Zemessardze saved kopā divus motobraucējus
Divi pierīdznieki – Salaspils novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigmārs Zeimulis un motomehāniķis Artis Ozols no Stopiņu novada – viens otru pazinuši jau agrāk. Zigmārs vairāk braukājis ar kvadraciklu pa mežiem un ar motociklu pa šoseju, Artis – ar šosejas motociklu un rīkojis motobraukšanas sacīkstes.
Ceļi uz Zemessardzi abiem bijuši dažādi. Zigmārs Zemessardzē iestājies 2002. gadā, tātad gandrīz pirms 15 gadiem.
"Armijas lietas man ir patikušas vienmēr, bet tajā brīdī Zemessardzi izvēlējos kā vaļasprieku, vēlāk sāku nodarboties ar militāro tuvcīņu – džiu džitsu un nažu tuvcīņu," teic Zigmārs.
Savukārt Artis stāsta, ka jau gadiem, ik dienu braukādams no mājām uz darbu Līčos un atpakaļ, vērojis ceļa galu, kas ved uz Zemessardzes 19. Nodrošinājuma bataljona bāzi. Tikai nebijis laika iebraukt, jo nodarbojies ar motosacīkšu organizēšanu un pats arī tajās piedalījies.
"Kad desmit gadu cikls bija noslēdzies (paša dibinātais motoklubs "Durka Racing" gan vēl formāli pastāv, bet sacīkstes rīko citi), mierā nosēdēt nevarēju. Tad norisinājās visi tie Ukrainas notikumi, un bija skaidrs, ka kaut kas ir jāiemācās no militārās jomas.
Protams, esmu dienējis padomju armijā. Toreiz pavisam nopietni nosolījos karavīra formu nekad mugurā nevilkt, kā arī kazarmās savu kāju nespert. Bet pagāja vairāk nekā divdesmit gadu, un brīvprātīgi, ar pašām labākajām domām pieteicos zemessargos," saka Artis.
"Viendien izbrīnījos, batiņā (tā zemessargi sauc bataljonus, kuros dienē) satiekot veco Arču," stāsta Zigmārs. Ap to laiku jau zemessargos bija nobriedusi doma, ka jādibina pašiem savs militārais motoklubs. Šī ideja piederēja kluba prezidentam Kasparam Miezītim, kurš ir arī Zemessardzes 51. Kājnieku bataljona komandieris, un Ģirtam Upītim. Un pērn 13. aprīlī tā arī notika. Dibināšanā klāt bijām 13 cilvēku, tagad klubā ir 56 biedri. No mūsu bataljona klubā ir astoņi, pārējie – no Rīgas, Lielvārdes un citiem Latvijas novadiem. Ceru, ka ar laiku būsim pats lielākais motoklubs valstī," domā Zigmārs.
Zemessardzē noder dažādas prasmes
Uz jautājumu, vai motobraukšanas prasmes noder arī Zemessardzē, Artis atbild, ka burtiski motobraukšanas prasmes nav vajadzīgas, jo motociklu Zemessardzei nav. "Ceram, ka varbūt kādreiz tiksim pie kvadracikliem, kā jau izlūkiem pienākas. Taču, braucot ar moci, cilvēks kļūst izturīgāks un nečīkst sīku grūtību dēļ. Katrs nobrauktais kilometrs norūda."
Savukārt Zigmārs atteic, ka Zemessardzē noder viss – gan motobraukšanas rūdījums, gan deputāta darbā iegūtās iemaņas. Tāpat, vadot pašvaldību, der tas, kas apgūts Zemessardzē.
"Katrs cilvēks bataljonā atrod sev piemērotu specializāciju, jo šeit ir vairākas rotas – kājnieki, apsardze, militārais eskorts, pavāri, izlūkošanas vads, kuru var uzskatīt par Zemessardzes eliti," uzsver Zigmārs.
Brīvajā laikā mācāmies to, ko karavīri ikdienā
Tā kā gan Artim, gan Zigmāram vairs nav trīsdesmit, interesanti ir dzirdēt viņu spriedumu par jaunajiem cilvēkiem, kas ienāk Zemessardzē.
"Ar katru gadu zemessargi paliek jaunāki un motivētāki. Jaunie, protams, skrien ātrāk, bet mums palīdz pieredze. Pērn kopā ar Arti bijām mācībās Ventspilī kopā ar profesionāliem karavīriem. Kad tās beidzās, viņi sacīja, ka neko tādu no zemessargiem nebija gaidījuši, jo mēs visu spējām izdarīt un izturējām līdz galam," saka Zigmārs.
"To, ko profesionālā dienesta karavīri apgūst, pelnot maizi, mēs iemācāmies brīvajā laikā. Ja profesionālā dienesta karavīrs teic: viss, mums tagad laiks pusdienām, zemessargs parasti saka: vai mēs nevarētu šo uzdevumu vēlreiz ātri atkārtot, lai paliek prātā, un tad iesim pusdienot," smejas Artis.
Turpinot runāt par varēšanu, viņš atklāj, ka šopavasar Zemessardzi pārstāvējis šaušanas sacensībās Itālijā. "Neteikšu, ka man šaušana būtu stiprākā puse, bet šāvu ar pieciem dažādiem Itālijas armijas ieročiem – divu veidu pistolēm, itāļu "pumpi", triecienšauteni, vēl kaut ko, un ieguvu bronzas medaļu. Gan mūsu, gan citu bataljonu izlūkošanas vados visi zemessargi labi šauj."
Vēl viņš piemin, ka pērn bijis instruktoru skolā Cēsīs un Dobelē. "Pēc kursiem Cēsīs komandieris jautāja: "Kurš no kursantiem domā par profesionālo dienestu?" No 48 klātesošajiem roku nepacēla neviens. Visi palikām Zemessardzē. Tas ir augošs spēks, kas ar katru dienu prasmju ziņā arvien vairāk tuvojas profesionālā dienesta karavīru līmenim."
Būsim lielākais motoklubs Latvijā
Artis un Zigmārs stāsta, ka pavasarī "Patrioti" piedalījušies motosezonas atklāšanas braucienā, bet, vai vēl braukšot uz tādu pasākumu, neesot skaidrs. "Mēs esam tik pašpietiekami, lai noorganizētu paši savu sezonas atklāšanu un slēgšanu, sporta spēles un visu pārējo," uzsver Zigmārs, bet Artis piebilst, ka "Patriotiem" kā jau jaunam klubam ir plāni kā Napoleonam, un izskatās, ka viss, ko vēlamies, arī būs.
Vēl Artis stāsta, ka parūcinājuši mocīšus, piemēram, Lielvārdes un daudz vērienīgāk Salaspils – svētkos, bet lielākais gabals, ko šogad nobraukuši, bijis ceļojums uz Eiropas militāro motoklubu asociācijas saietu Nīderlandē. "Aizbraucām, iepazināmies un paskatījāmies, kā viņi dzīvo. Asociāciju vada briti, bet mēs vēl domājam, vai stāties tajā vai ne. Taču draudzīgas attiecības ir nodibinātas. Protams, uzturam saites ar Igaunijas un Lietuvas militārajiem motoklubiem."
Zigmārs uzskata, ka Zemessardzē vajadzētu būt jebkuram aktīvam mūsu valsts pilsonim no 20 līdz vismaz 40 gadu vecumam. Tad mums būtu vismaz 100 000 vīru, kas nevis tikai runātu par patriotismu, bet zinātu, kā aizsargāt savu zemi. "Iemeslu, lai ar gudriem vārdiem varētu paskaidrot, kāpēc mēs neko negribam darīt savas valsts labā, vienmēr var atrast, bet galvenais ir darīt, nevis tukši muldēt. Un tad jau viss pamazām ies uz augšu," viņš uzsver.
Ceturtdien šaurā lokā pirmizrādi piedzīvoja filmu studijas "Drejas” dokumentālā filma “Pulveri meklējot” (producents Atis Klimovičs, režisors Reinis Ūbelis), kurā galvenie varoņi ir Artis Ozols un Garkalnes jaunsargu vienības vadītājs Ziedonis Ločmelis. Attēlā no kreisās Atis Klimovičs, Artis Ozols, Ieva Karlsberga, Juris Ulmanis, Ziedonis Ločmelis.
