– Kuras atmiņas un kuri notikumi jūsos paliks vienmēr?
– Man bija laimīga bērnība, mīloši vecāki, kuri nodzīvoja līdz kāzu zelta jubilejai. Dzīvot mīlošā ģimenē – tā jau vien ir laime. Tās ir brīnišķīgas jaunības atmiņas, bet teātrī esmu no 16 gadiem.
– Kur pagāja jūsu bērnība?
– Mellužos. Mums bija maza radu mājiņa, kas vēl tagad tur stāv. Mēs, vairākas ģimenes, īrējām tur dzīvokli. Jūra bija desmit soļu attālumā. Tas bija brīnišķīgi.
– Iedomājos, tik daudz ievērojamu kultūras cilvēku ir pabijuši jūsmājās...
– Rīgā, Antonijas ielā, mums bija komunālais dzīvoklis. Mums bija vislielākā zāle ar parketu, un nāca visi – pēc pirmizrādēm, uz jubilejām. Tika svinētas vārda dienas un dzimšanas dienas. Svinējām kopā ar kaimiņiem, kamēr nonācām... līdz bomžiem. Mūsu dzīvoklī sāka likt iekšā ļoti dažādus cilvēkus.
– Vai varat pastāstīt, kā pirms 50 gadiem tikāt "iesvaidīta" Dailes teātra aktrišu kārtā?
– Šķiet, tas notika pats par sevi. Lielākais prieks bija par to, ka tiku uzņemta studijā, ka to pabeidzu (man bija tikai 19 gadu) un tiku paturēta teātrī. Mūs jau daudzus nepaturēja – kādas četras piecas meitenes un pāris zēnu, bet studiju beidzām 41. Kāda tur vairs iesvaidīšana? Jau no bērna kājas pazinu visu teātra kolektīvu: man viņi bija onkuļi un tantes, es nācu līdzi mammai uz izrādēm... Atceros Lilitas Bērziņas, Artūra Filipsona, Almas Ābeles skaistās lomas. Visus teātra korifejus atceros. Kādam tie ir tikai vārdi, man tā ir visa mana dzīve. Tas bija pēc kara, un bija lielas grūtības visur.
– Kurus no saviem skolotājiem atceraties visvairāk?
– Bez šaubām, Pēteri Pētersonu, jo studijā biju viņa audzēkne. Bet mans pirmais audzinātājs bija Roberts Ligers. Tur arī viss sākās. Toreiz tā nebija pantomīma, bet dramatiskais ansamblis. Brālis [aktieris Uldis Vazdiks] turp gāja (viņš bija divus gadus vecāks), un es gāju līdzi. Kad sākās uzņemšana Dailes teātra 3. studijā, man bija 16 gadu. Paralēli pabeidzu vidusskolu un teātra studiju. Pēc tam mana skolotāja bija Ertnerīte.
– Kuru apzināties kā savu vietu, un kuri augšanas apstākļi jums ir vispiemērotākie?
– Sākums bija dīvains, jo ilgi nezināja, ko ar mani darīt. Es biju ļoti jauna, man nebija dzīves pieredzes, arī tik skaista nebiju. Un tad, kad man nāca kādi trīsdesmit, atradu sevi raksturlomās, un viss aizgāja!
Teātra iekšējās lietas ir ļoti sarežģītas. Teātris ir nežēlīga cīņa. Skatos, meitenēm ir tikai 30, bet jau nāk nākamās, kurām ir tikai 20... Kurš neiztur, tas aiziet. Dailes teātris toreiz bija prīmu teātris, tagad tā nav. Smiļģim vajadzēja gara auguma, skaistas, staltas... Mana mamma bija ļoti laba aktrise, bet spēlēja otrā un trešā plāna lomas. Ir jāzina sava vieta, bet cik tas reizē ir sāpīgi!
– Kā izjūtat šo laikmetu un dzīvi Latvijā?
– 70 gadi nav joka lieta. Un es gribētu godam aiziet. Esmu jau "izrakstījusies", un man pašai kauns, ka nekur neeju. Protams, tas ir naudas jautājums.
Tad, kad sāku, teātris nebija fabrika. Tagad tā pārvērtusies par fabriku – apmēram 16 iestudējumi nākamsezon, iedomājieties, ko tas nozīmē! It kā darbs, darbs, visiem darbs. Mazā zāle, Kamerzāle... Bet ne jau visas izrādes var iznākt. No desmit izrādēm varbūt divas ir mākslas darbs. Tomēr tikai ražo un ražo. Tas neiet, to ņemam nost! Aktieri ir izmocījušies: visi taču dzied, viss notiek kustībā. Un ārkārtīgi augstā līmenī notiek. Es apskaužu jaunos, viņi ir malači – tas, ko viņi dara.
– Kas jums dzīvē sagādājis vislielāko prieku?
– Ka tu, cilvēks, visu mūžu esi strādājis, nācis uz darbu, bet tā arī neesi sajutis, ka nāc uz darbu. Teātrī es kaifoju. Vai tā vien nav laime?!
– Kuras vērtības, jūsuprāt, ir nemainīgi aktuālas arī šodien?
– Godīgums ir vislielākā vērtība. Paskatieties, kas notiek, ja cilvēki ir negodīgi! Nekad nesapratīšu tos cilvēkus, kuri rauš un rauš. Kam tu raus? Tu taču tāpat nomirsi. Nē, viņš sadalīs šos miljonus savam dēlam, savai meitai. Viņam kāpas vajag, māju pie jūras viļņiem... Tāda histēriska grābšana. Ja vari ceļot, esi pārticis, ģimene ir pārtikusi, nu dzīvo taču!
– Aizvadītajā sezonā izrādē "Pirmā grēka līcis" spēlēja Dailes teātra aktieru "zelta paaudze" – jūs, Leons Krivāns, Lidija Pupure, Aivars Siliņš, Juris Strenga un Venta Vecumniece. Kā vērtējat šī izcilā aktieru ansambļa "iezīmēšanos"?
– Kāda tur vairs "zelta"? Tie, kas vēl esam dzīvi un kas vēl varam ko parunāt. (Smejas.) Mēs sākām ļoti trausli, jo tā ir tikai proza, nevis luga. Kā padarīt, lai cilvēkiem būtu interesanti? Pirmajos mēģinājumos bija liela skepse, es pat sacīju – kas to skatīsies, kuram interesēs... Auškāps mani tā kā sabāra, tad izdomāja, ka mēs precināsim šos vecīšus...
Un ir kāds zīmīgs notikums. Starptautiskajai teātra dienai bija iznācis plakāts ar Smiļģa aci. Venta Vecumniece mums to izdalīja, un mēs uzlīmējām uz saviem eksemplāriem. Tagad – smejieties vai raudiet – visas izrādes ir izpirktas, līdz Jāņiem spēlējam gandrīz katru dienu. Iznākusi tāda neliela sensācija. Vai tā ir Smiļģa acs, kas mums ir palīdzējusi?
– Liela daļa mūsdienu cilvēku aktierus atpazīst pēc seriāliem. Vai plašsaziņas līdzekļu uzspiestais omulīgās Mildas tantes tēls no seriāla "Ugunsgrēks" jums nav apgrūtinošs?
– Garīgi mani tas neapgrūtina, es to varu, bet ir fiziskais apgrūtinājums. Man nav mašīnas un uz filmēšanos jābrauc ar diviem transporta līdzekļiem. Tas ir nožēlojami, ja seriāls ir atzīts un tam nav mašīnas. Es jau neprasu, lai mani katru dienu vadātu... Tur mēs strādājam, mēs tur vergojam. Ja nākamsezon man jāspēlē četrās lugās un vēl jāfilmējas...
– Teātra vēsturē par laikmeta izrādi vairāku gadu desmitu garumā ir kļuvusi Smiļģa iestudētā Raiņa luga "Spēlēju, dancoju". Ko zināt teikt par šo lugu un izrādi?
– Tas ir ļoti raksturīgs Dailes teātrim, bet divreiz vienā upē nevar iekāpt... Smiļģa romantika un zemteksts – ilgas pēc brīvas Latvijas –, viss kopā ir neaizmirstams. "Spēlēju, dancoju" jaunajiem aktieriem bija obligātā skola – kā mēs ienācām teātrī, tā tur stāvējām masu skatos.
– Šis nav ideālu laikmets?
– Šis ir izteikts kapitālisma laiks. No komunisma šausmīgā murga esam nonākuši kapitālismā. Tad iedomājieties – mūžs taču bagāts! Kurš vēl ir izdzīvojis no komunisma līdz kapitālismam?
– Kurā vietā Latvijā esat piedzīvojusi visskaistākos Jāņus?
– Droši vien tur, Baltezerā, kur mums ir papiņa māja. Ezera krastā, kur esmu nākusi no rīta saules staros mājās. Tur pie kaimiņiem svinējām, ezermalā visi sēdēja...
Aktrise Ilze Vazdika teic, ka Mildiņas zīmogs neesot nepanesams. Garīgi ir viegli sadzīvot ar omulīgās ķēkšas tēlu no televīzijas seriāla "Ugunsgrēks", taču grūtāk esot 69 gadu vecumā izturēt lielo slodzi un sabiedrisko transportu, dodoties uz filmēšanu.