Jurijam ir tikai 26 gadi, un viņš jau piedzīvojis cīņas par savas valsts neatkarību un pierādījis savu lojalitāti. Dzimis Užgorodā, kopš 2000. gada dzīvo Ļvovas apgabalā, pēc profesijas ir jurists, bet pirms revolūcijas strādājis rūpnīcā, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks un savas pilsētas Borislavas domes deputāts.
Neilgi pēc otrās operācijas Jurijs, kura bildi teroristi Ukrainā tur acu priekšā, piekrita sarunai ar "Rīgas un Apriņķa Avīzi". Lūk, tās pirmā daļa.
– Kā un kāpēc sākās jūsu kara gaitas?
– Tiklīdz sākās karš, man uzreiz bija skaidrs, ka došos aizstāvēt savu valsti. 2014. gada 17. jūnijā iestājos brīvprātīgajos – speciālu uzdevumu bataljonā "Sič", kas bija pakļauts Iekšlietu ministrijai, jo kara sākumā daudzi brīvprātīgie bataljoni veidojās Iekšlietu ministrijas sastāvā.
Pirms kara visus trīs revolūcijas mēnešus biju Kijevā uz barikādēm. Kad sākās Krimas aneksijas notikumi, kļuva acīm redzams, ka bruņota pretošanās var sākties kuru katru brīdi. Mēs nezinājām, kur būs pirmais uzliesmojums – Harkovā, Odesā, Doņeckā vai Luhanskā. Tomēr izrādījās, ka tā bija Slovjanska Doņeckas apgabalā.
Ukrainā kopumā bija ļoti daudz brīvprātīgo vienību. 21. gadsimtam nedaudz absurdi, bet 2014. un 2015. gadā bija daudz brīvprātīgo vienību, kuras nepakļāvās valdībai, bet tajā pašā laikā karoja valdības pusē. Tas bija tāpēc, ka neuzticējāmies armijas vadībai, kurā bija ļoti daudz Krievijas aģentu, kuri tur nokļuva Janukoviča laikā. Tāpēc veidojās partizānu vienības, no kurām daļa ar laiku legalizējās oficiālajos spēkos, daļa tā arī palika partizānos.
Es biju brīvprātīgo bataljonā, kas jau no pirmajām dienām legalizējās, un mums bija vienalga, kā sauc un kam pakļauta vienība, ka tikai elementāri apmācītu, iedotu ieročus un mēs varētu aizsargāt savu dzimteni.
– Visi ieguvāt apmācību?
– Manam bataljonam paveicās, un divus mēnešus pirms došanās kaujās mēs tikām apmācīti. Bet bija daudzi bataljoni, kas devās kaujās bez jebkādas iepriekšējas sagatavotības un atbilstoša ekipējuma. Tieši viņi bija tie, kuri noturēja okupantu agresiju pirmajās nedēļās.
– Vai tagad uzticaties valdībai un armijas vadībai?
– Pašlaik es dienu Ukrainas bruņotajos spēkos. Manu iepriekšējo vienību izformēja, piedāvājot dienestu, kas nebija saistīts ar dalību kaujās. Man un lielākajai daļai manu domubiedru tas nebija pieņemami, jo mēs iestājāmies brīvprātīgajos, lai aizstāvētu valsti pirmajās rindās. Tāpēc mēs iestājāmies citā brīvprātīgo vienībā, kas pusgadu darbojās kā partizānu vienība, un 2015. gada pavasarī pēc vienošanās ar Aizsardzības ministriju un bruņoto spēku štābu parakstījām līgumus par dienestu armijā. Tagad esmu līgumkaravīrs vienībā "Karpatska sič", kur esam cilvēki ar līdzīgu skatījumu uz dzīvi.
Kamēr ārstējos, manu vienību šajā pavasarī arī reformēja un izkaisīja pa dažādām citām vienībām. Tāpēc mums atkal radās neuzticība armijas vadībai, jo mēs stājāmies armijā ar nosacījumu, ka mūs patur kopā kā komandu, kuru mēs paši izveidojām, kur mēs viens otram uzticamies un karojam kopā plecu pie pleca. Vairāk nekā pusgadu karojām pirmajās līnijās, bet tad pateica, ka šāda vienota vienība nav vajadzīga. Tā bija krāpšana no Ukrainas bruņoto spēku vadības puses.
– Kā jūs ievainoja?
– Pozīcijās netālu no Doņeckas lidostas 2015. gada 10. novembrī man trāpīja divas lodes no 7,62 kalibra ložmetēja. Ievainojums bija smags. Viena lode aizķēra muguru, bet otra pa diagonāli izgāja cauri plecam, ievainojot plaušas, ļoti stipri bojājot iekšējos orgānus un salaužot kaulus, no kuriem dažu man tagad vairs nav. Zaudēju ļoti daudz asiņu. Piecas dienas bezsamaņā gulēju reanimācijā, tomēr manu dzīvību izglāba. Sākumā tie bija lauka mediķi, tad kara hospitāļa ārsti.
Rehabilitācijas laikā medicīnas centrā Ļvovā man ārsti ieteica braukt ārstēties uz Latviju. Šis centrs sadarbojas ar Latvijas fondu, kas palīdz Ukrainā cietušajiem. Tā vadītāja Jana Streļeca jau organizējusi vairāku Ukrainas karavīru ārstēšanu Latvijā, nu viņa palīdzēja arī man. Te abas man nepieciešamās operācijas veica vienā slimnīcā, turklāt otrajā operācijā klāt bija arī ārsts, kurš veica pirmo operāciju, lai sekotu līdzi tam, ka netiek skarta jau operētā vieta. Ukrainā tas nebūtu iespējams – katru operāciju veiktu citā klīnikā.
– Vai jūtat savas valdības atbalstu?
– No valdības 2014. un 2015. gadā nekādu atbalstu praktiski nejutām. Brīvprātīgo bataljonu "Sič" pilnībā baroja tikai volontieri, formu un ekipējumu nodrošināja politiskā partija "Svoboda". Valdība iedeva tikai ieročus.
Mūsu uzņēmēji – sākot no mazajiem līdz pat lielajiem uzņēmumiem – Ukrainas brīvprātīgajos bataljonos ieguldīja lielus līdzekļus. Daudzi no viņiem pat pārāk daudz – atdodot vairāk nekā nopelnot, pat pazaudēja savu biznesu.
– Kas viņus mudināja tā rīkoties?
– Lielākā daļa ukraiņu, kurus nebija apmānījusi pretinieka propaganda, saprata, ka Krievijas okupācija mums neatnesīs neko labu. To, kas tagad notiek okupētajās teritorijās – noziegumi pret civiliedzīvotājiem, veselu uzņēmumu izvešana uz Krieviju –, neviens neko tādu negrib piedzīvot.
Tāpēc jo īpaši 2014. un 2015. gadā ļoti bija jūtams tautas atbalsts. Protams, daudzi ukraiņi pret situāciju attiecās tā, it kā tas viss notiktu citā realitātē. Tomēr lielākā daļa atbalstīja ne tikai morāli, bet arī materiāli.
turpinājums - Ukraiņu karavīrs: Ja nebūtu Krievijas propagandas, nebūtu šī kara!