02.11.2016 10:41

Viesturs Kairišs: Totālā globalizācija rada totālu lokalizāciju

Autors  Ģirts Kondrāts, "Kodols"
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Filmas “Melānijas hronika” uzņemšanas procesā. Filmas “Melānijas hronika” uzņemšanas procesā. Agnese Zeltiņa, facebook.com/MelanijasHronika

Šodien pirmizrādi piedzīvo ilgi gaidītā filma "Melānijas hronika", kuras režisors ir Viesturs Kairišs un kas uzņemta pēc Melānijas Vanagas atmiņu grāmatas "Veļupes krastā" motīviem. Filma vēsta par jaunas sievietes cīņu par cilvēcības saglabāšanu 16 izsūtījuma gadu laikā Sibīrijā.

Tā ir arī pirmā latviešu mākslas filma, kas vēsta par mūsu tautas traģiskajām lappusēm – deportācijām. Savukārt ceturtdien pirmizrāde bija V. Kairiša režisētajai Henrika Ibsena lugai "Pērs Gints". "Kodolam" izdevās noķert Viesturu Kairišu starp abiem šiem notikumiem.

– Filma "Melānijas hronika" tapa ilgākā laikā. Kad pirms gadiem diviem runājām par filmēšanas gaitu, jūs sacījāt, ka tautai, lai tā varētu virzīties uz priekšu, arī mākslā ir jāizrunā vēstures fundamentālās tēmas. Darbs ir galā. Vai izdevies atbildēt uz kādu no nopietnajiem vēstures jautājumiem?

– Nu, patiesībā jau viena filma nevar atbildēt uz visiem sarežģītajiem vēstures jautājumiem, bet kino šādas tēmas, par kurām vērts runāt, ļauj izcelt dienas gaismā, ļauj uzdot jaunus jautājumus.

Turklāt vēsture ir ļoti komplicēta. Tas, kas no ārpuses šķiet melnbalts, ieskatoties tuvāk, ir daudz sarežģītāks. Redzams, ka ne vienmēr labie tēli ir tik labi un sliktie – tik slikti. Tajā pašā laikā saproti, ka karš iznīcina visu cilvēcīgo un degradējoši ietekmē visas puses. Karā vispār nav uzvarētāju.

– Vēlaties vēl kādreiz atgriezties pie līdzīgām tēmām, kādas skartas "Melānijas hronikā"?

– Biju iecerējis uzņemt filmu par latviešu līdzdalību holokaustā, bet tam es atbalstu nesaņēmu, un grūti spriest, vai tādai filmai vispār kādreiz dabūšu finansējumu.

Ir daudz talantīgu cilvēku, kuri grib taisīt filmas, bet naudas tam ir maz. Ir projektu konkursi, kuros visus priekšlikumus izvērtē pēc noteiktas punktu sistēmas, un tur es kā režisors nesaņemu pietiekami daudz atbalsta.

Protams, turpināšu cīnīties par iespējām filmēt, bet nezinu, kurā brīdī tas izdosies, kurā ne.

– Varbūt situācija ir tāda kā futbolā – ja desmit reizes sit pa vārtiem, vienreiz var trāpīt?

– Man tā nav, ka fiksi uzšņāpju uz papīra vienu projektu, ja neizdodas, metu papīrgrozā un ķeros pie nākamā. Kad tieku līdz idejai, esmu psiholoģiski atkarīgs no izvēlētā materiāla, rūpīgi iedziļinos tajā. Tas nav viegls ceļš, bet es nesūdzos, jo tad būtu jāsūdzas tikai pašam par sevi. Varbūt, lai kaut kas notiktu, jābūt pārliecinošākam.

– Pērn Nacionālajā teātrī iestudējāt "Lāčplēsi", kur Raiņa tekstu papildināja Riharda Vāgnera mūzika. Nupat pirmizrādi piedzīvoja Henrika Ibsena "Pērs Gints"...

– Sākumā šaubījos, vai teātra repertuārā vispār kaut kas tāds ir vajadzīgs, bet "Lāčplēša" izrāde ir veiksmīga arī no apmeklējuma viedokļa.

Protams, ar šādu teātra auditorijai neierastu materiālu iet grūti. Tā tas tagad ir arī ar "Pēru Gintu". Tā bija liela cīņa – dabūt lugu cauri gan idejiski, gan to materializēt. Tas prasa ārkārtīgi daudz spēka un piepūles. No otras puses, varbūt ir ļoti veselīgi šādā veidā strādāt. Šāda nodarbošanās ir to vērta, un es to darīšu arī turpmāk.

– Ar ko jūs piesaistīja luga "Pērs Gints", kurai nākamgad būs 150 gadi?

– Man patīk antīkie teksti, piemēram, Homēra "Odiseja". Man šķiet, jo lielāks attālums mūs šķir no laika, kad tie radušies, jo lielāka iespēja saprast šo tekstu universālumu. Tā ir arī ar Ibsenu.

Vispār dramaturģijā ir tāds termins kā nacionālais romantisms. Apmēram pusgadsimtu pēc Ibsena vai poļu romantiķiem Ādama Mickēviča un Juliuša Slovacka līdz tam nonāca arī Rainis. Tas ir tas pats virziens, kuru pārstāvēja Vāgners. Tolaik cilvēki ņēma kādus lielus mītus no antīkās kultūras, no tautas gara mantojuma un radīja kultūrvaroņu tēlus – pa pusei dievus, pa pusei cilvēkus. Tas ir tāds interesants lauciņš, par to domāju, veidojot arī "Melānijas hroniku".

Turklāt senie mīti ir universāli jebkurā laikā, par tiem var runāt gan pašlaik, gan totalitārisma laikos un arī nākotnē, tikai katru reizi tas izskatīsies citādāk. Arī "Pērs Gints" ir viens no tiem universālajiem stāstiem, kas latviešu teātrī ik pa laikam atkārtojas, un šim materiālam ir bezgalīgi daudz interpretācijas iespēju.

– Ko par šo laiku un laikabiedriem gribējāt pateikt šoreiz?

– Iestudējot lugu, domāju par atgriešanos pie pamatvērtībām, tajā skaitā svarīgām. Mūsdienās centieni noturēt kultūras latiņu pietiekami augstā līmenī ir politiska misija. Arī "Pērs Gints" – gara izrāde, kas prasa uzmanību skatoties, neizklaidē. Tā gan ir viena no režisora misijām iet pa grūtāko ceļu un panākt, lai kāds tev seko.

Tajā pašā laikā cilvēku kopumam, ko dēvējam par tautu, gara pasaule bieži vien ir tik primitīva un uz tik vienkāršotiem uztveres modeļiem tendēta, ka no globālā pasaules viedokļa pat Latvijas neatkarība ir tikai traucēklis. Ja mēs nosacīti būtu angļu vai krievu valodā runājoša zeme, viss būtu daudz vienkāršāk. Bet tā nav, un pat nacionālās identitātes problēma kādreiz šķiet vairāk pie psihiatra izrunājama trauma nekā kaut kas fundamentāli nepieciešams. Tāpēc es nedomāju, ka šis laiks nevar neuztraukt.

Un tad vēl ir problēmas, kas jārisina politiķu līmenī, jo vēl aizvien nav saskatāmas kaut kādas Latvijas nākotnes virzības līnijas. Nezinu, ko tur var darīt, ja cilvēki visur saskata tikai ekonomiskās intereses, runā par vietējā budžeta sadalīšanu, par ekonomisko interešu pārklāšanās laukiem un neko citu. Tāpēc cilvēki nespēj sevi asociēt ar valsti, bet "Saskaņa" velk lielo lozi ar to, ka nekad nepiedalās valdībā. Es te runāju par latviešiem, it īpaši Latgalē, jo krievi, skaidrs, ka tāpat balsos par "Saskaņu", bet turienes latviešiem ir sajūta, ka viņi ir pamesti, atstāti un piekrāpti.

Vēl es nesaprotu, kur ir tas mūsu valsts varas arogances iemesls pret tautu. Ir ļoti nelāga sajūta, ka cilvēki netic nevienai tās idejai, un nu jau, šķiet, kritiskā masa ir sasniegta. Nav pat nepieciešams nekāds ārējais drauds, lai nākamajās vēlēšanās varētu sagaidīt reālu protesta balsojumu.

Un vēl – ja Eiropa sašūposies, kam kurš piesliesies? Ja cilvēki cīnītos tīrā veidā par idejām, būtu vieglāk, bet ir ļaudis, kas neatkarības laikā ir sakrājuši pietiekami lielas materiālās vērtības, kuras negrib zaudēt. Centieni tās saglabāt var izrādīties būtiski lielu pārmaiņu brīžos. Tāpēc cilvēkam, kuram ir miljoni, vairāk jādomā nekā tādam, kam pieder mazs dzīvoklītis Zolitūdē.

– Pagājušoreiz, kad runājām, bijām liecinieki Krievijas iebrukumam Ukrainā. Tagad aktualitāte ir arī bēgļi no Sīrijas un citurienes.

– Runājot par bēgļiem, jāteic, ka tie latvieši, kuri aizbrauca uz Īriju un citām vietām, ir tādi paši ekonomiskie migranti kā sīrieši, kuri ierodas Eiropā. Tas ir tas pats – cilvēki bēg no sliktākas pasaules uz labāku, tikai mums nekrita bumbas uz galvas, nebija jāglābj sava dzīvība. Citādi liekama vienādības zīme, ka trešdaļa valsts iedzīvotāju nolēma nospļauties un mainīja dzīvesvietu.

Ja ieskatās dziļāk, tad, protams, mēs nevaram ietekmēt pārmaiņu procesus pasaulē, bet pasaule mainās neatkarīgi no tā, ka mums to ir grūti pieņemt. Pagaidām mēs no tās visa esam pasargāti, bet tikai savas sociālās nabadzības dēļ, mēs esam tikai kā tranzīta valsts bēgļu ceļā uz Vāciju vai Zviedriju. Tāpēc labāk jau laikus domāt par iespējām, ko paver globālās pārmaiņas. Iespējams, tās palīdzēs mums kā nācijai izdzīvot. Varbūt mēs ar laiku kļūsim mazliet melnīgsnējāki, bet nebūs problēmu ar dzimstību un nebūs jādomā par lojalitāti. Ja te ieplūstu, piemēram, ķīnieši, nešaubos ne mirkli, ka viņi būtu lojāli šai valstij, bērni dziedātu Latvijas himnu, runātu latviski un ietu uz Dziesmu svētkiem. Tā, protams, būtu jauna latviešu nācija, bet viņi neuzdotu jautājumus kā krievi: kam mums tas vajadzīgs?

Ja skatāmies uz Vāciju, tur ir turki, krievi, korejieši, visa Austrumeiropa, un visi sevi sauc par vāciešiem. Cik Vācijas futbola komandās ir, piemēram, Milleru? Ceļojot pa Vācijas operām, redzu, ka solisti pārsvarā ir eiropieši, bet korī vismaz puse – korejieši, postpadomju valstu izceļotāji un gandrīz neviena vācieša.

Par šīm lietām var diskutēt ar putām uz lūpām un izdarīt aplamus secinājumus, bet skaidrs ir viens – mēs esam pārmaiņu priekšā, un ir jādomā, kā panākt to, ka iegūstam no globālajām pārmaiņā. Turklāt redzams, ka totālā globalizācija rada atbildes reakciju – totālu lokalizāciju. Atjaunojas nacionālās domāšanas veids, latviskā dzīvesziņa, rodas interese par latviešu folkloru un citām tamlīdzīgām lietām.

Šobrīd mēs esam pazaudējuši kolhozu tipa saimniekošanu, bet uz laukiem dodas jauni cilvēki, kuri var strādāt attālināti un dzīvot kvalitatīvu dzīvi.

Latvijā cilvēki piedzimst ar augstāko mērķi – nokļūt metropolē, Rīgā. Tad jau labāk uzreiz braukt uz Ņujorku, Londonu vai Berlīni, jo Rīga ir tikai jauka provinces pilsēta. Tikmēr lauki nav provinciāli – tā ir daba, iespējas, un tur nekāda provinciālisma nav un nevar būt. Tā ka visās pārmaiņās ir jāmeklē kaut kas pozitīvs.

– Tagad jūs ceļosiet pa Latviju kopā ar "Melānijas hroniku".

– Noteikti. Tas ir mans pienākums būt Liepājā, Ogrē, Salaspilī un citur. Filma ir pietiekami stipra, par sarežģītu tēmu, un, es domāju, tiks pausti visādi viedokļi. Es par to nebrīnīšos. Galu galā es filmā cīnos arī ar mītiem, kuri mums gadiem ir uzspiesti.