Tiklīdz sākās karš, man uzreiz bija skaidrs, ka došos aizstāvēt savu valsti
– Vai daudz cilvēku tic Krievijas propagandai?
– Daudz nav, tomēr ir, kas tic. Sākumā bija vairāk, bet, kad ieraudzīja ekonomisko kritumu Krimā, kara noziegumus Donbasā, viņiem atvērās acis.
– Vai jūsu mediji sabiedrību informē par kara noziegumiem vai Krievijas propaganda tomēr ir spēcīgāka?
– Mums vispār nav Ukrainas valsts propagandas. Tas ir slikti, jo teritorijās, kuras robežojas ar Krievijas okupētajām teritorijām, nav ne Ukrainas radio, ne televīzijas. Tikai maija beigās uzzināju, ka tāda beidzot būšot. Cilvēki tur divus gadus dzīvoja informācijas vakuumā. Viņi saņēma tikai vienas puses informāciju, kas tika pasniegta pret Ukrainas valsti.
– Vai propagandai ir liela nozīme šajā karā?
– Jā, ļoti liela nozīme! Ja nebūtu Krievijas propagandas, nebūtu arī šī kara. Kara sākumā daļa iedzīvotāju Doņeckā atbalstīja Ukrainu, daļa Krieviju. Ja nebūtu ienaidnieka propagandas vai būtu atbilstoša Ukrainas propaganda, iespējams, viss būtu citādi. Jo cilvēki patieso "krievu pasauli" ieraudzīja tikai tad, kad tanki brauca pa Donbasa ielām un artilērija apšaudīja civiliedzīvotājus.
– Kā jums šķiet, vai mēs šeit, Latvijā, saņemam objektīvu informāciju par situāciju Ukrainā?
– Kontaktējoties ar Latvijas iedzīvotājiem, saprotu, ka lielā mērā informācija ir objektīva, bet nepietiekama. Ir kopēja starpvalstu situācijas izpratne, bet nav zināmas detaļas. Latvijā nezina par Ukrainas iekšpolitiku, kas šobrīd ļoti negatīvi ietekmē karu Donbasā. Ja būtu cita iekšpolitiskā situācija, iespējams, karš jau būtu beidzies vai pārgājis citā fāzē.
– Kā iekšpolitika ietekmē situāciju?
– Tas izpaužas tā, ka Ukrainas bruņotos spēkus ar dažādām pavēlēm regulāri attur no karadarbības, piemēram, aizliedz raidīt atbildes uguni, kad pa mums šauj.
Svarīgs brīdis bija 2014. gadā, kad Ukrainas pretterorisma spēki uzsāka uzbrukumu visos virzienos. Vasaras beigās, rudens sākumā Krievija ieveda savus spēkus Luhanskas, Doņeckas, Mariupoles virzienā. Tad karadarbība izvērtās Doņeckas apgabalā Azovas jūras virzienā. Ukrainas armija cieta lielus zaudējumus, bet pēc kāda laika tā spēja apstādināt Krievijas spēkus, kas sākumā bija bez formas tērpiem, ar teroristisko organizāciju karogiem. Ukrainas spēki pat spēja doties pretuzbrukumā.
Bet tad iejaucās politiķi, tika noslēgta tā sauktā Minskas vienošanās, pēc kuras vajadzēja apstādināt uzbrukumus un atvilkt smago artilēriju. Tomēr Krievijas puse turpināja kara darbību, kas beidzās ar Debaļcevas katlu, kad lieli Ukrainas armijas spēki nokļuva aplenkumā. Tas viss notika jau pēc miera nolīguma parakstīšanas, kad bija arī vairākkārtēji uzbrukumi Doņeckas virzienā, tika zaudēta Doņeckas lidosta, notika vairākkārtēji uzbrukumi Ovdijivkai, Marjinkai un citām apdzīvotām vietām.
Krievijas puse, kura noraidīja savu dalību karā, pārrunās tomēr piedalījās. Tā paziņoja, sak, labi, atvelkam spēkus, bet tajā pašā laikā turpināja kara darbību. Savukārt mūsu spēki ievēroja līgumu, mums atņēma tankus un visu artilēriju, kas bija ļoti nozīmīga šajā karā, palika tika vieglie ieroči. Smagie ieroči tika lietoti tikai retos gadījumos, kad bija redzams, ka ienaidnieks grasās sagrābt vēl vairāk Ukrainas teritorijas. Piemēram, tā bija kaujā par Marjinkas pilsētu 2015. gada sākumā, kad pusotras diennakts laikā pilsēta nonāca vienās un otrās rokās.
Pēdējā laikā teroristiskās organizācijas regulāri ziņo, ka uzbruks, un Ukrainas spēki regulāri zaudē karavīrus, kuri krīt no artilērijas ieroču šāviņiem, kaut nolīgumi paredz smagās artilērijas nelietošanu. Tās ir detaļas, ko latvieši nezina.
– Kas ir šie vīri, kuri brīvprātīgi dodas aizstāvēt savu valsti?
– Tie ir pilnīgi atšķirīgi cilvēki – gan sociāli ekonomiskā stāvokļa, gan izglītības un ģeogrāfiskās izcelsmes ziņā. Mums ir gan brīvprātīgie no Rietumu Ukrainas, gan no Doņeckas, kuri tālskatī redz savu māju, bet nevar tur nokļūt, jo to okupējuši ienaidnieki. Ir arī uzņēmēji, kuri pametuši savu biznesu un karo kā ierindnieki, ir studenti – jaunieši, kuriem tikko apritējuši 18 gadi. Manā vienībā bija vesela nodaļa ar tādiem. Ir cilvēki, kam pāri piecdesmit. Manam vadītājam mājās palika pieci bērni. Mūsu vienību vienoja tas, ka visiem bija vienādi uzskati, lielākoties esam nacionālisti. Protams, visus mūs vieno motivācija – dzimtenes aizsardzība.
– Jūs ticat, ka noturēsiet savas valsts neatkarību?
– Jā, protams! Daudzi saka, ka neticēja kara iespējamībai, ka brāļu tauta varētu uzbrukt. Patiesībā Ukrainā tikai maza daļa iedzīvotāju saprata, ka agri vai vēlu sāksies karš. Psiholoģiski mēs sapratām, ka karš būs, bet nebijām tam gatavi ne fiziski, ne psiholoģiski, nekādi.
Tagad ir saprašana, ka karš beigsies vai nu ar Ukrainas valsts vai Krievijas valsts krišanu. Bet, kad tas beigsies, nav iespējams pateikt. Mēs ticam, ka Ukraina noturēsies.
– Kurā pusē ir Ukrainas krievvalodīgie iedzīvotāji?
– Teroristu pusē un kaujinieku rindās ir tikai krievvalodīgie, ukraiņu tur nav. Bet Ukrainas pusē ir gan krievvalodīgie, gan ukraiņi. Mūs nacionālistiski noskaņotajā bataljonā sākotnēji bija pat 40% krievvalodīgo. Laika gaitā viņi sāka runāt ukraiņu valodā. Ukrainas armijā komunikācija vienmēr bija notikusi krieviski, jo tika pārņemta padomju armijas terminoloģija. Tāpēc liela daļa virsnieku runāja tikai krieviski. Bet tagad notiek pārmaiņas.
Teroristu pusē ir arī brīvprātīgie no citām valstīm – tā sauktie kadirovieši no Ziemeļkaukāza, Čečenijas. Arī mūsu pusē ir Čečenijas pārstāvji jeb tā sauktie dudajevieši – tie, kuri karoja par Čečenijas neatkarību pirmajā un otrajā Čečenijas karā.
(nobeigums sekos)