Šobrīd, pēc 17 gadu dienesta Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos, Valerians ir militārais pensionārs un atpūtu bauda Inčukalna novada Egļupē, kur kā biedrības "Egļupe" valdes priekšsēdētājs rūpējas, lai ciemā valdītu kārtība un sakoptība.
Ar Valerianu Supi Egļupes zaļajā oāzē sarunājāmies par Zemessardzes pirmsākumiem un nozīmi.
Bija vīri ar pārliecību un arī "Rembo"
"Toreiz, 1991. gadā, uzreiz pēc 23. augusta rajonu un priekšpilsētu izpildkomitejās nozīmēja vienu cilvēku, kurš reģistrēja tos, kuri vēlas pievienoties Zemessardzei. Atceros, ka mani Zemgales priekšpilsētā reģistrēja kā četrdesmit trešo. Vēlāk, 1994. gadā, kad jau biju bataljona komandieris, man šo sarakstu atdeva, un es to glabāju kopā ar citām tā laika liecībām. Kur tas tagad ir, neviens vairs nezina, jo atstāju to savam pēctecim, un nav zināms, kur viņš tos dokumentus lika," par savu ceļu uz Zemessardzi stāsta Valerians.
Viņš atminas, ka interese par Zemessardzi toreiz bija ļoti liela, un uzsver, ka tās dibināšana un apbruņošana notika laikā, kad Latvijā vēl bija padomju armija. Tomēr tautas sargu rindas strauji auga – 1992. gada martā Zemessardzē bija reģistrēti jau gandrīz 12 tūkstoši, bet 1996. gadā – aptuveni 16 500 zemessargu.
Pārsvarā Zemessardzes rindās stājās Tautas frontes aktīvisti, inteliģence un vīri ar pārliecību, vēlmi sargāt atgūto brīvību. Tomēr tajā, tāpat kā savulaik Tautas frontē, iefiltrējās arī noziedzīgo struktūru elementi un valstij nelojāli pārstāvji, atceras Valerians. Viņš kā bataljona komandieris savā vienībā drīz vien atšifrējis negodprātīgos tautiešus.
"Viņi paši atzinās, ka ziņo Krievijas izlūkdienestam. Zināju vismaz pāris tādu, starp tiem arī tādus, kas darbojās Tautas frontē un stājās Zemessardzē," teic bijušais Zemessardzes 15. bataljona komandieris un atzīst, ka deviņdesmitajos gados notika Zemessardzes rindu tīrīšana.
"Toreiz iestājās arī jaunie uzņēmēji, kuriem vajadzēja ieročus, lai sevi "aizsargātu". Bija arī tā sauktie "Rembo", kuri apkārās ar ieroci un nazi, atlocīja piedurknes un gribēja izskatīties kā filmu varoņi. Bet tādi ātri vien atbira. Tāpat, kad bija jāsāk aktīvi darboties, daudzi saprata, ka nevar apvienot zemessarga pienākumus ar tiešo darbu, un ātri vien pārdomāja.
Bija arī tādi, kuri nāca ar domu iegūt kādu augstāku amatu. Tā arī prasīja, sak, vai nevari iedot man kādu amatu? Toreiz nebija nekādu formālu ar izglītību vai profesionālajām spējām saistītu uzņemšanas kritēriju. Vairāk tika ņemtas vērā cilvēka spējas. Tikai ap 1994. gadu sākām intensīvi mācīties, apguvām gan taktiku, gan vadību, gan angļu valodu, gan citas specifiskas prasmes," stāsta Valerians. Arī viņš pats pabeidza Nacionālo aizsardzības akadēmiju un mācījās ārvalstīs.
Ekipējumam un apkurei pelnīja paši
Zemessardzes 15. bataljona komandieris Valerians Supe ar saviem bataljona vīriem un jaunsargiem 1994. gadā.
Zemessardzes 15. bataljona atbildības teritorijā bija visa Pārdaugava. 1991. gada septembrī Zemgales priekšpilsētas izpildkomitejā bataljonam tika iedalītas divas istabiņas, kur viens cilvēks veica organizatoriskus darbus – tika apzināti cilvēki un izvirzīti vadu un rotu komandieri. "Tomēr par bataljona dibināšanas dienu uzskatījām dienu, kad pirmie 75 cilvēki 1991. gada 5. decembrī Āgenskalna baznīcā deva zvērestu," skaidro Valerians.
Zemessargu nodrošinājumam ar bruņojumu, ekipējumu un organizatoriskai izveidei vajadzību bija bez gala. Tomēr tas bijis spilgts un rosīgs laiks ar pacilātu gaisotni.
"Bataljona vajadzībām valsts mēnesī deva tikai aptuveni 600 latu, pārējo naudu bataljona uzturēšanai bija jānopelna pašiem. Toreiz bataljoni nodarbojās ar apsardzes funkcijām un paši pelnīja sev naudu telpu remontiem, automašīnām, elektrībai, siltumam, patronām, formastērpiem un visam citam nodrošinājumam, jo ar tiem 600 latiem nepietika pat telpu apkurei. Tas, cik nodrošināti bija zemessargi, bija atkarīgs no katra bataljona komandiera spējām organizēt ienākumu gūšanu. Komandierim bija jāprot vadīt personālu, biznesu un saimniecības lietas.
Vienubrīd no 650 bataljona zemessargiem tikai kādiem 70 bija formas tērps. Ja vajadzēja kaut kur publiski iet, sūtījām tos, kam ir forma. Tomēr neviens nečīkstēja, paši ieguldīja savu naudiņu, daudzi ziedoja. Piemēram, SIA "Orions" īpašnieks Kārlis Zariņš – 3. rotas vada komandieris – apģērba visu savu vadu. Toreiz Zemessardze bija tāds kā vīru klubiņš, kur satikt līdzīgi domājošos," atceras Valerians.
Vajadzēja saglabāt bataljonus
Valerians Supe pie sava komandiera galda 1993. gadā.
Jautāts, kāpēc vēlāk daudzi aktīvisti Zemessardzi pameta, Valerians spriež, ka būtisks iemesls bija aizliegums glabāt ieročus mājās, kā arī apsardzes un policejisko funkciju pārtraukšana.
"Tas nebija pareizs lēmums. Jo kas ir zemessargs? Tas ir savas zemes sargs, kuram jābūt savam ierocim un savam ekipējumam. Tas ir kājnieks, kurš pārzina savu teritoriju un spēj to aizsargāt. Jo lielāka decentralizācija, jo labāk. Mums ir neliela armija. Mums ir jāmobilizējas dažās stundās. Ja katram zemessargam mājās būtu ierocis, viņš būtu gatavs mobilizēties nekavējoties. Bet tagad, kad likvidēti vairāki bataljoni un to štābi atrodas tālu cits no cita, tas fiziski nav iespējams," secina Valerians.
Viņš spriež, ka mūsdienās, kad ir tik daudz tehnoloģisku iespēju, ieročus varētu glabāt mājās, jo būtu pavisam vienkārši nodrošināt to, ka zemessargs bez vajadzības netiek tam klāt.
Jautāts, kas pirms 10–15 gadiem bija efektīvāks, Valerians teic, ka nav bijis pareizi likvidēt bataljonu teritoriālo principu. "Šobrīd Rīgā ir tikai viens bataljons, bet tādiem bija jābūt katrā Daugavas pusē, lai var ātri mobilizēties. Latvijā jābūt totālajai aizsardzībai. Mēs gaidām NATO valstu atbalstu, bet ko mēs paši darām savas valsts aizsardzības labā?"
Valerians domā, ka vajadzētu atjaunot arī kārtības sargu funkcijas, lai zemessargi var palīdzēt policistiem.
"Sevišķi tagad, kad uz vairākiem pagastiem ir viens iecirkņa inspektors. Zemessargi būtu būtisks atbalsts, ja varētu apstādināt un līdz policijas atbraukšanai aizturēt vietējo dzērāju, kurš pa ciemu nēsājas ar moci. Tagad tas nav ļauts. Tad respektētu vietējos zemessargus un nebraukātu. Kāpēc to aizliedza? Jo deviņdesmito gadu beigās mēs Rīgā aizturējām dažus deputātus, kuri brauca alkohola reibumā. Naktīs rīkojām reidus, un no mums baidījās. Reiz Rīgā apturējām kādu maskavieti, kurš uzreiz uzlika rokas uz stūres un teica, ka ir saņēmis instruktāžu ar zemessargiem labāk nestrīdēties. Tāds bija respekts!"
14 tūkstoši latu par brīvību
Valeriana vaļasprieks ir sava pagalma un Egļupes teritorijas izkopšana. Katru mēnesi viņš nopļauj aptuveni hektāru zāles. Tomēr visvairāk laika aizņemot mazdēla audzināšana.
Jautāts, vai dienesta laikā viņam ir bijušas situācijas, kad bijusi apdraudēta dzīvība, Valerians atceras gadījumu no 1992. gada.
"Tas notika Zolitūdes tirgū. Mums uz bataljonu piezvanīja no tirgus, ka esot ieradušies seši reketieri, kuri lauž kioskus un pieprasa naudu. Mēs četratā, bruņojušies ar Makarova pistolēm, skrējām uz tirgu. Tiklīdz tur parādījāmies, reketieri mūsu virzienā meta granātu. Nokritām zemē, un, kad granāta pieripoja man pie galvas, es ieraudzīju, ka sprūds tai nav izrauts līdz galam. Paķēru granātu un iebāzu sprūdu atpakaļ. Tos sešus reketierus mēs paņēmām ciet," atminas Valerians.
Kopā ar bataljona vīriem pašu rūpīgi izplānotas operācijas laikā pie Kalnciema tilta aizturējuši arī kādu deviņdesmito gadu sākumā slavenu reketieru bandu un visai kolorītu tās vadītāju – tā laika kriminālo autoritāti, kura vārdu Valerians neuzskata par vajadzīgu atgādināt.
"Bandas vadītājs man piedāvāja 14 tūkstošus latu, lai palaižu vaļā, bet mēs viņus nopratinājām un kopā ar protokoliem un atņemtajiem ieročiem nodevām policijai," stāsta Valerians un piemin vēl vairākus gadījumus, par kuriem toreiz presē nerakstīja.
Valerians Supe
Zemessarga zvērestu devis 1991. gada 5. decembrī, Zemessardzes 15. bataljonā ārrindas dienestā bijis līdz 1992. gada aprīlim, no 1992. gada aprīļa – ierindas dienestā, no 1992. gada 22. jūlija – Zemessardzes 15. bataljona štāba priekšnieks un komandiera pienākumu izpildītājs, no 1992. gada 30. oktobra – Zemessardzes 15. bataljona komandieris, no 1996. gada 4. septembra līdz 1998. gada 17. novembrim – Zemessardzes štāba bataljona komandieris, vēlāk – Zemessardzes štāba G-4 dienesta un Apgādes pārvaldes priekšnieks, bet no 1999. gada 1. augusta – Zemessardzes 1. brigādes komandieris, no 2004. gada 1. februāra līdz 2009. gada 4. jūnijam – Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas un atlases centra priekšnieks. Kopš 2009. gada ir pensijā, dzīvo Inčukalna novada Egļupē, ir biedrības "Egļupe" valdes priekšsēdētājs un Latvijas Virsnieku apvienības biedrs.
Iepriekš:
Komentārs: Savas zemes sardzē vīri un sievas ar pārliecību