Viņa darba diena ir 12 stundu gara. Pēc vairāk nekā 30 darba gadiem spēka joprojām pietiekot.
Vienistabas dzīvokļa vilinājums
Skolai Sējas novadā būs 47. gadadiena, I. Zemītis Murjāņos pavadījis 41 gadu. Skolu absolvējis, mācoties volejbola klasē. "Kad skolu dibināja, bija divi sporta veidi – volejbols un vieglatlētika. Toreiz braukāja apkārt pa republika un meklēja talantīgākus jauniešus sportā, jo vajadzēja nokomplektēt skolu. Pirms tam biju Kurzemes puika," atceras ārsts.
1971. gadā pēc skolas absolvēšanas I. Zemītis sāka studēt Rīgas Medicīnas institūtā. Pēdējos studiju gados jau piestrādājis kā ārsts sieviešu volejbola meistarkomandā "Aurora". "Vispār sākumā vairāk domāju par ķirurģiju, bet pēdējā kursā apprecējos, piedzima pirmais dēls. Sieviņai vēl bija jāpabeidz studijas, un tā paliku Rīgā kopā ar ģimeni," stāsta I. Zemītis.
Pēc pāris gadiem no Murjāņiem saņēmis darba piedāvājumu ārsta vakancei un tam piekritis. Vēl jo vilinošāku piedāvājumu padarījis vienistabas dzīvoklis skolotāju mājā, ko piešķir reizē ar darbavietu. "Toreiz jauniem vienistabas dzīvoklis brīdī, kad Rīgā trijatā dzīvojām septiņos kvadrātmetros, bija liela laime. Pēkšņi pašam savs dzīvoklis pāris soļu attālumā no darba!"
Piepelnās, ziedinot tulpes
I. Zemīša darba diena sākas pusastoņos no rīta un beidzas astoņos vakarā. Skolā vidēji jāpavada 12 stundu. No rīta uz pieņemšanām nāk skolēni, vēlāk – privātprakses pacienti. "Inteliģencei – pedagogiem, skolotājiem, ārstiem – nākas papildus piestrādāt, jo iestādē, kas pārtiek no valsts budžeta, algas ir minimālas." Tāpēc paralēli darbam skolā pirms desmit gadiem nodibināta privātprakse.
Skolas sporta ārsts patlaban uz rokas saņem ne vairāk, ne mazāk kā 180 latu algu. Izdzīvot var, tikai pateicoties privātpraksei. I. Zemītis atceras laikus, kad, strādājot ārsta profesijā, nācies piepelnīties, ziedinot tulpes. "Toreiz mans vecākais dēls teica: "Jāņonkulim ir 1000 rubļu prēmija, žigulis bez rindas, bet tu ziedini puķes, brauc uz Sanktpēterburgu pārdot, lai gan esi ārsts." Tagad viņš novērtē, saka: "Labi, ka tev ir arods un profesija. Jāņonkulim darbs vienubrīd ir, tad atkal nav...""
I. Zemītis uzskata, ka par 180 latu algu neviens cits uz MSĢ strādāt nenāktu, tomēr ir noskaņots optimistiski. "Es domāju, ka viss ies uz labo pusi. Gan jau valstsvīri nonāks pie secinājuma, ka inteliģencei nav jāmeklē veidi, kā piepelnīties, bet gan jāsaņem savam darbam atbilstoša alga."
Mīļa vietiņa Murjāņos
Lai gan ierasts, ka vasarā skolēni bauda brīvdienu priekus un līdz ar to pedagogiem ir mazāk rūpju, Murjāņos, iestājoties siltākam laikam, par sportu neizmirst. "Kamaniņu braucējiem – gatavošanās sezonai un fiziskās nodarbības, riteņbraucējiem – īstā sezona, tāpat vieglatlēti trenējas un volejbolisti spēlē pludmales volejbolu. Rokasbumbai sezona ir beigusies, bet sākas treniņu nometnes. Kādu brīdi iedod brīvu, un tad atkal sākas. Klusāks sanāk augusta beigās. Mēs gatavojam profesionāļus, tāpēc visa vasara nevar būt brīva," skaidro I. Zemītis.
Pēc mirkļa kabineta durvis paver jauns vīrietis, pēc apģērba noprotams, ka sportists. Grib sarunāt vizīti pie ārsta. I. Zemītim tagad – intervija, jaunajam sportistam paredzēts treniņš, tāpēc abi vienojas par tikšanos septiņos vakarā. "Uz olimpiādi brauks, daudzcīņnieks. Murjāņus jau pabeidzis, bet te viņiem tāda mīļa vietiņa," man pačukst ārsts par daudzsološo Edgaru Eriņu.
I. Zemītis vērtē, kas valstiski sports vairs netiekot turēts tik augstā godā kā kādreiz. "Bieži vien vecāki saka – nu ko tu tur dauzies, skrien un lec? Tev taču maizīte būs jāpelna ar galvu. Tajos laikos, kad mēs vēl sportojām, Latvijas treniņtērps bija nacionālais lepnums. Otrkārt, būšana izlasē bija iespēja tikt uz ārzemēm. Dejotāji, sportisti un mākslinieki padomju laikā bija vienīgie, kas tika ārā no valsts."
Klasītes un kariņi datorā
Ārsts norāda – kopumā jaunieši paliekot arvien "švakāki un slimīgāki", līdz ar to ārstam darba vairāk. Sliktas stājas, un pasliktinās arī kopējais veselības stāvoklis. Aktuālas kļuvušas liekā svara problēmas. I. Zemītis to skaidro ar fizisko aktivitāšu trūkumu bērnībā, sākot ar pagalmu, beidzot ar sporta stundām. "Cik daudzi bērni tagad pagalmos lēkā klasītes? Cik džeku uzspēlē kariņus kā kādreiz? Sēž pie datorspēlēm, kamēr zīlītes lielas," norūpējies spriež ārsts.
Lai dzimtu un augtu veselīga nācija, ārsts ierosina sporta stundas skolās katru dienu. "Tas nāktu atpakaļ ar uzviju. Un mazāk prāts nestos uz citām muļķībām, jo būtu noguris pēc fiziskiem treniņiem. Mūsu treneri arī saka – ja gribas podus gāzt, tas nozīmē, ka jāiedod smagāki treniņi. Tad visi pēc tam mierīgi vakarā guļ," skolas ikdienu atklāj I. Zemītis.
Lai spētu dienu no dienas aizvadīt tik daudzas darba stundas, jājautā, kur pats ārsts rod spēku. "Tēva, mātes, Dieva dots, kā es saku. Mājas, dārzs, siltumnīcas, bites, rozes. Kādreiz bija arī kartupeļu bizness."
I. Zemītis ir piecu dēlu tēvs, taču viņa pēdās aizgājis tikai vecākais dēls, kurš Tallinā apgūst masiera amatu. Sporta ārsts atzīst, ka neesot apzināti dēlu ievirzījis medicīnas sliedēs, tā iegrozījies pats no sevis.
"Toreiz mans vecākais dēls teica: "Jāņonkulim ir 1000 rubļu prēmija, žigulis bez rindas, bet tu ziedini puķes, brauc uz Sanktpēterburgu pārdot, lai gan esi ārsts." Tagad viņš novērtē, saka: "Labi, ka tev ir arods un profesija. Jāņonkulim darbs vienubrīd ir, tad atkal nav...""