"Te nav tādu plašumu kā Zemgalē, bet netrūkst kalnu un leju, ir kritenes un ezeri, kas laiku pa laikam aiziet pazemē, arī septiņu avotu Kaļķu grava. Un paldies jāsaka tiem pagasta iedzīvotājiem, kuri šo zemi ir kopuši un kopj joprojām," viņa piebilst.
Bez lauksaimniecības nav sakoptas lauku ainavas
Saimniekot uz mantotās zemes Ilze un Aivars Aizsilnieki sākuši kā Breša zemnieki. Kad 1989. gadā piedzimis trešais bērns, meita Anda, nopirkuši pirmo govi. Pašlaik Ilzes Aizsilnieces saimniecībā ir 130 liellopu.
Runājot par savu pagastu, Ilze saka: "Allaži ir viens no Pierīgas izteiktākajiem lauksaimniecības pagastiem. Te ir gan graudu audzētāji, gan piensaimnieki, gan gaļas lopu audzētāji. Mūsu kaimiņiem ir zirgi.
Manuprāt, ja laukos nav lauksaimnieciskās ražošanas, zūd arī sakopta vide – lauki un grāvmalas aizaug. Sakoptība ir arī iemesls, kāpēc rīdzinieki un siguldieši tik labprāt izvēlas pirkt zemi Allažos, lai uzceltu šeit māju.
Mēs nezinām, kas notiks nākotnē, bet man nav bail, ka zeme, uz kuras pašlaik saimnieko zemnieki, pārvērtīsies apbūves gabalos. Nevienu jau no savas zemes tik viegli izspiest nevar. Tas notiek tad, ja cilvēks pats ļaujas zemi pārdot. Taču, kamēr Allažos būs spēcīgi zemnieki, no tā, ka vietām parādīsies jauna apbūve, ainava tikai iegūs. Patiesībā ir prieks par cilvēkiem, kuri vairs negrib dzīvot pilsētā, bet izvēlas Pierīgu. Protams, viņi nekļūst par zemniekiem un turpina braukt strādāt uz pilsētu, bet zeme ap jaunajām mājām ir sakopta – aug košumkrūmi, zied puķes."
Visvairāk paļaujamies uz pašu spēkiem
Jautāta, vai ir viegli būt zemniekam, I. Aizsilniece bilst, ka šajā nozarē vairāk nekā citās vienmēr jābūt gatavam sadzīvot ar laik¬apstākļiem. Ir bijuši gadi, kad lietus dēļ Aizsilnieki nav varējuši novākt labību. Vēl septembra beigās pļauti jau sadīguši rudzi, ko izbarojuši lopiem.
"Protams, ka tādās reizēs neviens neteiks, ka zemniekam ir viegli, bet jāsaprot, ka, ja jau reiz esam šādu dzīvesveidu izvēlējušies, ir jādzīvo un jāstrādā tālāk. Visvieglākais grūtos brīžos ir aiziet uz banku un paņemt aizdevumu. Arī mums savulaik bija daudz un dažādu kredītu un līzingu, bet šobrīd kredītus ņemam tikai zemes iegādei. Labākos laikos vienmēr esam centušies izveidot kaut nelielu naudas rezervi.
Pērnais gads atnāca ar graudu rekordražām, kad ievācām vairāk nekā sešas tonnas no hektāra. Jūtot, ka būs krīze piena ražošanā, neatļāvāmies nekādus lielākus pirkumus. Arī pašlaik pērnās graudu ražas nauda mums kalpo kā drošības spilvens.
Glābj arī tas, ka daudz ko darām pašu spēkiem, un ģimenē nevienam šajā ziņā nav nekādas atlaides. Abu meitu vīri, lai arī pilsētnieki, nokārtojuši traktorista tiesības. Ir brīži, kad uz mūsu laukiem vienlaikus strādā četri traktori," teic I. Aizsilniece.
Viņa atceras reizi, kad aizdegusies kūts. "Bija jūlijs, un govis atradās ganībās. Necieta arī teļi un vistas. Nelaimē mums palīdzēja draugi, radi un studiju biedri. Viņi gan vaicāja, vai tiešām būsim tik traki, ka atkal sāksim visu no jauna. Bet mums pietika spēka, lai tieši ar viņu atbalstu atkal nostātos uz kājām."
Laukos pietrūkst vidējā posma speciālistu
"Vismaz tuvākajā laikā nedomājam likvidēt slaucamo govju ganāmpulku. Protams, viena no problēmām saistībā ar piena lopkopību ir darbaspēks. Šobrīd mums ir labi strādnieki, slaucēja, kura jau septiņus gadus uz Allažiem brauc no Tukuma puses, bet viņas aizvietotājs – no Skrīveriem. Tie vairs nav gados jauni cilvēki.
Dēls Aivis mācījās Priekuļu tehnikumā par mehāniķi, bet vēlāk Jelgavā ekonomiku. Un es redzu, cik ļoti mums pašlaik pietrūkst to prasmju, ko iegūst vidējās profesionālās izglītības iestādēs. Allažos pašlaik nav elektriķu. Ja ir kāda nopietnāka problēma, jābrauc meklēt uz Siguldu. Pašus elementārākos darbus, piemēram, metināt, jāprot pašam," saka I. Aizsilniece.
"Var jau bērnus sūtīt uz ģimnāziju, bet bez aroda zināšanām nekā nebūs. Mēs varam arī vest iekšā viesstrādniekus, un viņi labprāt uz šejieni brauktu, bet – vai tas ir tas, kas mums tiešām vajadzīgs?" viņa vaicā.
Jāražo nišas produkti
I. Aizsilniece piedalījusies kooperatīva "Piena ceļš" veidošanā un ar savu saimniekošanas prasmi dalījusies pieredzē arī ar Gruzijas piena lopkopjiem. "Mūs uzrunāja amerikāņi, kuri seko līdzi tam, kā pēc 2008. gada kara Gruzijā attīstās saimniecība, jo valstij pašai jāspēj pabarot savus cilvēkus ne tikai krīzes laikā.
Kad pirms trim gadiem gruzīnu zemniekiem rādījām, kā tīt skābbarības ruļļus, bērni tos bakstīja ar pirkstiem, bet vecākas sievietes meta krustus, sak, ko tie trakie latviešu tur dara. Taču, lai arī lēnām, tomēr mūsu padomi Gruzijā iedzīvojas."
Savukārt, runājot par pašmāju problēmām, I. Aizsilniece teic: "Lai kā arī latviešiem tas nepatiktu, kooperācija ir vienīgais lauksaimniecības attīstības ceļš, jo arī tās mūsu fermas, kurās ir tūkstoš un vairāk govju, pasaules mērogos nav lielas. Mēs nespējam saražot vairāk par 0,6% visas Eiropas piena, un tas nav daudz. Arī ar piena un siera izstrādājumiem kvantitātes ziņā mums ir grūti konkurēt pat ar Lietuvu, nerunājot nemaz par Poliju vai Nīderlandi. Tiesa, mūsu piens ir ļoti tīrs un to salīdzina pat ar Alpu govju pienu, jo mūsu ganāmpulki staigā pa ganībām un ēd zaļu zāli. Tāpēc ir jāražo nišas produkti.
Tajā pašā laikā pircēji Latvijā lielākoties apmeklē lielveikalus un tikai tagad pamazām sāk produktus pasūtīt tieši pie ražotāja."
Lielā novadā ir vairāk iespēju
Pirms administratīvi teritoriālās reformas I. Aizsilniece bijusi deputāte Allažu pagasta domē, tāpēc vietā arī jautājums par to, vai ir labi būt liela novada daļai.
"Patiesībā jau mēs savu "valsti" tik viegli neatdevām, jo bijām starp tiem mazliet vairāk nekā 30 pagastiem, kas līdz pat Saeimas lēmumam centās saglabāt neatkarību. Visi kopā gājām pat uz Satversmes tiesu.
Pirms reformas bijām viens no pirmajiem pagastiem Latvijā, kas sāka rakstīt dažādus pārrobežu projektus kopā ar Eiropas Savienības un asociētajām valstīm. Tā ieguvām draugus gan Somijā, gan Norvēģijā, gan Polijā un Vācijā, arī Igaunijā. Paspējām izdarīt daudz labu darbu. Kopā ar norvēģiem izremontējām Allažu baznīcu, uzcēlām krīzes centru, izveidojām arī stacionāru veciem un vientuļiem cilvēkiem.
Lai gan kādreiz Allaži administratīvi ir bijuši saistīti ar Siguldu, tolaik arī Mālpils bija gatava, ka mēs viņiem pievienotos, Inčukalna pagasts arī. Tagad ir skaidrs, ka lielākā novadā ir vairāk iespēju īstenot dažādus projektus. No šāda viedokļa dzīve noteikti ir kļuvusi labāka. No otras puses – kurš gan savu pagastu pazīst labāk par tiem, kas tur dzīvo. Un ir daudz lietu, kuras varam paveikt paši saviem spēkiem, negaidot novada atbalstu."