Bataljona vīri ir tie, kas ik gadu 18. novembrī Rīgā nodrošina nāciju zalves.
Pēdējos divus gadus bataljonu vada komandieris pulkvežleitnants Aivars Krjukovs. Viņu kopā ar vīriem, kas Zemessardzē iestājušies tieši pirms 25 gadiem, aicinājām uz sarunu gan par Zemessardzes un bataljona pirmsākumiem, gan tagadni.
Zemessardzē stājās sargāt savu valsti
Lai gan 17. Pretgaisa aizsardzības bataljons 4. augustā oficiāli atzīmēja tikai 24. gadadienu, bataljona rindās vēl ir vīri, kuri Zemessardzē dien jau 25 gadus. "Rīgas un Apriņķa Avīze" satika trīs tā laika "musketierus", kuri Zemessardzē iestājās tāpēc, ka "citādāk nemaz nevarēja". Viņi visi dienestu sāka 18. bataljonā Jūrmalā.
Atvaļinātais virsleitnants Aigars Dadzis patlaban jau no aktīvā dienesta ir atvaļinājies, bet savu ceļu uz Zemessardzi sācis tālajā 1989. gadā, kad iestājās neatkarības kustībā. Tajā politiskās diskusijās nonāca pie atziņas, ka kaut kad vajadzēs veidot savas militārās vienības. Tā izveidojās Aizsargu kustība, ko Aigars uzskata par Zemessardzes aizmetni.
"Toreiz centās atjaunot visu, kas bija pastāvējis pirmās brīvvalsts laikā, ar tiem pašiem nosaukumiem. Valstī aizsargi sadalījās divās daļās – atsevišķi izveidojās tā saucamās īpašās vienības, kas pakļāvās Augstākajai padomei. Toreiz ceļš, pa kuru ies valsts, uzskatāmi iezīmējās 1989. gada 25. martā, kad Rīgā notika divi piemiņas gājieni. Vienu rīkoja Pilsoņu kongress, bet otru – Augstākā padome ar Anatoliju Gorbunovu priekšgalā. Iznāca tā, ka lielākā daļa tautas aizgāja līdzi Gorbunovam.
Kad 1991. gada augustā sāka veidoties Zemessardze, ļoti daudzi aizsargi pieteicās dienestam. Arī es. Mēs bijām savā starpā labi pazīstami un iepriekš notikušajās militārajās mācībās jau izveidojušies kā komanda," par Zemessardzes pirmsākumiem stāsta Aigars. Viņš kopā ar līdzīgi domājošajiem bijušā aizsarga Mārtiņa Zilberta vadībā 1991. gadā, nesaņemot atlīdzību, Jūrmalā, Jomas ielā 19, sargāja kara komisariātu no izlaupīšanas.
"Tā sākās mans ceļš uz Zemessardzi – ar pārliecību aizsargāt savu zemi, savas mājas," saka Aigars. Viņš zemessarga zvērestu deva 18. bataljonā 1991. gada 18. novembrī. Dienējis gan Zemessardzē, gan Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) – Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljonā (LATBAT) un Nacionālajā aizsardzības akadēmijā –, bet nu kopš 2007. gada turpina brīvprātīgo dienestu 17. Pretgaisa aizsardzības bataljonā un strādā lidostā "Rīga".
Jautāts par savu izvēli, štāba virsseržants Raimonds Šķirus stāsta, ka 1990. gadā, atgriežoties no dienesta padomju armijā, sapratis, ka valstī valda bardaks un kaut kas jādara lietas labā.
"Man bija 20 gadu, asinis vēl nebija atdzisušas. Bija skaidrs, ka jāpievienojas Zemessardzei. Zvērestu devu 1991. gada 18. novembrī. Pēc diviem gadiem brīvprātīgo rindās sāku strādāt Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienestā, bet 1994. gadā sapratu, ka militārā struktūra man ir tuvāka un pievienojos Jūrmalas bataljona speciālo uzdevumu vienībai (SUV). Kad vienību reorganizēja, kļuvu par izlūkvada komandieri," stāsta Raimonds. Viņš piebilst, ka SUV likvidēšanas dēļ Zemessardze zaudējusi daudzus ļoti profesionālus kaujiniekus, kuri pārgāja uz apsardzes dienestiem. Tagad Raimonds 17. bataljonā atbild par apgādi un transportu.
Savukārt kapteinis Madis Biete, kurš nolēmis pēc 29 gadu izdienas šī gada 31. decembrī doties militārajā pensijā, savulaik uz Zemessardzi pārgājis no milicijas.
"1991. gada barikādes, augusta puča laiku un skaļās Desantnieku dienas Jūrmalā ar ieroci rokās pieredzēju kā milicijas pārstāvis, bet, tiklīdz bija iespēja, pieteicos savas valsts Zemessardzē. Toreiz daudzi Jūrmalas miliči pārgāja uz Zemessardzes 9. bataljonu, kas tika veidots kā SUV un vēlāk pārtapa par vienību "Vanags"," stāsta Madis un piebilst, ka ceļš uz savas valsts aizsardzību viņam sācies jau krietni agrāk – 23 gadu vecumā, 1990. gada 4. maijā, kad piedzima meita, bet zvērestu 1991. gadā deva 9. bataljonā – turpat, kur savas dienesta gaitas sāka NBS komandieris Raimonds Graube.
Cīnās pret bandām un gandrīz izraisa konfliktu ar Krieviju
Zemessardzes 18. bataljona zemessargs Mārtiņš Vērdiņš savulaik krājis avīžu izgriezumus, kuros pieminēta Zemessardzes pirmsākumu darbība. Tagad šie materiāli nonākuši Aigara Dadža rokās.
No 1992.–1993. gada avīžu virsrakstiem redzams, ka Jūrmalas bataljona zemessargu rīcības dēļ Latvijas Ārlietu ministrija bijusi spiesta nosūtīt notu Krievijas vēstniecībai Rīgā, proti, 1992. gada 24. septembrī pie Baltijas flotes sanatorijas "Majori" (blakus tagadējai domes ēkai) bija izcēlies incidents, jo Jūrmalas zemessargi bija aizturējuši Krievijas delegācijas pārstāvja kontradmirāļa V. Šestakova automašīnu. Ārlietu ministrija norādīja, ka zemessargi rīkojās likuma ietvaros. Rakstā teikts, ka šo konfliktu bija radījusi Krievijas puses nevēlēšanās sākt sarunas par īpašuma nodošanu.
"Zemessargi 1992. gadā sargāja sanatorijas izbrauktuvi un apstādināja visas mašīnas, tostarp arī kontradmirāli, kurš nikni kliedza: "Es esmu kontradmirālis!" Uz to zemessargs atbildēja: "Es esmu Andrejs,"" ar smaidu atminas Aigars.
Īpašs stāsts bataljona vīriem ir par to, kā deviņdesmito gadu sākumā bataljona zemessargi stājās pretim Jūrmalas reketieru bandām un savaldīja satrakojušos padomju armijas Desantnieku dienas atzīmētājus.
"Toreiz Jūrmalā bija vairākas reketieru un noziedznieku bandas," stāsta Aigars, un Raimonds piemetina, ka tolaik policija cīņās pret reketieriem bija bezspēcīga un visus izsaukumus novirzīja uz bataljonu. Gadījumi bijuši dažādi – gan veikalu spridzināšana, gan pašu bandītu savstarpējā izrēķināšanās un ietekmes dalīšana. Toreiz Zemessardze bija spēks un zemessargi ar metodēm, kas ne vienmēr gājušas roku rokā ar likumu, bandas savaldīja, un bandītisms Jūrmalā tika likvidēts. Protams, arī paši bandīti viens otru apšāvuši.
Reiz pret 18. bataljonu Jūrmalā bijis pat terorakts. "Kāds vietējais bandīts pārlēca pār sētu un izvietoja spridzekli uz bruņutransportiera. Tā kā tas nebija izdarīts profesionāli, bruņumašīna cieta maz. Ja spridzeklis būtu ielikts pareizi, būtu smuka uguņošana," atceras Aigars.
Zemessargiem karstas bijušas arī Desantnieku dienas, kas notikušas 1991. un 1992. gada augustā Jūrmalā. "Bari ar apdzērušiem desantniekiem, kuru vidū bija iefiltrēti arī omonieši, gāja cauri Jūrmalai un demolēja visu, kas gadījās ceļā. Toreizējais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis atļāva mums pielietot ieročus, lai viņus savaldītu. Tad nu šāvām pāri viņu galvām, bet viņi gan neskatījās, kur šāva. Toreiz bija cietušie abās pusēs," bīstamos laikus atceras Madis.
Sargāja nacionālo bagātību
Deviņdesmito gadu sākumā Zemessardzes bataljoni kontrolēja kravu plūsmu uz valsts robežas. "Toreiz mūsu bataljona atbildības zona bija gar Krievijas robežu pie Opoļu pārejas punkta un Terehovā. Kontrolējām, lai mūsu pašu tautieši neved ārā Latvijas preci, jo ar lielajām fūrēm un tūristu autobusiem izveda mūsu nacionālo bagātību – elektropreces, miltus un visu, ko vien pie mums ražoja. To visu mainīja pret Krievijā saštancētiem papīra gabaliņiem, kam nebija vērtības. Nav noslēpums, ka zināmā mērā traucējām arī mūsu muitniekiem. Bijām nelokāmi," stāsta Aigars.
Viņš atminas kādu nervus kutinošu gadījumu: "1992. gada pavasarī kopā ar vēl trim zemessargiem stāvējām postenī uz Krievijas robežas. Valstī bija izsludināta paaugstināta gatavība. Pēkšņi no Krievijas puses mūsu virzienā brauc militārā kolonna. Bijām ne pa jokam pārbijušies un paņēmām ieročus kaujas gatavībā. Tomēr kolonna pabrauca mums garām un nogriezās sānis. Pēc tam kolēģis teicis, ka viens automašīnā sēdošais arī bija sagatavojis ieroci."
Aigars stāsta – lai neizlaupītu Latviju, Zemessardzes vienības veica reidus arī uz Lietuvas robežas, kur nācies lietot ieročus. "Reiz, kad uz mūsu pavēli neapstājās kravas auto ar miltu maisiem, šāvām pa riteņiem. Kad tas apstājās, šoferis pats nebija spējīgs izkāpt no mašīnas, jo bikses bija slapjas."
Turpinājums: Zemessardzes bataljons Mārupē šodien. Sākusies atdzimšana
