi. Pirmkārt, es biju par slinku, lai raktos citu horeogrāfu veidotos aprakstos, un bija vienkāršāk pašam veidot savas dejas. Un, kad tās dejas aizgāja, tas deva stimulu darīt tālāk. Tie bija kādi desmit gadi, kad dejojām tikai tautas dejas, plus tās dejas, ko es pats sacerēju. Bet pirmais blīkšķis bija 1995. gada izrāde "Mauglis" ar Mārtiņu Braunu. Mārtiņš mani kā jauno horeogrāfu ieteica Varim Braslam Valmieras teātrim, kur "Varkaļa pagasta skolotājs" kļuva par manu pirmo dramatiskā teātra izrādi.
Un tad sākām modernā stila eksperimentus, mūsu stils bija bezstils, visi gribēja mūs ielikt kādā plauktiņā, bet nekur nelīdām iekšā. Man tas nemaz nelikās svarīgi. Tagad ir pagājuši gadi divdesmit, un te nu tas viss ir. Pēc divdesmit gadiem nevienam neinteresē, kādā tehnikā tu dejo, bet visus interesē tas, ko tu gribi pateikt un vai tu māki to pateikt. Mākslā šobrīd jauc kopā visu iespējamo, un tas ir tas, ko vienmēr esmu darījis arī es. Dejotāji sākuši izpausties ar balsi, deklamēt dzeju, izmantot visneiedomājamākos rekvizītus. Brīvība ir atnākusi!
– Kāpēc jūs pašu sākotnēji aizrāva deja?
– Es uz dejošanu aizgāju tāpēc, ka man ļoti patika meitenes. Un man joprojām patīk meitenes. Dejot sāku trešajā klasē – tās bija sarīkojuma dejas. Man jau tad patika būt kopā ar meitenēm, protams, biju samīlējies. (Smejas.) Es tiešām meklēju iespēju kontaktēties ar pretējo dzimumu. Turklāt man ar tiem skuķiem jau no paša sākuma riktīgi saskanēja. Visas draudzenes, kas man ir bijušas, ir dejojušas. Man patīk meitenes dejotājas, man patīk trenēti ķermeņi, man patīk gudrība uz skatuves. Jo to jau uzreiz redz, vai cilvēks dejo iemācītas kustības vai viņam ir kaut kas sakāms.
– Vai daudziem dejotājiem ir līdzīga motivācija?
– Puiši dejošanā ir problēma. Diemžēl pastāv stulbi un aizvainojoši uzskati, ka, ja esi dejotājs, tad automātiski esi gejs. Man ir bijusi darīšana ar ļoti labiem dejotājiem, kuri aiziet, jo kaut kāds viņa onkulis vīpsnā par to, ka viņam patīk dejot, un sauc par zilo. Un čalis pamet, aiziet prom no dančiem, lai gan viņam ir reāls talants.
Kaut gan man būtu, ko teikt, – mums te dejošanā ir meitenes! Bet basketbolā ir tikai veči kopā. Es šitiem runātājiem dodu pamatīgi pretī. Tāpat kā nav tā, ka baletu dejo geji. Absurds. Kas tas vispār tāds ir? Dejošanā ir tādi paši normāli čaļi kā visur citur. Tava nodarbošanās un aizraušanās nenorāda uz tavu seksuālo orientāciju.
– Vai "Dzirnas" vēl var augt?
– Protams! Protams! Darba ir vēl bez sava gala un jēgas. Mums ir vairāk jāattīsta tieši radošā domāšana un jāļauj dejotājiem pašiem sacerēt un veidot. Jāsakārto iekštelpas, zāles vēl nav pabeigtas – lielā zāle mums ir jāizveido par regulāru koncertzāli. Es gribētu, lai šeit izveidojas deju un eksperimentu centrs. Bet nākamais posms ir reāla sadarbība ar ārzemju skolām, apmaiņas programmas un tā tālāk. Darba iespējas ir ārkārtīgi lielas.
– Droši vien pēc "Līvu" skandāla, kad grupa demonstratīvi atteicās no valsts sniegtā atbalsta, uz šādu naudu cerēt būtu naivi.
– Es gan to naudu pieņemtu, lai politiķi pamēģina uz mani. (Smejas.) Es neesmu tik lepns. "Līvi" to var atļauties, jo aiz viņiem nestāv simtiem bērnu. Viņiem nekas no tā nemainās, viss notiek tieši tā, kā noticis līdz šim. Bet mums šāds atbalsts būtu ļoti svarīgs, es zinātu, ko ar to naudu darīt, es zinātu, kā uzlabot bērnu iespējas dejot!
