Par paveikto un jaunajiem izaicinājumiem – saruna ar Gundegu.
– Atstāt direktora krēslu – vai tas nav krass lēmums?
– Man tas nebija ne krass, ne pēkšņs, es tam jau sen briedu. Tomēr vienmēr bija vēl kādas lietas un apņemšanās, kuras nevarēju pamest, – gan iesāktie remontdarbi, gan audzināmā klase... Viņi mani noturēja par gadu ilgāk, nekā biju plānojusi. Mums ar dēlu Mārtiņu bija noruna, ka absolvēsim skolu kopā, bet man sanāca vēl gadu uzkavēties, jo manai audzināmajai klasei bija svarīgi, ka viņu audzinātāja ir arī direktore (smejas).
Visu šo laiku biju gan direktore, gan mājturības skolotāja. Kā jau mākslinieciska un emocionāla būtne, jutu, ka administratīvais darbs mani iztukšo. Pienāca moments, kad sapratu – ja gribu turpināt strādāt skolā, kaut kas ir jāmaina. Vai nu skolotājs, vai administrators. Skolotāja darbs man tomēr sirdij tuvāks.
– Radošumu laikam nevar noslāpēt.
– Jā! Tagad, atgriežoties skolotājas darbā un strādājot tieši ar speciālās izglītības klasēm, varu teikt, ka kaifoju no tā, ko es varu darīt par visiem simt procentiem. Pirms tam vienmēr zināju, ka nozogu laiku gan skolotājas darbam, gan audzināmajai klasei. Un tas nedeva mieru.
– Jūsu kā direktores darba laikā bija draudi, ka skolu varētu slēgt...
– Skola ir maza, kopā esam 100 ar visiem pirmsskolas bērniem. Pirms 10 gadiem mums bija tikai vispārējās klases, kas bija ļoti mazas, un nākotnē, izskatījās, būs vēl mazākas. Tāpēc vajadzēja rīkoties, lai arī vēl pēc 10 gadiem skola būtu. Pašvaldības lēmums, ka Mores skoliņā jāveido speciālās izglītības programmas bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, bija pareizs.
Tagad te speciālo programmu apgūst bērni arī no citiem novadiem – Līgatnes, Nītaures, bet lielākā daļa ir tieši mūsu novada bērni. Ir laba sajūta, ka viņiem nav jābrauc kaut kur tālu prom no mājām.
– Cik svarīgi, lai Morē būtu skola?
– Manuprāt, ļoti svarīgi. To var redzēt vasarā, kad Mores centrs nav tik dzīvs cik skolas laikā. Bērni kustas, ir dzīvība, viss rosās, ir sajūta, ka kaut kas notiek. Vasarā centrs ir rāms. Ja nebūtu skolas, nebūtu pedagogu, kas arī ir rosības veicinātāji.
– Kāds ir jūsu šā brīža izaicinājums?
– Morē paredzēts izveidot Amatu māju. Šim mērķim pašvaldība iegādājusies veco veikala ēku, un ir iesniegts projekts, lai saņemtu finansējumu tā attīstībai. Amatu mājas projekts iesākās, kad vēl biju direktore. Saredzu, ka Amatu māja ļaus attīstīties arī skolai, jo tās mērķis ir dot iespēju visiem mūsu skolas bērniem intensīvāk apgūt mājturību un vizuālo mākslu. Turklāt speciālās izglītības bērniem tiks radīta iespēja attīstīt profesionālo izglītību.
Piemēram, viņi varēs apgūt pavāra palīga amatu, jo šobrīd esam definējuši, ka Amatu mājā varētu būt ļoti laba līmeņa virtuve, kas būs bāze, lai mācītos pavāra profesiju. Beidzot pamatskolu, bērni būs spējīgi pabeigt profesionālo apmācību un pēc tam jau patstāvīgi strādāt. Savukārt vakaros Amatu māja būs atvērta pieaugušajiem – viņi varēs nākt uz meistarklasēm pie pavāriem, būs praktiskās nodarbības rokdarbos, vizuālās mākslas jomā un citās.
Amatu mājas projekts man ir gan izaicinājums, gan lieliska iespēja darīt kaut ko jaunu. Esmu tiešām priecīga, ka varu ar to nodarboties, tā ir lieta, kas man patīk. Prieks, ka varu piedalīties tādas idejas realizēšanā.
– Kam pieder ideja par Amatu māju Morē?
– Grūti pateikt. Tā virmoja gaisā, un mēs to parāvām lejā (smej). Kad skolā runājām par to, ko varētu darīt skolas attīstībai, un diendienā staigājot garām pamestai un nevienam nevajadzīgai ēkai (Amatu māju paredzēts veidot vecajā veikala ēkā, kas atrodas starp abām Mores pamatskolas ēkām, – red.), saproti, ka tā ir īstā vieta. Sanāk, ka ideja ir radusies un izaugusi no skolas, no Mores, un guvusi atbalstu pašvaldībā. Kad kolēģēm teicu, ka iešu prom no direktores amata, viņas nobijās, ka iešu pavisam prom no skolas, un teica: nē, tu nedrīksti! Kurš tad mums to Amatu māju uztaisīs? Arī domes priekšsēdētājam esmu paudusi apņemšanos šo ideju realizēt.
– Kad idejai par savu Amatu māju lemts īstenoties?
– Šobrīd pašvaldība ir iesniegusi projekta pieteikumu Lauku atbalsta dienestā. Gaidām rezultātu. Ja tas būs pozitīvs, viens ēkas atzars tiks remontēts un kļūs par sociālo pakalpojumu atbalsta punktu – tur varēs izmazgāt veļu tie, kam mājās nav tādu iespēju, būs frizieris, dušas un citi pakalpojumi, kas ne visiem ir pieejami.
Ceram, ka iegūsim līdzekļus un pavisam drīz daļa ēkas iegūs citu skatu. Pēc tam izmantosim citu projektu iespējas un kopā ar pašvaldības finansējumu pārvērtīsim šo ēku līdz nepazīšanai. Laiku gan jums nesolu – vislabākajā gadījumā pēc trim, bet reāli droši vien pēc pieciem gadiem.
– Esat dzimusi un augusi Smiltenē. Vai varat saukt sevi par vietējo?
– Droši vien. Ja ceļas un krīt par to, ko dari, tad jau laikam skaities vietējais (smej). Pirmo reizi Morē ierados pirms 20 gadiem – 1996. gadā. Tā teikt, ieprecējos. Kopš 1999. gada strādāju Mores pamatskolā par skolotāju, un skoliņa ir mana pirmā un vienīgā darbavieta.
– Vai More ir laba vieta dzīvošanai? Vai te ir viss nepieciešamais?
– Kad sāku te dzīvot, man ļoti pietrūka pilsētas vides. Pietrūka veikala un tā, ka varu ātri un vienkārši nokļūt, kur vēlos. Bet ar laiku pierodi un iemācies plānot, ka iepirkties varēs retāk, un pieņem to kā pašsaprotamu, līdz kādā brīdī tas vairs neuztrauc. Pieļauju, ka tie, kuriem nav savas automašīnas, vēlas, lai būtu pieejamāks sabiedriskais transports, ar ko nokļūt Siguldā un citur. Piemēram, sestdienā autobuss kursē tikai Cēsu virzienā, un tad nu cilvēki brauc iepirkties turp. Bet, ja ir sava mašīna, tad problēmas neredzu. Savukārt darbdienās morēnieši intensīvi izmanto skolēnu autobusa pieejamību. Ja salīdzinu situāciju pirms 20 gadiem un šobrīd, varu teikt, ka Sigulda vairs nav tālu un pa šiem 20 gadiem ir ļoti labi attīstījusies. Tur saņemu visu nepieciešamo pakalpojumu klāstu.
Esmu iemācījusies novērtēt, ka dzīvoju privātmājā, kur kaimiņi nav tuvu, brīvdienās nav trokšņa, vakaros baudu mieru un klusumu. Jā, man te patīk! Neesmu gatava to visu mainīt pret pilsētas dzīvi.
– Mores pagasts bija viens no pirmajiem, kas 2003. gadā pievienojās Siguldas novadam. Kāda ir dzīve kopā ar Siguldu?
– Atceros, ka līdz 2003. gadam, kad vēl strādāju par skolotāju, ikkatrs skolas ikdienas pirkums bija jāiet saskaņot uz pagastmāju. Toreiz, 2003. gadā, pirmais, par ko direktore un skolotāji nopriecājās, bija tas, ka mums piešķīra pašiem savu budžetu. Beidzot mēs varējām paši plānot savus izdevumus un pirkumus un redzēt, ko paši spējam. Tas deva tādu patstāvības un pašpārliecības sajūtu. Tā bija tāda kā pašnoteikšanās un pirmais taustāmais pozitīvais ieguvums.
Nākamais pozitīvais moments bija, ka tehniskie darbinieki, kuri pirms tam bija pagasta pārvaldes cilvēki, beidzot kļuva par mūsējiem. Mums pēkšņi bija pašiem savs sētnieks, apkopējas. Arī skolas budžets ar katru gadu arvien audzis, un skolas remonti sākās tikai pēc 2003. gada.
Lai gan nezinu, kā bija pirms pievienošanās Siguldai, neesmu dzirdējusi no vietējiem, ka tas būtu bijis nepareizs lēmums. Tieši otrādi – vecāki cilvēki bija priecīgi, ka More beidzot atgriezusies vēsturiskajā piederībā, jo savulaik jau bijusi Siguldas rajona sastāvā.
– Esat no lielās Ceru ģimenes, kas ik gadu Vienības velobraucienā iegūst kuplākās ģimenes titulu. Cik gadu jau piedalāties, un vai tas ir brīvprātīgs ģimenes pasākums?
– Es piedalos tik ilgi, kamēr tas notiek Siguldā, laikam 10 gadus. Mani brāļi sāka gadu ātrāk, un tieši viņi toreiz bija padzirdējuši, ka ir tāda prezidenta nominācija par kuplāko ģimeni. Nākamajā gadā viņi nevienam neprasīja, gribam mēs vai ne, bija jābrauc, un viss. Tagad tā ir stabila ģimenes tradīcija, lai gan es katru gadu saku, ka braucu pēdējo reizi. Arī šogad tā teicu, bet jau zinu, ka braukšu arī nākamgad.
– Cik jūs parasti esat?
– Sastāvs ir diezgan mainīgs. Esam bijuši aptuveni 40, šogad bijām vismazāk – kādi 20, jo pagājušajā gadā viens mūsējais pamatīgi satraumējās, tāpēc ne visi bija braucienam morāli gatavi.
Komandā visi esam radinieki. Tā kā ģimenē esam sešas māsas un seši brāļi, tad, ja katram ir otrā pusīte un vēl bērni ar savām otrajām pusītēm, šo skaitu nav grūti savākt. Esam kā itāļu mafija (smej). Tomēr katru gadu, izejot uz starta, esam mazliet satraukti un neesam pārliecināti, vai tiešām būsim viskuplākā ģimene. Tomēr vienmēr izrādās, ka esam gan. Lai gan lielākā daļa no mums tikai bauda procesu, daži mūsējie brauc starp labākajiem.
– Kādas vēl ir jūsu ģimenes kopā būšanas tradīcijas?
– Bieži gan tas nesanāk, jo esam daudz un dzīvojam dažādās Latvijas vietās. Tāpēc ir labi, ka mammai jubileja ir jūlijā, kad Smiltenē ir arī slavenie kapu svētki ar balli. Tad gan visi sanākam kopā. Parasti esam kādi 60. Kopā svinam arī ģimenes locekļu apaļās jubilejas.
Vēl mūsu ģimenes stabilā tradīcija jau 10 gadu ir velosezonas atklāšanas pasākums "Ciskudrillis", ko katru gadu uztic rīkot citam ģimenes loceklim, turklāt maršrutā vienmēr jābūt iekļautiem apskates objektiem un uzdevumiem ar noslēgumu pie kopēja zupas katla. Tā mums ir bijusi iespēja iepazīt vai pusi Latvijas rūpīgi izplānotās ekskursijās. Nākamgad ir mana kārta, tad nu jāplāno maršruts pa Mori.
– Vai augt lielā ģimenē ir viegli?
– Man 12 bērnu ģimenē ir palaimējies piedzimt visiem pa vidu, tāpēc jūtos mazliet īpašāk. Lielā ģimene ir bijusi labs pamats ikviena dzīvei. Vecāki mums vienmēr uzsvēra, ka ir jāmācās, jo tad vienmēr būs labāks darbs. Tas man ļāva kļūt par to, kas esmu, uzdrīkstēties un pieņemt dzīves dotos izaicinājumus. Arī pārējie brāļi un māsas ir izmācījušies, dzīvo un strādā tepat Latvijā. Neviens nekur nav izbraucis, arī neviens no viņu bērniem. Ja arī kāds kādreiz ir izteicis vēlmi, pārējie esam tik ilgi iztaujājuši, vai viņš ir pārliecināts par to, kamēr viņš pārdomā. Tā nu mums ir tā laime, ka visi esam te, mājās, visiem ir darbs un iztikšana.
Gundega Pētersone, katru dienu staigājot garām degradētajai veikala ēkai, sapratusi, ka šī būtu īstā vieta Amatu mājai. Viņa cer, ka veiksmes gadījumā pēc trim gadiem tā jau vērs durvis ikvienam morēnietim.