"Paklausīju krusttēvam"
Uz "Apriņķis.lv" jautājumu, kāpēc viņš, Rīgas puisis no Vecdaugavas, izvēlējies darbu glābšanas dienestā, Kristaps Kolbergs teic, ka tā varbūt ir nejaušība, ka kļuvis par ugunsdzēsēju.
"Beidzot vidusskolu, zināju, ka man nepatiktu darbs ar papīriem. Tad mans krusttēvs, kurš bija ugunsdzēsējs Jaunciema postenī, prasīja, vai negribu pamēģināt ugunsdzēsējos. Teicu: "Labi!", un iesniedzu dokumentus Ugunsdzēsības dienestā, lai gan pārāk nopietni šo lēmumu toreiz neuztvēru. Respektējot tēta un mammas vēlmes, jau biju pieteicies mācībām Muitas un Juridiskajā koledžā. Bet, kad mani pieņēma ugunsdzēsējos, šis darbs aizrāva, un te nu es esmu vēl šodien."
K. Kolbergs stāsta, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā ir kopš 2002. gada marta, kad tas vēl bija Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departaments.
"Kādreiz jauni cilvēki, kas atnāca uz Ugunsdzēsības departamentu, tika pieņemti par tādiem kā palīgstrādniekiem. Taču jau maijā mani nosūtīja uz pirmreizējo apmācību kursiem. Mēnesi nodzīvoju kazarmu režīmā, un tad vajadzēja gaidīt daļas komandiera lēmumu, vai es atbilstu ugunsdzēsēja amatam vai ne. Augustā lēmums tika pieņemts, un tā es kopš 2002. gada augusta kļuvu par pilntiesīgu glābšanas dienesta darbinieku Rīgas reģiona 7. daļā, kas atrodas Sarkandaugavā, Tvaika ielā, starp "Aldari" un psihoneiroloģisko slimnīcu.
Līdztekus darbam mācījos Latvijas Biznesa koledžā un 2014. gada sākumā ieguvu leitnanta pakāpi un vada komandiera amatu. Tad 2015. gada 1. decembrī stājos daļas komandiera vietas izpildītāja amatā Siguldā un šogad pabeidzu Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu."
Deg ne tikai Rīgā
"Kopš strādāju Siguldā, izsaukumi ir bijuši gandrīz katru dežūru. Nupat aizvadīta kūlas dedzināšanas sezona, tagad sāksies mežu degšana, un tad jau atkal būs apkures sezona, kad biežāk aizdegsies dzīvojamās mājas," stāsta virsleitnants K. Kolbergs, piebilstot, ka parasti jābrauc uz izsaukumiem četros novados – tepat Siguldā, Inčukalnā, Krimuldā un Mālpilī, dažkārt arī uz Līgatni.
"Kad deg retāk, it īpaši ziemā, šķiet tā savādi, ka nekas nav jādara. Taču profesionāļi labi zina, ka tas parasti ir klusums pirms vētras – nedēļu nekas nedeg, un tad nāk liels ugunsgrēks.
Taču mēs braucam uz jebkāda veida glābšanas darbiem – uz ūdens, autoavārijām, ķīmisko vielu noplūdēm, ja palīdzība nepieciešama cilvēkiem vai draud briesmas viņu dzīvībai. Atsaucamies arī tad, ja kāds ir paziņojis par spridzekli. Paldies Dievam, pie mums spridzināšanas risks līdz šim ir bijis ļoti zems, bet interese kādam pazīmēties plašsaziņas līdzekļos pastāv vienmēr," skaidro glābējs.
Nākoties sastapties arī ar tīšiem dedzinātājiem, kad, piemēram, ar dažu stundu intervālu uz vienas ielas aizdegas vairāki šķūnīši. Apkārt klejojot arī nostāsts par kādu ugunsdzēsēju, kuram nav pieticis ar darbu izsaukumos, tādēļ brīvajā laikā viņš pats slepus kaut ko aizdedzinājis, lai pirmais būtu klāt notikuma vietā, un piedalījies dzēšanā, atceras K. Kolbergs.
"Tas gan vairāk bija manā dienesta praksē Rīgā, kad bija jābrauc dabūt rokā no zoodārza aizbēgušus daudz eksotiskākus dzīvniekus par mājas kaķiem. Tiesa, bija brīdis, kad glābējiem bija ierobežots degvielas daudzums, tad skaidrojām, ka cilvēku glābšana tomēr ir prioritāte, bet šobrīd neatsakām arī dzīvnieku glābšanu."
No Latvijas pasaulē
"Trīs Baltijas valstis 2008. gadā noslēdza vienošanos par augstas veiktspējas sūknēšanas moduļa izveidi "Baltfloodcombat", kas domāts palīdzības sniegšanai citām valstīm plūdu gadījumā. Arī es uzrakstīju pieteikumu, ka gribu iesaistīties šādā komandā, un mani pieņēma. Jau 2010. gada maijā braucām uz plūdiem Polijā. Tad 2014. gada maijā piedalījos Balkānu plūdu likvidēšanā Bosnijā un Hercegovinā.
Glābējs šādās reizēs iegūst tehnisko pieredzi, ko darīt, ja kaut kas līdzīgs notiktu pašu mājās, piemēram, plūdi Ogrē. Esmu bijis arī neskaitāmās mācībās ārzemēs – Francijā, Itālijā, Vācijā, Skandināvijas valstīs. Pievienotā vērtība ir arī citu tautu un kultūru iepazīšana.
Turklāt, piedaloties šādās operācijās, Latvija saņem tehnisko nodrošinājumu no Eiropas, ko paši nevarētu iegādāties," stāsta K. Kolbergs.
Ikdienas darbs vai varonība?
Vaicāts, vai darbs Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā ir tikai dienesta pienākumu veikšana vai tomēr darbs, kur cilvēkam nākas riskēt pat ar dzīvību, Kristaps atcerējās, kā bijis tad, kad sagruva lielveikals "Maxima".
"Es tur biju 2013. gada 21. novembrī. Ierados tieši klusuma brīdī, kad glābēji desmit minūtes klausījās, kurā vietā drupās atskanēs mobilo telefonu zvani. Tas bija savāds moments, gaidot komandu doties iekšā sagruvušajā veikalā. Mums paveicās, jo izglābām drupās aprakto kasieri – pēdējo dzīvo cilvēku, kura dzīvību toreiz izdevās izglābt. Naktī no drupām iznesām arī savu bojāgājušo kolēģi. Tas bija sāpīgi, bet strādājām tālāk.
Reiz bija izsaukums uz notikuma vietu Rīgā, Viskaļu ielā. Tā bija māja, kurā dzīvo cilvēki, kam dzīvē neklājas pārāk labi. Reiz mēnesī viņi saņem sociālo pabalstu, un tādā dienā arī ugunsgrēks izcēlās. Tas sākās uzreiz divās vietās, kur tika dedzinātas svecītes, jo mājai elektrība bija atslēgta, un nama iemītnieki līdztekus lietoja alkoholu. Kad mēs atbraucām, katrā logā nama otrajā stāvā bija redzams kāds palīgā saucējs. Tādās reizēs, kad redzi cilvēkus, kuri sauc palīgā, pat aizmirstas parūpēties par savu drošību, piemēram, uzvilkt cimdus vai uzlikt elpošanas aparātu. Arī toreiz uzstādījām kāpnes un sākām vilkt laukā no liesmām šos cilvēkus.
Laikam tas ir iemesls, kāpēc ugunsdzēsējs tomēr ir jāpielīdzina ja ne varonim, tad vismaz cilvēkam, kurš, nepadomājot par sevi, var palīdzēt citiem. Ir reizes, kad, sadzirdot liesmās kliedzam cilvēkus, cimdi rokās nav pats galvenais," atzīst K. Kolbergs.
Jautāts, ko Kristapam novēlēt profesionālajos svētkos, viņš saka: "Sausas šļūtenes un iespēju Siguldas ugunsdzēsējiem tikt pie jauna depo."
Vecā ugunsdzēsēju depo ēka Depo ielā 1 ir kalpojusi Siguldas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai un tagad kalpo Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Siguldas daļai. Kristaps Kolbergs sapņo par dienu, kad ugunsdzēsēji varēs lepoties ar jaunu depo.