Ar Žanetu tiekos fonda "Viegli" birojā, kas atrodas skaistā, senatnīgā ēkā Vecrīgā, Aldaru ielā 5, un kura interjers – mūra sienas, nelielie lodziņi un koka mēbeles – tā vien aicina uz radošām izpausmēm. "Tas viss ir uzdāvināts," par biroju un tā iekārtojumu saka Žaneta, tādējādi atklājot fonda ideju dzīvotspēju un līdzcilvēku atsaucību.
– Pašlaik studējat muzeoloģiju Kultūras akadēmijā. Kādam jābūt mūsdienīgam muzejam?
– Pirms 10 gadiem Imants Ziedonis man izstāstīja, kādu viņš vēlas savu muzeju, pats sakot, ka tas ir nemuzejs. Tagad mācoties redzu, cik Imants ir bijis tālredzīgs. Tas, kā viņš domāja, tagad ir moderni un tiek saukts par jaunā tipa muzeju. Ja klasiski muzejos fokuss ir uz objektu, tagad fokuss ir uz cilvēku – uz to, kā muzejā jūtas apmeklētājs. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, un ir jāprot atrast pareizo pieeju, lai viņam būtu interesanti. Svarīgi, lai muzeja apmeklētājs tiktu iesaistīts procesos, nevis vienkārši atnāktu un skatītos. Tas, protams, ir liels izaicinājums, jo daudzos muzejos nav tāda speciāla mārketinga speciālista. Kultūrā vispār bieži ir tabu kaut ko pārdot, sak, pārdot – tas ir slikti. Taču, domāju, no biznesa var paņemt labāko un piemērot kultūrai.
Imanta Ziedoņa muzejā apmeklētājiem piedāvājam dažādas programmas, piemēram, pārgājienu gar Gauju Ziedoņa stilā. Muzejā darbojas arī radošais centrs, kurā organizējam kino vakarus, koncertus, sarunas, turklāt ne tikai par Ziedoni, bet arī par citiem latviešu rakstniekiem. Patīkams pārsteigums, ka uz muzeja programmu šogad atbrauca 60 kāzinieki. Mēs nepiedāvājam kāzu programmas, bet viņi teica: gribam palasīt Ziedoni! Taču Ziedoņa muzejs nav tikai Murjāņos. Pārgājieni gar Leišmalīti – tas ir Ziedoņa muzejs kustībā. Apbalvojums "Laiks Ziedonim" ir radošuma, Ziedoņa ideju iedzīvināšana un novērtēšana. Fonda "Viegli" telpās Rīgā organizējam jēgpilnu sarunu vakarus. Visi šie procesi ir saistīti.
Imants Ziedonis bija viens no Žanetas Grendes tuvākajiem cilvēkiem. Darbojoties fondā “Viegli” un Imanta Ziedoņa muzejā Murjāņos, Žaneta arī šodien turpina kopt dzejnieka idejas.
– Kopā ar domubiedriem īstenojat projektu "1836", kura mērķis ir apceļot Latviju, apejot tai visapkārt gar robežu. Cik daudz no plānotā jau paveikts?
– Šogad no kopā plānotajiem 43 gājieniem veicām piecpadsmit. Nākamgad plānoti divdesmit gājieni, 2018. gadā – seši līdz astoņi, lai uz Latvijas simtgadi 2018. gada 21. jūnijā atklātu šo ceļu apkārt Latvijai "1836". Jāpiebilst, ka šiem gājieniem var piebiedroties jebkurš interesents. Gājieni notiek sestdienās, svētdienās, un nākamais plānots maijā. Ne vienmēr sanāk iet tieši gar robežu, galvenais, lai ceļš būtu drošs. Gājieni sadalīti četros posmos: "Piejūra" – gar jūras malu, "Ziemeļmeita" – gar Igaunijas robežu, "Māras ceļš" – gar Krieviju un Baltkrieviju, "Leišmalīte" – gar Lietuvas robežu. Gājām gar Leišmalīti kā Imants Ziedonis: skatījāmies, priecājāmies, dziedājām, tikāmies ar cilvēkiem un apbrīnojām Latvijas skaistumu.
Dažreiz šķiet, ka mēs ar savu gaušanos par to, cik viss ir slikti, esam pārgaudušies. Mums šķiet, ka laukos nekas nenotiek. Nekā tamlīdzīga! Latvijas pierobeža ir ļoti sakopta, cilvēki ir atsaucīgi – mūs vienmēr sagaidīja ar cienastu. Katrā ciematā ir savi mākslinieki, iekoptas puķu dobes... Viss notiek.
– Kādēļ tad sabiedrībā dominē uzskats, ka slikti dzīvojam?
– Ir skaidrs, ka mediji balstās uz cilvēku vājībām. Un viena no šīm vājībām ir vēlme lasīt sliktas ziņas un asiņainus stāstus. Mediju vidē notiek nepārtraukta gaušanās, un tas man atgādina padsmitnieku uzvedību, kad pusaudži kritizē vecākus. Taču tas neliecina par briedumu. Tāpēc jāspēj kritiski izvērtēt, kādu informāciju ir vērts patērēt. Satiekoties ar cilvēkiem, paveras pavisam cita realitāte. Cilvēki ir priecīgi, laimīgi, un viss ir labi.
– Kas no pēdējā laika kultūras piedāvājuma sagādājis baudījumu?
– Man ļoti tuva ir režisore Laura Groza-Ķibere, esmu redzējusi visas viņas izrādes. Sevišķi man patika "Fankenšteins" un opera "Iemūrētie". Mums ar mammu ir tradīcija iet uz Nacionālā teātra pirmizrādēm. Tā mums ir iespēja pabūt kopā, un tas, kāda ir izrāde, nav svarīgākais.
Varbūt nostāšos pret plūdumu, bet galīgi neesmu Jaunā Rīgas teātra fane. Izrādes ir interesantas, bet man palikušas prātā daudzas lietas no ministrēšanas laikiem, kas traucē tās pilnvērtīgi izbaudīt. Atceros, ka no sirds cīnījos par to, lai sāktos teātra ēkas pārbūve. Bet tas, kā Hermanis pēc tam izrīkojās, bija necienīgi. Viņš Dombrovskim uzstādīja ultimātu: aiziešu es vai Žaneta. Tad man likās: kur ir tie ideāli, par ko tiek runāts izrādēs? Vai arī Andrejs Žagars... Kā var draudēt kultūras ministrei, ka viņš viņu iznīcinās? Tā nav kultūra.
Patiesībā "kultūra" – tas ir ļoti plašs jēdziens. Kultūra vispirmām kārtām ir tas, kā mēs uzvedamies, kā komunicējam. Kultūra ir arī dzīves dizains, kā mēs dzīvojam, kādu vidi ap sevi veidojam. Ziedonis savulaik teicis: kultūra ir kvalitāte. Kultūras ministrija pārvalda salīdzinoši šauru kultūras sfēru – profesionālo mākslu.
– Kura no profesionālās mākslas jomām atstāj vislielāko iespaidu uz sabiedrību?
– Ir pētījumi, kas pierāda, ka visvairāk cilvēkus emocionāli ietekmē kino. Atceros, kad biju kultūras ministre, runāju ar kino ļaudīm par to, kādi ir latviešu kino nozares mērķi. Galvenie bija divi: latviešu filmas ārzemju kinofestivālos un latvieši skatās savas filmas. Pa šiem gadiem ir paveikts milzu darbs, un mūsu filmām iet labi.
Ja runājam par literatūras ietekmi, tā ir svarīga no valodas izkopšanas viedokļa. Tiesa, latviešu literatūrā nereti dominē drūmas tēmas. Vaina ir tā, ka mūsu rakstnieces savos darbos bieži noraksta savas nelaimes – bērnības traumas, padomjlaiku traumas un tamlīdzīgi. Taču tas nenozīmē, ka tā ir laba literatūra.
Interesanti, ka Latvijā uz diviem miljoniem iedzīvotāju ir četri miljoni grāmatu. Esam ļoti tendēti uz kultūru. Latvijā gandrīz katrā ciematā ir savs koris, deju kolektīvs, teātris, valstī ir 820 bibliotēkas, 520 kultūras nami. Var droši teikt, ka, ņemot vērā, kāds ir pieprasījums pēc kvalitatīvas kultūras, Latvija ir kultūras lielvalsts.
– Kā šodienas acīm vērtējat laiku, kad bijāt kultūras ministre?
– Laiks, kad biju ministres amatā, ir nenovērtējama dāvana. Man bija iespēja paskatīties uz lietām no dažādiem rakursiem. Tas, ka biju kultūras ministre, man deva iespēju arī satikt Dalailamu. Viņš labi atcerējās Imantu Ziedoni, un mēs ilgi divatā norunājām par viņu un par dzīvi vispār. Tajā brīdī es sapratu: jā, bija vērts būt par ministri! Taču neviens nav akmenī cirsts, un arī es esmu vienkārši sieviete ar savām emocijām.
Pēc ministrēšanas laika palika daudz pārdomu par Latvijas kultūras cilvēkiem. Arī tagad, kādu no viņiem satiekot, man ir bail, jo nezinu, ko no viņiem var sagaidīt. Taču tos, kuri mani tīši sāpinājuši, izvēlos ignorēt. Viņi varbūt ir profesionāļi savā jomā, bet par viņu cilvēcīgumu ļoti šaubos. Nesaprotu, kā var otru cilvēku apmelot, apsaukāt, virtuāli nogalināt. Taču joprojām esmu aizkustināta, kad vēl šodien cilvēki saka paldies, ka man bija drosme veikt pārmaiņas nozarē.
Atceros, kā Raivis Dzintars man teica: Žaneta, politika ir boksa mačs, bet tu visu laiku spēlē tenisu! Šobrīd varu priecāties, ka man vairs nav jābūt cīnītājai, bet varu izpaust savu sievišķību, darot to, kas man sagādā prieku.
