"Vai tas ir pietiekami ilgs laiks, lai kļūtu par īstu vietējo iedzīvotāju, ne tikai Rīgas tā sauktā guļamrajona iemītnieku?", portāls "Apriņķis.lv" jautāja Artim, apciemojot viņu Ķekavā.
Sapnis par savu māju
Artis Drēziņš: "Patiesībā es esmu laucinieks – līdz 18 gadu vecumam dzīvoju lauku mājā Džūkstē –, un, dzīvojot Rīgā, man vienmēr bija sapnis par pašam savu māju. Kad 2003. gada beigās radās iespēja nopirkt apbūves gabalu, paziņas teica, ka Ķekavā tiek pārdota zeme, bet, kā jau visi kārtīgi latvieši, vispirms lūkojām zemes pleķīti pie jūras, tad meklējumos pakāpeniski attālinājāmies arī no ezeriem un upēm, paskatījāmies, kas notiek Mārupē, līdz atģidāmies Ķekavā.
Šeit, Loreķu pļavā, bijusī kolhozniece pārdeva savus par pajām iegūtos trīs hektārus zemes, uz kuriem viņa audzēja ķirbjus. Viens no zemes gabaliem atbilda mūsu ģimenes rocībai, un tā 2004. gada aprīlī pirmo reizi iedūru lāpstu savā zemes gabalā. Kad 2005. gada janvāra lielā vētra daudzstāvu mājai Ķengaragā, kurā es dzīvoju, noplēsa jumtu, pārvācāmies dzīvot uz Ķekavu. Tajā rītā, kad kravājām mantas, cilvēki mums prasīja, vai mēs jau evakuējamies no Rīgas.
Tolaik apdzīvojams bija tikai mājas pirmais stāvs, temperatūra istabā bija tikai plus desmit grādu, bet bija dienas, kad nokritās arī līdz diviem. Kurinājām kamīnu un ne tikai izdzīvojām, bet trīs gadu laikā māju pabeidzām būvēt."
Ķekavas dzīves apritē ierāva florbols
"Lielākajai daļai Pierīgas ciemu iedzīvotāju tā ir tikai vieta, kur pārgulēt. Piemēram, mans kaimiņš ķirurgs no rīta dodas uz Rīgu, visu dienu operē, tad vakarā noguris pārrodas mājās un guļ. Protams, arī viņu interesē, lai pagastā būtu labāki ceļi, uzlabotos infrastruktūra, bet darba dienas tomēr paiet Rīgā. Es būtu tāds pats, tikai darba darīšanās ceļoju pa visu Latviju.
Tolaik es biju florbola aprindās, un 2006. gadā Ķekavas sieviešu florbola komandai vajadzēja treneri. Tieši florbols ir tas, kas man uzliek par pienākumu kontaktēties ar pašvaldību – deputātiem un domes darbiniekiem –, meklēt atbalstu pie vietējiem uzņēmējiem. Pašlaik mana komanda ir otrā, trešā stiprākā Latvijā, un ar novada atbalstu cenšamies noturēties šajā līmenī.
Komandā gan nav tikai vietējās meitenes, ir spēlētājas gan no Stopiņiem un Babītes, gan citām Pierīgas vietām, arī Lielvārdes. Komandā ir 20 sportistes, un atbilstoša līmeņa spēlētājas atrast tikai vienā pašvaldībā nav iespējams – tā ir gluži vai neiespējamā misija, jo Ķekava cilvēkresursu ziņā tomēr nav Rīga."
Arti Ķekavā pazīst kā sieviešu florbola virslīgas komandas “Ķekava” vadītāju.
Par Ķekavas problēmām nerakstu
"Vienu gan varu sacīt – lai izvairītos no interešu konflikta, par savu novadu cenšos nerakstīt neko. Savādi jau būtu, ja kādā jautājumā es ar domi sadarbotos, bet citā – meklētu utis pašvaldības kažokā. Kolēģiem redakcijā saku: "Cieniet mani kā Ķekavas iedzīvotāju un pasargājiet no nokļūšanas krustugunīs!"
Protams, es redzu, ka dažreiz Ķekavas politiskajā dzīvē iet tik raibi kā nekur citur. Te tomēr ir liela un bagāta pašvaldība – 25 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir vairāk nekā daudzās Latvijas pilsētās, ir nodokļu nauda, ko dalīt, un gan iedzīvotājiem, gan deputātiem ir savas intereses. Nedomāju, ka Ķekava šajā ziņā būtu unikāla.
Eju uz vietējām vēlēšanām, un redzu, ka arī mani kaimiņi dara tāpat. Tā runāšana, sak, man vienalga, kas te pie varas, manuprāt, ir tikai tāda runāšana. Vismaz manas tuvākās apkaimes cilvēki vēlēšanās piedalās. Daļa balso par partiju sarakstiem, daļa atbalsta cilvēkus, kurus pazīst.
Cita lieta, kad skatāmies, kas ievēlēts. Redzam, ka deputāti, kas domē darbojas jau otro vai pat trešo reizi, arvien ir pārkārtojušies kaut kādās citās kombinācijās, koalīcijās un tamlīdzīgi. Grūti atrast cilvēkus, kuri kaut reizi domē nebūtu darbojušies kopā vai kaut reizi viens otru nebūtu "uzmetuši". Bet arī citās pašvaldībās aina nemaz nav citādāka, jo ir idejas, kas tiek aizstāvētas neatkarīgi no politiskās piederības, un reizēm savā starpā sastrīdas pat no vienas partijas saraksta ievēlēti deputāti."
Par ceļiem vienmēr var parunāt
"Daudz ceļoju pa Latviju, un man ir skaidrs, ka tā sauktajos treknajos gados, plānojot Ķekavas infrastruktūru, arī ceļu tīklu, ir pieļautas kļūdas. Piemēram, pirms 15 gadiem apbūves gabali tika plānoti kopā ar ceļiem, un tagad tie daudz kur ir privāti. Kāds par savu daļu rūpējas, kāds tieši otrādi – rok bedres un vaļņus, lai mašīnas lēnāk brauktu un būtu mazāk putekļu.
Cik noprotu, pašvaldība ceļus varētu pārņemt savā ziņā, bet tas nav tik vienkārši. Katram zemes īpašniekam par savu naudu jāveic izmaiņas zemesgrāmatā, un tikai tad, kad visi īpašnieki, kas dzīvo uz vienas ielas, būs savā starpā vienojušies, pašvaldība varēs šo ceļu sākt apsaimniekot. Bet šie mani pārmetumi vairāk veltīti tai varai, kas Ķekavā darbojās tūkstošgades mijā."
Līdz kopienai vēl tālu
"Ir kaimiņi, kas cenšas dzīvot kā viensētnieki, bet ir arī tādi, kas labprāt draudzējas ar citiem, kopā svin dzimšanas dienas un rīko visādus kopīgus pasākumus. Es pats uzturu kontaktus ar tiešajiem kaimiņiem, ar tālākiem gan ne. Tad jāskatās, vai mums ir kopīgas intereses vai nav. Bet tā, ka visi apbūvētās pļavas iemītnieki veidotu kaut kādu kopienu vai biedrību, nav.
Cilvēki Ķekavā ir pietekami sarežģīti, bet tas neattiecas uz jaunienācēju un veco ķekaviešu attiecībām. Diezin vai te vispār vairs kāds nopietni skatās, kurš dzīvo jau sen un kurš tikai desmit gadus. Piederība novadam – vai tu esi šeit deklarēts vai neesi – gan ir svarīga tad, kad jāiet kārtot darīšanas pašvaldībā. Sporta un kultūras pasākumu arī pietiek, lai gan cilvēku atsaucība varētu būt lielāka. Bet var jau arī viņus saprast, jo Pierīgas dzīves ritms tomēr ļaudis nogurdina."
Artis Drēziņš: Savu pirmo suni atradu piesietu pie koka 31. decembra vakarā. Kad tas aizgāja uz citiem medību laukiem, patversmē paņēmu citu. Abi ar Loru ejam skriet, reizēm mums pievienojas kaimiņš. Vēl man ir 60 šķirņu dālijas. Mēģinu audzēt vīnogas. Iespējams, ka ir arī labākas vietas, kur dzīvot, bet kas to lai zina, vai citur būtu tik daudz priekšrocību, ko Ķekavā baudu ik dienu.