– Studēju Rīgas Medicīnas institūtā. Pēc mācībām sāku strādāt par ginekologu Gulbenē, dažus mēnešus vēlāk paņēma armijā. Pēc gada pārnākot mājās, uzzināju, ka mūsu futbola un hokeja meistarkomandām vajadzīgi dakteri.
Vispirms aizgāju uz futbolu, tur teica: "Nu atnāc vēl, atnāc vēl!", aizgāju uz hokeju: "Šovakar mums ir spēle ar Maskavas "Spartaku" PSRS kausa izcīņā, nāc un sāc strādāt!" Tā paliku hokejā. Četras sezonas strādāju arī Liepājas "Metalurga" futbola komandā, laikā, kad viss juka un bruka.
Tagad esmu Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta hokeja skolā "Rīga". Strādāju arī ar izlasi. Ne tikai ar galveno – ar visām. Darba pietiek.
– Un "Dinamo"?
– Man vairs negribas braukāt apkārt – savu tiesu esmu nobraukājis vairāk nekā 25 gadus. Kādreiz sezonā visi dzīvojām Ķekavas bāzē, tad uz mājām atlaida tikai pēc spēles vai pat nākamajā rītā. Tagad hokejisti brauc uz spēli no mājām, bet tas nav īsti profesionāli. "Dinamo" faktiski ir bez savas bāzes, tai nav gandrīz nekā. Rehabilitācijas, normālas ēdināšanas arī nav. Komanda "piķi" saņem no Maskavas un kaut kā kuļas. Šodien dod, bet rīt var pateikt – nedos.
– Komandas ārsts rūpējas ne vien par sportistu veselību, bet arī par pilnvērtīgu uzturu.
– Tas viss agrāk bija. Tagad ēd to, ko paši grib. Mums Ķekavas bāzē bija divas pirtis – sausā un slapjā, baseins, bija organizēta ēdināšana trīs reizes dienā. Toreiz jau nebija kā tagad – zušus vari nopirkt, nēģus. Agrāk to visu varēja dabūt par nieka naudu, bet vajadzēja kanālus. Mūsu bāzi apgādāja Baldones patērētāju biedrība, visi produkti allaž bija pirmšķirīgi.
– Vai jūsu darbs ir radošs?
– Faktiski gandrīz nekas nemainās. Katru dienu ir viens un tas pats. Ja vakarā ir spēle, tad no rīta 45 minūtes ir ledus, seko atpūta un spēle. No rīta atkal ledus... Mēnesī varbūt kādas četras brīvdienas sanāca. Darbs bija no rīta līdz vakaram. Bijām kā viena ģimene. Cits par citu visu zinājām. Vajadzēja visiem palīdzēt, vajadzēja visur būt blatiem – ministrijā, aptiekā, visur...
– Risinājāt arī dažādas problēmas?
– Jā, nodarbojos pat ar lietām, kas uz mani neattiecās. Sasprindzinājums bija visu laiku.
Vladimirs Lubkins, piemēram, bija no Permas, viņa sieva bija beigusi pediatrus. Kur viņa Rīgā dabūs darbu? Gāju pie toreizējā veselības aizsardzības ministra Edvīna Platkāja, biju ar viņu kopā mācījies, un viņai tika sameklēta vieta Dzemdību namā.
Aleksandrs Klinšovs savukārt nemācēja braukt ar automašīnu. Eksāmenus pa blatu nolika – hokeja līdzjutēji jau bija visur.
Reizēm pēc spēles Sporta pilī uz mājām vajadzēja vest Vladimira Jurzinova sievu. Treneri veda mūsu administrators Zigurds Salvēvičs, taču Jurzinovs savu sievu mūžīgi aizmirsa. Bieži vien viņa stāv pie durvīm: "Jān, a gģe Vladimirovič?"*. Atbildu: "Davno ujehal!"**. "Kak vsegda. A ti ņe možeš padbrosiķ?"***. Nu, ko tad teikšu, ka nevaru: "Mogu!"****.
– Vai darbs valsts izlasē būtiski atšķiras no ikdienas darba?
– Atšķiras vienīgi ar sasprindzinājumu – izlasē tas ir mazliet lielāks, jo līmenis augstāks. Izlasē taču sapulcēti labākie sportisti. Taču Rīgas "Dinamo" visu izšķir leģionāri, un tad, kad mūsējiem pašiem jāparāda, ko viņi spēj, pulvera vairs nav. To, ka KHL līmenis nav diez ko augsts, šāgada pasaules čempionātā apliecināja Kazahstānas, Baltkrievijas un arī mūsu izlase. KHL līmenis ir mākslīgi uzpūsts – kalns ir, taču tās ir tikai smiltis.
Maksā gan tagad labāk, bet nauda jau nespēlē. Spēlētājiem liekas, ka viņi jau lieli meistari, un uz zemes viņus nolaist ir diezgan grūti. Tāpēc Viktoram Tihonovam kādreiz bija sava metode – tikko mazliet galvu izbāza ārā no sūdiem – tā uzreiz atpakaļ... Lai nesāk ķert zvaigznes!
– Bet visus jau nevajadzēja bāzt atpakaļ.
– Mums bija izcili hokejisti, kuri zināja savu vietu. Tas pats Helmuts Balderis. Viņš, piemēram, varēja ar Tihonovu kā līdzīgs ar līdzīgu lamāties, abi divi deva pa "matušku", tāpēc, ka abi bija lieli meistari. Tas, protams, netraucēja abiem normāli strādāt. Balderis atvainojās, sak, esot pārcenties.
Miša Vasiļonoks – 20 sezonas nostāvēja vārtos, bija vienkāršs, nekādas zvaigznes neķēra. Tāpat Miša Šostaks, kurš ir bijis arī PSRS izlasē, – vienkāršs un kluss.
– Ar ko labāk strādāt – komandu vai izlasi?
– Ar komandu ir vienkāršāk – līmenis zināms, turklāt katru dienu viņus satiec. Izlasē sabrauc no dažādām vietām, no dažādiem klubiem, dažāds ir sagatavotības līmenis, arī hokejistu mentalitāte ir mainījusies, dzīvojot ilgāku laiku prom no mājām – viņi domā jau pavisam citādāk.
– Kāds tagad ir hokeja līmenis Latvijā?
– Hokejs, protams, ir mainījies, kļuvis citādāks un ātrāks. Līmenis? To spilgti parādīja mūsu pirmā izlase pēc neatkarības atgūšanas. Tā sastāvēja no toreizējā "Dinamo" spēlētājiem. Ja toreiz, 1997. gadā, kad mēs iegājām A grupā, Artūrs Irbe būtu atbraucis uz pirmo spēli, mēs būtu sešniekā, varbūt pat ceturtajā vietā pasaulē. Toreiz hokeja līmenis šeit bija ļoti augsts. Daudzi no pašreizējā "Dinamo" sastāva toreizējā komandā nebūtu iekļuvuši.
– Kura sezona jums devusi vislielāko gandarījumu?
– Varētu būt trīs lidojumi. Pirmais, kad mēs ar "Dinamo" 1989. gadā izcīnījām otro vietu PSRS čempionātā – zaudējām tikai Maskavas "CSKA". Otrais, kad Latvijas izlase 1993. gadā uzvarēja C grupu Bledā, mēs vispār pirmo reizi piedalījāmies pasaules čempionātā, un, protams, trešais – olimpiāde. Toreiz atlases turnīrā Rīgā mēs pilnīgi bezcerīgā spēlē uzvarējām baltkrievus. Tas bija gan liels prieks, gan pārsteigums.
– Vai hokejs ir bīstams sporta veids?
– Es teiktu, ka diezgan bīstams. Taču rokasbumba ir vēl bīstamāka, jo hokejā tomēr sportists ir kā vatē ietīts. Bet rokasbumbā, krītot uz parketa grīdas, ir pat sāpīgāk, nekā hokejā, ieskrienot bortā, – vienīgi ātrumi ir lielāki. Līdz ar to pieaudzis smadzeņu satricinājumu skaits – atcerēsimies Ēriku Lindrosu, Sidniju Krosbiju, mūsu pašu Raiti Ivanānu.
– Vai, atrodoties aiz borta, esat arī līdzjutējs?
– Tagad spēles es skatos daudz vēsāk, sākumā gan lamājos, sevišķi tad, kad komanda gandrīz 40 spēles pēc kārtas zaudēja. Kā var nelādēties un nejust līdzi savējiem!
Uzziņai
Jānis Kvēps
Dzimis 1940. gadā 13. oktobrī Cesvainē. 1959. gadā beidzis Cesvaines vidusskolu un 1965. gadā – Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti.
No 1967. gada 21. janvāra strādājis Rīgas "Daugavā", Rīgas "Dinamo", Latvijas pieaugušo, junioru, jauniešu un sieviešu izlasēs par komandas galveno ārstu.
Precējies. Izaudzinājis divas meitas, ir vectēvs diviem mazdēliem.
2011. gadā izdevis autobiogrāfiju "Es atradu sevi hokejā".
* Jāni, bet kur mans vīrs?
** Sen aizbrauca!
*** Kā vienmēr. Bet vai tu vari aizvest?
**** Varu!