11.05.2016 14:43

Marika Siča no "Cerību spārniem": Vecākiem atbalsts nepieciešams vairāk nekā bērniem

Autors  Marta Dzintare
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Marika Siča no "Cerību spārniem": Vecākiem atbalsts nepieciešams vairāk nekā bērniem no privātā arhīva

Nebūs pārspīlēti teikts, ka cilvēki, kas kaut reizi pabijuši Siguldas biedrībā "Cerību spārni", noteikti kā vienu no organizācijas "sejām" pazīst Mariku Siču (un nevis Šicu – nejaukt ar brāļiem Šiciem). Marika ir liels atbalsts ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti.

Viņas darba pienākumos ietilpst izstrādāt rehabilitācijas plānus, kā arī atbildēt uz visiem vecāku neskaidrajiem jautājumiem. Šķiet, ka Marikai ir kāds īpašs iedvesmas avots, kas ļauj viņai būt tik dzīvespriecīgai un enerģiskai, ka pietiek spēka ne tikai ģimenei un darbam, bet arī mācībām augstskolā. Vienīgi darba nedēļas beigās viņas dzirkstošie smiekli nedaudz pierimuši, un nojaušams, ka Marika ir nogurusi.


Mūsdienās reti kurš jauns cilvēks izvēlas psiholoģiski nebūt ne vieglo profesiju – sociālais darbinieks. Kādēļ tevi tas ieinteresēja?

Atnākot dzīvot uz Siguldu, es pati kādu laiku kļuvu par sociālās palīdzības lūdzēju, jo darba nebija un man bija divi mazgadīgi bērni. Tādēļ es ļoti labi saprotu māmiņas, kurām nepieciešama palīdzība. Sigulda man bija pilnīgi sveša pilsēta, līdz ar to manī bija nedrošības sajūta. Sapratu, ka mājās nevaru sēdēt, jo ir bērni, kuriem nepieciešamas daudz un dažādas lietas. Ar māmiņas pabalstu iztikt nevarēju, vīrs tobrīd bija bez darba.

Ejot pie sociālā darbinieka, kurš pieņēma klientus Dienas centrā, satiku centra vadītāju Evu Viļķinu, kura mani aicināja apmeklēt Siguldas pašvaldības Sociālā dienesta rīkotos kursus aukļu un asistentu apmācībai. Eva bija tas cilvēks, kurš mani iedrošināja un motivēja apmeklēt šos kursus.

Sākotnēji es šaubījos, vai es to varēšu, jo jaunākā meita vēl nebija sasniegusi gada vecumu. Manā personiskajā dzīvē ir bijusi saskare ar cilvēkiem ar invaliditāti, jo diviem maniem ļoti tuviem cilvēkiem ir funkcionāli traucējumi. Sāku apmeklēt kursus un savu mazo meitu vedu uz biedrību "Cerību spārni", izmantoju tur pieskatīšanas pakalpojumu. Sapratu, ka mierīgi varu mācīties, jo zināju, ka mans bērns ir drošībā.

Kursu laikā sapratu, ka mani interesē darbs ar bērniem, tādēļ par prakses vietu izvēlējos biedrību "Cerību spārni". Prakses laikā papildināju iegūtās zināšanas ar praktiskām iemaņām, strādājot ar bērniem ar funkcionāliem traucējumiem biedrībā. Man bija dota iespēja veikt aprūpi mājās bērnam ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem. Šis darbs man parādīja, ka mēs otru cilvēku varam pieņemt tādu, kāds viņš ir. Galvenais, jābūt cieņai pret jebkuru cilvēku un izpratnei par sociālā darba būtību. Es augstu vērtēju profesionālus sociālā darba darītājus, kuri savu darbu veic no sirds.

Kas ietilpst tavos darba pienākumos?

Manos darba pienākumos ietilpst darbs ar ģimenēm: informēt viņus par sociālajiem pakalpojumiem un to saņemšanas iespējām un mērķiem. Daudz ir tādu vecāku, kuri, atnākot uz biedrību, paši saprot un zina, kādi pakalpojumi būtu viņu bērnam nepieciešami. Bet ir arī daudz tādu vecāku, kuri ir neizpratnē par to, kas ir biedrība un ko mēs šeit darām. Kā ikvienam no mums, vecākiem ir ļoti svarīgi, lai būtu cilvēks, kurš gatavs viņus uzklausīt, nenosodīt, jo tikai kopīgi var rast risinājumu un turpināt sadarbību.

Es vecākus iedrošinu nebaidīties pašiem pieņemt lēmumus savā dzīvē. Reizumis gadās tā, ka viņi jautā man, kas viņiem ir jādara, jo ir liela nezināšana un bailes: kas ir ar manu bērnu, kāpēc tā ir noticis un ko varam darīt, lai kaut ko mainītu? Esmu sapratusi, ka mēs neviens nevaram mācīt citus, kas un kā jādara. Varam tikai padalīties ar savu pieredzi, bet arī tad tas nenozīmē, ka otram tā noderēs. Jāļauj katram iet savs ceļš.

Sociālais darbinieks biedrībā ir tas, kurš kopā ar ģimeni meklē veiksmīgāko risinājumu konkrētā situācijā. Vecāki tiek iepazīstināti ar biedrības sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, un kopīgi tiek atrasts bērnam piemērotākais terapijas veids. Biedrība piedāvā mākslas terapiju, logopēda nodarbības, ārstniecisko vingrošanu, logoritmikas nodarbības, kanisterapiju (terapija, kurā izmanto suni), pieskatīšanas pakalpojumu un nodarbības ar zirgiem.

Pagājušajā gadā palīdzību biedrībā saņēma 57 ģimenes. Mūsu biedrības kopīgs sapnis, mērķis ir "Cerību sēta" – vieta, kur cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem varēs pilnvērtīgi dzīvot, strādāt, saņemt sociālo rehabilitāciju un mūžizglītības iespējas.

Kādu iespaidu darbs biedrībā atstāj uz tavu pašas ģimeni, bērniem?

Kad pateicu vīram, ka sākšu studēt, lai varētu strādāt atbilstoši savai profesijai, viņš nesaprata, kam un kāpēc man tas vajadzīgs. Vēlāk viņš atbildēja, ja es pati varu finansiāli to atļauties, lai eju un mācos. Vīrs, manuprāt, nemaz negribēja, lai mācos, jo bija pieradis, ka dzīvojos pa māju, audzinu meitas un pildu mājas darbus. Viņam bija svarīgi, lai pats varētu ik rītu doties uz darbu un vakarā nākt mājās, kur vakariņas galdā, māja kārtībā un bērni aprūpēti. Es domāju, ka daudzām sievām tā ir zināma situācija, kad ir vīrs pelnītājs, bet sieva mājsaimniece.

Es pati sev ik pa laikam jautāju, kāpēc cilvēks, ar kuru kopā dzīvoju, nepriecājas līdz ar mani, neredz jēgu tam, ko es daru, ko vēlos izzināt. Manā dzīvē bijuši dažādi dzīves pārbaudījumi, un mācoties es sapratu, ka atbildes ir jāmeklē sevī pašā. Mācīšanās un darbs man parādīja, ka mēs varam paveikt daudz vairāk, nekā domājam. Tikai vajadzīgs atspēriena punkts. Mans atspēriena punkts bija biedrība "Cerību spārni".

Esmu pateicīga Dievam un, protams, arī vīram par saviem bērniem. Man ir divas dzīvespriecīgas meitas, piecus un septiņus gadus vecas, kuras redz un saprot, ko es daru. Viņām ir sapratne par to, ka jāpalīdz un jārūpējas citam par citu. Esmu priecīga, ka meitenēm ir iespēja manā darbā satikties un būt kopā ar bērniem no "Cerību spārniem". Meitām ļoti patīk darboties biedrības rīkotajos pasākumos.

Viens no pēdējiem bija biedrības rīkotā talka, kura notika jaunajā pakalpojumu sniegšanas vietā "Cerību māja". Tur tiks sniegta palīdzība mammām ar maziem bērniem, kā arī vecākiem, kuriem ir bērni, jaunieši vai pieaugušie ar invaliditāti, kuriem ir nepieciešams atbalsts un atelpas brīdis.

Savā ziņā sociālais darbs atstāj iespaidu uz maniem bērniem, jo meitenēm rodas zināma izpratne, ka daudziem cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība, ka nedrīkst darīt pāri vājākiem un visi šajā pasaulē esam līdzvērtīgi.

Kā gadu gaitā mainījusies sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti?

Manuprāt, sabiedrība mainās, bet tas notiek lēni. Ir sabiedrības daļa, kura varbūt nekad nesapratīs un nepieņems cilvēkus ar invaliditāti. Labāka izpratne ir cilvēkiem, kuriem pašiem ģimenē vai paziņu lokā ir cilvēks ar invaliditāti.

Pie mums uz biedrību nereti brauc cilvēki, kuri vēlas smelties zināšanas un pieredzi, tādēļ reizēm man jautā, kādēļ izvēlējos strādāt ar bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, jo tas ir grūti. Mana atbilde ir – vajag cienīt un pieņemt šos bērnus tādus, kādi viņi ir. Tas ir šī darba pamats. Turklāt grūtāk ir strādāt ar vecākiem, nevis ar bērniem, jo bieži viņiem atbalsts nepieciešams vairāk nekā bērniem.

Kas ir tavi spēka avoti?

Bērnu prieks un mirdzums acīs liek priecāties par katru dienu, ko pavadām kopā. Ja es kādai ģimenei esmu spējusi palīdzēt ar vārdiem vai darbiem, ir liels gandarījums. Mani spēka avoti ir mans lielais dzīvesprieks, stiprie cilvēki, kuri vienmēr ir līdzās, uzklausa un sabužina, kad nepieciešams, un priecājas līdz ar mani.