Uzrunājām Meistaru vakarā, kad īpašā seansā tika rādīta restaurētā spēlfilma "Mans draugs – nenopietns cilvēks", kas, tāpat kā "Svešās kaislības", Jāņa Streiča jubilejas gada ietvaros šogad atjaunota pēc Nacionālā kino centra iniciatīvas.
– Nupat saņēmāt "Lielo Kristapu" par mūža ieguldījumu kino mākslā. Vai jums ir svarīgi saņemt balvas?
– Kā to teikt... Ir dažādas balvas. Ir tādas, par kurām ir prieks, piemēram, par Vatikāna prēmiju vai par Triju Zvaigžņu ordeni. Ir gandarījums, ja ir sajūta, ka tas ir nopelnīts, – tad ir prieks. Bet tas jau dzīvē neko nemaina. Kā savulaik teica mans draugs Volodja Meņšovs, filmas "Maskava asarām netic" režisors: "Nekas jau manā dzīvē pēc "Oskara" saņemšanas nemainījās." Bieži vien tā ir tikai elku radīšana. Kas patiesībā ir kārdinātāja centieni dzīt cilvēku godkāres grēkā.
– Kura ir bijusi vērtīgākā atzinība, ko esat saņēmis?
– Visaugstāk vērtēju to, ka esmu Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis. Tā ir liela atzinība jebkurā valstī. Un to piešķir valsts prāta un gara izlase.
– Droši vien ir bijuši arī kritiski vērtējumi. Kā tos uztverat?
– Protams! Cik uziet! Bet es tajos nekavējos.
– Kas ir jūsu lielākais kritiķis?
– Tas ir Radītājs. Ja jāizvēlas lielākā autoritāte, tad tie ir radi, draugi un pats Dievs. Nav nemaz tik slikta kompānija!
– Jūs neesat tikai režisors, esat arī gleznotājs. Ko ir vērts gleznot?
– Visu ir vērts gleznot! Tas jau bija mans sākuma sapnis. Kādreiz, studiju gados, tas bija mans maizes darbs. Arī armijā tas mani glāba, jo laiku pavadīju klubā – taisīju dekorācijas, strādāju par mākslinieku noformētāju. Savulaik redaktoram Gunāram Priedem kāds prasījis, ko viņš domā par jauno režisoru Jāni Streiču. Viņš atbildējis: "Es nezinu. Mums Lielvārdē ir brīnišķīgs dekorators Jānis Streičs."
Bet šobrīd man ir maz laika gleznošanai, jo es rakstu. Ir izdotas divas manas grāmatas – "Lāga dvēseļu straumei" un "1991. Tas garais cilvēkbērna gads". Datorā guļ vēl pāris nepabeigtu. Klāt tam esmu arī galdnieks.
– Pēdējā laikā bieži nākas saskarties ar jēdzienu "vārda un preses brīvība". Vai māksla ir absolūta brīvība vai arī tai ir robežas?
– Protams, ka tā ir brīvība.
– Mākslā visu var?
– Ko nu katrs uzskata par visu... Es varu. Cits varbūt dara to, ko es nekad nedarītu, un tad to uzskata par brīvību. Tas ir subjektīvs jēdziens. Brīvība ir mūsu katra gara dzīve un sirdsapziņas lauks.
– Ko jūs sakāt par moderno mākslu?
– Es par to nedomāju. Nemaz.
– Vai pats ejat uz kino?
– Ļoti reti. Es pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu bijis kinoteātrī. Ja neskaita filmas, ko esmu spiests skatīties kā oficiālais vērtētājs. Bet savai interesei skatos internetā. Atšķirībā no saviem vienaudžiem es pārvaldu šo tehniku, man tā nepieciešama kā gaiss.
– Kas ir palicis atmiņā no pēdējā laikā redzētā?
– Nevaru pateikt, jo mani ir grūti ar kaut ko pārsteigt.
– Jūsu filmas allaž ir optimisma caurstrāvotas, taču lielākoties latviešu kino tomēr saistās ar drūmu noskaņu. Kāpēc tā? No kurienes jums ir tas gaišums?
– Kāda jēga maitāt cilvēkiem garastāvokli? Redziet, mēs pārāk nopietni sevi uztveram. Latviešiem ir maz paškritikas, mēs dzīvojam mazvērtības kompleksos, tāpēc gribam būt nopietni un svarīgi. Bet cilvēkiem nepatīk asaras un vaimanas. Domā, ka tādam cietējam jūt līdzi uz ekrāna? Nejūt! Jūt līdzi varonim, jūt līdzi drosmīgajam. Nevar veikala skatlogā izlikt skrandainu nabagu un virsū plakātu: "Nāc, mēs tevi apģērbsim!"
Lielāku antireklāmu, kā savulaik viena partija uztaisīja, nevar iedomāties: sasauca nabagus, vecus cilvēkus un lika katram nodziedāt pa frāzei no Latvijas himnas, ar aicinājumu: dziedāsim kopā, kad nobalsosiet par šo sarakstu! Protams, ka tā partija vēlēšanās zaudēja.
– Savās filmās bieži esat iekodējis kristīgās vērtības, it īpaši jau "Cilvēka bērnā". Kāpēc jums ir būtiski to darīt?
– Tā sanāk pats no sevis. Tur varbūt nav baznīcas, nav sakrālās atribūtikas, bet kristīga cilvēka ētika ir visa pamatā.
– Jūs esat ticīgs cilvēks?
– Ticīgais par tām lietām skaļi nerunā. Ar ticību nelielās, tā jāpierāda ar darbiem. Un tāpēc tikai Dievs vien zina, vai es esmu ticīgais.Varu tikai teikt, ka nav nekā nabadzīgāka par ateismu, par bezdievību... Tā ir drausmīgākā gara nabadzība.
– Cik liela ietekme ticībai bijusi uz jūsu personības izveidi?
– Noteikti vislielākā. Es taču izaugu tāpat kā Boņuks – tādā pašā mājas kārtībā! Bija gan iešana pie krusta, gan baznīcas mācība nelegāli. Boļševiku laikos slepus gājām, nedrīkstēja jau skolēni iet. Mēs sēdējām baznīcas dārzā, bet pāri baznīcas žogam līdz mums virmoja nošauto mežabrāļu līķu smaka. Tos par biedinājumu iedzīvotājiem nometa pie Preiļu baznīcas vārtiem.
– Kas jūsos veicināja radošumu, veidoja par radošu personību?
– Nezinu. Es augu gaišā ģimenē. Mani senči bija zemnieki. Vecvectēvs un vectēvs bija izcili mūrnieki – cēla namus Rīgā un Pēterpilī. Vecmāmiņa bija Rīgā dzīvojusi, un tur viņa iepazinās ar manu vecotēvu. Tad Pēterpilī abi dzīvoja, bet revolūcija visu izjauca, un viņi atgriezās laukos, Latgalē. Lielā cieņā mūsmājās bija grāmatas. Vectēvs bija viens no aktīvākajiem viensētu sistēmas veicinātājiem Latgalē, kur pēc dzimtbūšanas atcelšanas vēl pusgadsimtu turējās Krievijas sādžu dzīves kārtība.
– Jums ir latviskas saknes?
– Protams, bet kāda tam nozīme?! Gaiļmuižas īpašnieks mākslinieks Kozlovskis 1900. gadā uzdāvināja Preiļu baznīcai divas paša gleznotas altāra gleznas. Tagad tur labajā pusē redzams melnīgsnējs svētais – tas ir Pāvils, kam mans vecvectēvs Puovuls Žihars esot ņemts par modeli. Viņa tēvs bija kara laika atradenis, ko pieņēma Žiharu ģimene un uzaudzināja. Tā ka ir manī kaut kāds nieciņš arī nezināmu asiņu. Manā brālī Ērikā to ir vairāk. Es viņu nofilmēju kā čigānu filmā "Svešās kaislības".
– Vai sevi uzskatāt par pilsoniski aktīvu cilvēku?
– Jā, tā laikam ir. Tagad esmu norūpējies par Latgales kongresa simtgadi, kas būs nākamgad. Tur es aktīvi iejaucos, neviena neaicināts. Tieši tāpēc arī izvēlējos Rēzeknē, "Gorā", rīkot savu jubileju. Ne jau tāpēc, ka Rīgā vietu nebūtu. Piedāvāja gan sporta halli, gan Dzintaru koncertzāli. Taču tas neatbilst manam raksturam. Es gribēju, lai šis pasākums ieskandina simtgades jubileju Latgales kongresam. Mūsu valsts proklamēšana nav iedomājama bez šī notikuma, bez Latgales teritorijas atgūšanas un atkalpievienošanas.
Mans latgaliskums masu medijos ir tik pārspīlēts, ka pats brīnos. Par ko man tāds gods? Tik vien ir kā filma "Cilvēka bērns". Bet man taču visi novadi ir tuvi, katram no tiem esmu veltījis pa filmai. Mana pirmā dzīvesvieta bija Kurzemē, un pirmie bērnības iespaidi man ir no Kurzemes – tur es iemācījos runāt un staigāt. Tikai pēc tam atgriezāmies Latgalē. Tur gāju skolā. Bet nu jau 64 gadus esmu rīdzinieks, kurš Latgali tur sirdī kā savu dižciltību – jo piederu ciltij, kas deva Latvijai vārdu, valodu un karogu.
Hā! Stādos priekšā, kā nezinātāji brēks par valodu. Diemžēl nezinātāji. Mūsu valsts un literārā valoda ir ļoti jauna, tā veidojusies saskarsmē ar Eiropas kaimiņiem. Kaut jauna, tā ir spēcīga un sevi apliecinājusi ar izcilu literatūru. Un arī es rakstu šajā izloksnē. Latgalē senā valoda tika varmācīgi iekonservēta. Un, lai gan to ir skāruši rusisma pelējumi, tā saglabājusi savu pirmatnīgo pamatīgumu. Pēc intonācijas tā tuvāka Lietuvai, ne Kurzemei, kas liecina tikai to, ka tā ir ļoti, ļoti sena. Tāpēc sargājama un kopjama. Es ļoti vēlos, lai tiktu ieviestas novadu dienas, piemēram, viens gads veltīts Latgalei, viens Kurzemei, viens – Zemgalei, Vidzemei. Tad vajadzētu citam pie cita braukt ciemos, svinēt katrā novadā.
– Pēdējos gados arvien vairāk tiek runāts par ģimenes un tēva lomas stiprināšanu sabiedrībā. Vai atbalstāt šo ideju?
– Ak, Dievs! Mūsu sabiedrība no pašsaprotamām lietām taisa problēmas. Kauns, ka latviešiem tas ir jaunums. Tas ir tāpat, ja mēs runātu par to, ka dzīvības uzturēšanai vajadzīgs ūdens. Kādā veidā tu to tēva lomu stiprināsi? Kādā veidā piespiedīsi to dzērāju vai sliņķi? Tā ir tukšu salmu kulšana. Es augu bez tēva kā daudzi, kurus karš padarīja par bāreņiem. Vai mēs aizgājām neceļos?
– Vai skolās vajadzētu ģimenes mācību?
– Valsts mācību vajadzētu skolās! Mācību par to, kas ir valsts, kā notiek valsts pārvaldīšana. Mācīt valsts pamatus – tas ir tas, kā mums ārkārtīgi trūkst, un arī ētiku vajadzētu mācīt, pirmām kārtām – no "laba un ļauna atzīšanas koka".
– Gan ētika, gan kristīgā mācība skolās jau ir...
– Vai pietiekami? Nezinu. Jāsāk jau mājās. No šūpuļa. Ja tas nav darīts, tad neklausa jau neviens tās mācības ģimenes lietās. Paskatieties, kā kāzās uzvedas jaunie, kam vedēji un sveicēji dod padomus bez gala, – vai viņi klausās? Nē, jo viņi ir laimīgi. Turklāt cilvēki ir ļoti dažādi. Nav vienādu cilvēku, un nav vienādu padomu un recepšu. Jo ilgāk dzīvoju, jo skaidrāk apzinos, ka maz ko saprotu un nekādus padomus nevaru dot.
– Ko jūs domājat par to, kas pašlaik notiek Eiropā? Kas tie ir par procesiem, un kurp tie aizvedīs?
– Protams, uz slikto pusi. Šobrīd ir daudz pārpratumu: pārlieku tiek pārspīlētas cilvēktiesības. Turpretim valsts, kultūras, ticības tiesībām spļauj virsū. Valda populisms. Tāpēc es nemitīgi atkārtoju: neraudiet par mūsu trūkumu, jo tas patlaban ir Latvijas glābiņš. Pēc vienas intervijas man par to uzbruka kā valsts nelabvēlim. Bet vairākums saprata, ka tas ir mūsu glābiņš no tiem tūkstošiem labākas dzīves meklētāju, kuri te būtu, ja mēs dzīvotu pārticībā. Mums pietiek iztikšanai, mēs iztiekam, un paldies Dievam! Pa to laiku Eiropa atjēgsies, kļūs stingrāka, un mēs būsim saglabājuši sevi.
Vistrakākais pašlaik ir kara draudi un Krievijas masu neprāts. Klāt tam tik daudz ieroču saražots...
– Jūs arī to jūtat?
– Pēc dramaturģijas ir tā: ja uz skatuves ir šautene, lugas gaitā tā noteikti izšaus. Ja tagad ir tik daudz atomieroču un onkuļiem patīk kara spēles, tie ir kā apmāti uz karu, viņiem nagi visu laiku niez, ka tik varētu... Vienīgā cerība, ka viņi varbūt neizpostīs šo reģionu, jo gadu simtiem tas allaž ir bijis vajadzīgs gan vienai pusei, gan otrai – mūsu jūra, mūsu ostas. Ceru, ka ne krievi, ne kādi citi nepostīs šo zemi, ko kāro iegūt. Bet kaut kur tālāk – Sīrijā vai citur – gan var sākt mēroties spēkiem. Pasarg, Dievs, no tā! Bet var kāds brīnums notikt vai negadījums – gadās jau visādi. Piemēram, augusta pučs, kas sagāza visu Padomju Savienību. Krieviem parasti nekas līdz galam neizdodas, viņi nevar to īstenot.
Jānis Streičs ar sievu Vidu un mazmeitu Dominiku pie “Splendid Palace”
– Ja jums būtu miljons, kā jūs to tērētu?
– Kaut man tas nespīd, zinu, ka šodien miljons nav nekas liels. Pirmkārt, es atbrīvotu sievu no darba – lai aiziet pensijā. Lai velta laiku mazmeitai un mazā var apmeklēt peldēšanas nodarbības. Pēc tam labiekārtotu mūsu mājas Lietuvā. Un viss. Bet es nekad nedomāju par to, kas būtu, ja būtu bijis. Jūs gaidījāt, ka es ieliktu šo naudu filmas uzņemšanai? Nekādā ziņā! Un tikai tāpēc, ka mēs esam ārpus jebkādas tirgus sistēmas. Ja nu gadījumā to darītu, tad tikai piedāvājot savu kapitāla daļu un savu scenāriju, kam pamatā Latvijas dzīve, kādai lielai kino kompānijai, kas nodrošinātu filmai tirgu. Jo, raugiet, "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā" es uzņēmu okupācijas apstākļos. Un mani kolēģi tāpat.
– Par ko ir jūsu vēl neuzņemtā filma?
– To ir tik daudz! Vienā laidā! Vai dieniņ, cik daudz neuzņemto! Ir bijušas ieceres, kuras gadiem nēsāju sevī. Pēc tam tā mīlestība noplok. "Rūdolfa mantojums" arī nav pabeigts, varbūt tikai puse, varbūt pat tikai trešdaļa. Bet dzīvē nekas jau nepiepildās līdz galam. Pie tā jāpierod.
– Kādas ir sajūtas pēc jubilejas?
– Runājot par manu jubileju, es drīzāk esmu gandarīts, bet vēl neapzinos, ka esmu bijis laimīgs. Tas viss notika tik negaidīti – ka mana 80 gadu jubileja tiks atzīmēta ar tādu vērienu un tik augstu vērtējumu manam darbam... Tas ir brīnums, ko man ļauts piedzīvot. Bībelē teikts: "..lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas," un neredzēt sava darba augļus.
Es esmu viens no tiem laimīgajiem, kam Dievs lēma tos baudīt. Re, Streiča kino gads, meistarklases, filmu atjaunošana, TV un radio pārraides, prese, dzimšanas dienas sarīkojumi, grāmata par manām filmām, izstāde Pēterbaznīcā, koncerts "Gorā"... Un kā tu nebūsi gandarīts, ja bīskaps Bulis Rēzeknē notur dievkalpojumu, aizlūdzot un pateicoties Dievam, kurš man visu devis? Tas ir rets brīnums, ka tev veltīts dievkalpojums, dzīvam esot. Tie notikumi, kas bija un vēl turpinās, ir kā negaidīta pārsteigumu straume – baisi pat kļūst.
Es biju samierinājies ar Bībelē rakstīto, pieņēmu to kā normu un ne uz ko necerēju. Bet nu jūtos ne tik daudz laimīgs, cik vainīgs, ka neesmu tik labs, kā tieku cildināts, un tāpēc tos nedaudz atlikušos gadus man jācenšas dzīvot tā, lai nepieviltu Latviju. Redziet, es neesmu brīvs. Esmu atkarīgs. Bet tādas važas es novēlu jums ikvienam.