Tiklīdz sākās karš, man uzreiz bija skaidrs, ka došos aizstāvēt savu valsti
Ja nebūtu Krievijas propagandas, nebūtu šī kara!
– Ko jūs domājat pat Nadju Savčenko? Kāda ir viņas kā Ukrainas neatkarības tēla nozīme?
– Nekāda. Savčenko ir karavīrs, kam nepaveicās, un viņa nokļuva gūstā. Gribu kļūdīties, bet viņa var kļūt par kārtējo politisko "projektu", uz kura rēķina sliktie cilvēki gūs labumu sev, un viņa tiks izmantota. Kā karavīrs karavīram es viņai to nenovēlu un ceru, ka viņa netiks ievilkta tajā purvā.
Nadja Savčenko ir Ukrainas karavīrs, kas bijis gūstā, – veselu gadu viņa bija politiski ieslodzītā Krievijā. Problēma ir tāda, ka šobrīd ir Ukrainas karavīri, kas ir politiski ieslodzītie Ukrainā. Tas ir liels absurds, jo tas notiek ar karavīriem, kuri nav veikuši nekādus noziegumus. Pret viņiem ir ierosinātas krimināllietas ar politiskiem motīviem. Ukrainas valdošā partija, lai cik absurdi tas izklausītos, baidās no brīvprātīgajiem un redz tajos apdraudējumu. Tāpēc Ukrainā šobrīd notiek represijas pret brīvprātīgajiem un nacionālistiem. Starp ieslodzītajiem ir arī daži mani draugi, ar kuriem kopā cīnījos pirmajās rindās.
– Kā šīs represijas izpaužas?
– Pret cilvēkiem tiek ierosinātas krimināllietas par absurdiem iemesliem, un viņi jau gadu tiek turēti apcietinājumā par it kā izdarītiem noziegumiem, kas joprojām nav pierādīti. Katra lieta ir unikāla, un apsūdzības ir dažādas. Divi mūsu karavīri, kuri saņēma gūstā karavīrus, pret kuriem samainīja Nadju Savčenko, tagad tiek apsūdzēti par kontrabandu un narkotiku tirdzniecību. Tikpat labi viņus varētu apsūdzēt Džona Kenedija slepkavībā.
Tāpat zinu, ka ir ierosināta lieta pret mobilizēto karavīru par to, ka viņš kaujas laikā it kā nogalinājis Ukrainas pilsoņus, kuri, braucot tankā, uzbruka Ukrainas armijas pozīcijām. Lai gan tie bija teroristi, krimināllieta ierosināta par šaušanu uz civiliedzīvotājiem. Tas viss tiek darīts, lai iebiedētu brīvprātīgos un tos, kuri viņus atbalsta.
Mēs karojām pirmajās rindās, nežēlojot ne sevi, ne ienaidnieku, lai nostāvētu par šo valsti, bet tad atbraucam mājās un ieraugām šo korupciju, tarifus, kas pacelti neproporcionāli algām, un redzam, ka valdībai ir cits skatījums. Ir sajūta, ka tā grib no mums atbrīvoties, lai mēs to neapdraudētu.
– Izklausās neticami. Varbūt valdība vienkārši neprot jums izskaidrot savas rīcības motīvus?
– Ja šie būtu individuāli gadījumi, varbūt varētu tam piekrist. Bet nu jau tie ir masveida gadījumi.
– Tomēr jums ir saglabājušies spēki un motivācija turpināt cīņu...
– Jā, jo mēs necīnāmies par valdību, bet gan par savu dzimteni, zemi un savas valsts neatkarības principu un savas nācijas tiesībām pastāvēt. Mēs negribam, lai atlikusī Ukrainas daļa tiktu pārvērsta par to, ko teroristi un Krievija jau izdarījusi ar Doņecku. Tāpēc, neskatoties uz baiso netaisnību, Ukrainas karavīri turpina cīnīties. Jo mēs paši, nevis valdība, esam valsts!
Pēc 1991. gada Ukraina kļuva tikai formāli neatkarīga, bet līdz šim joprojām jutām koloniālo sindromu. Ja mēs tagad zaudēsim vai paziņosim par kapitulāciju, mēs par desmitiem gadu atkritīsim atpakaļ Maskavas verdzībā. Visi to saprot.
– Ko jūs gribētu pateikt Latvijas iedzīvotājiem?
– Kad pirms mēneša ierados Latvijā, runāju ar gados vecāku vīru, kurš teica, ka mēs, ukraiņi, karojam arī pret Latvijas ienaidniekiem. Ja tie, pret kuriem Ukraina karo Donbasā, uzvarēs, tad arī Latvijai nāksies karot. Jo, ja Ukraina kritīs, to trako apetīte tikai augs un viņi trīs zobus pret tām valstīm, kuras pirms 25 gadiem izrāvās no okupācijas.
Loģiski, ka nākamās varētu būt Baltijas valstis. Tāpēc, uzskatu, ka ir ļoti aktuāli izveidot Baltijas–Melnās jūras valstu militāri politisko savienību, kurā ietilptu Baltijas valstis, Ukraina, Polija, Gruzija un citas valstis, kas ir kā siena starp Eiropu un Āziju un kam ir nepieciešams savstarpējs atbalsts, dzīvojot ar tik traku kaimiņu – Krieviju.
Mēs novērtējam Latvijas atbalstu Ukrainai gan apmācības, gan humānās, gan medicīniskās palīdzības jomā.
– Kā jums patīk Latvija?
– Man ļoti patīk Rīga, jo redzu to kā Ļvovas un Kijevas apvienojumu. Tāpēc ļoti komfortabli jūtos Vecrīgā. Pabraukāju arī pa Latviju, biju Liepājā. Lai gan mums ir atšķirīgas kultūras, mums ir daudz kopīga, tikai Ukrainā tie apjomi ir daudz lielāki.
Savulaik Georga lentītes pie mums plīvoja tikai pie mašīnām, bet pēc tam tās parādījās pie bruņuvestēm tiem cilvēkiem, kuri ar ieročiem iebruka Ukrainā. Latvijā redzu daudz šo lentīšu. Tomēr man ļoti patīk, ka jums ir daudz nacionālo karogu, jo īpaši pie privātmājām. Jums ir nacionālais lepnums, kas līdz revolūcijai Ukrainā nebija manāms.
Arī Latvijā, tāpat kā Ukrainā, ir tā sauktā piektā kolonna, kas šurp tika atsūtīta no Krievijas padomju laikā. Jums arī ir cilvēki, kuri, lai gan te dzīvo jau 50 gadus, neprot valsts valodu. Tie ir cilvēki, kuri grib dzīvot Krievijā, bet negrib tur atgriezties. Viņi grib, lai "krievu pasaule" nāk pie viņiem.
– Vai atgriezīsieties dienestā?
– Gribu atgriezties dienestā, diemžēl veselības stāvoklis to neļaus un mani atbrīvos no armijas. Bet esmu nolēmis, ka, ja situācija saasināsies, neskatoties ne uz ko, iešu partizānos.