Pirmo ierīci salodēja kopā ar tēti
Septiņpadsmit gadus vecajam Andrim allaž ir veicies parādīt sevi no labās puses. Bērnībā viņš piedalījies vokālistu konkursā, pats pieteicies mūzikas skolā un mācījies spēlēt akordeonu, labprāt spēlē dambreti, kurā pats interesantākais esot izgudrot vairākus gājienus uz priekšu, mācījies fotografēt no mammas Guntras, kura ar izcilības jeb sarkano diplomu beigusi fotoskolu, bet vēl vairāk ietekmējies no tēta – nu jau atvaļināta policista, kura aizraušanās, kā stāsta Andris, ir tehniskas lietas.
Pašu Andri „Rīgas un Apriņķa Avīze" aprīļa beigās sastapa Siguldas novada Jaunrades centra elektronikas un mehatronikas pulciņa nodarbību telpā. Kā jau varēja gaidīt, plauktos redzami gan lodāmuri, gan pašu darināti roboti, kas brauc pa trasi, gan tādi, kas cīnās tā sauktajā sumo ringā, kastītēs saliktas plates ar elektroniskajām shēmām. „Mēs esam trīs lieli, tādi kā es, un septiņi mazi pulciņa dalībnieki," saka Andris, atbildot uz jautājumu, cik tad īsti Siguldā ir cilvēku, kuri kaut ko saprot no robotiem un lodē dažādu gudru ierīču „smadzenes". „Tādu kā es droši vien ir vairāk, bet cilvēki, kas darbojas ar elektronikas shēmām, parasti nav pārāk sabiedriski. Es varbūt esmu izņēmums," viņš piebilst.
Vaicāts, kā sākās viņa ceļš uz tehniskajām zinātnēm, Andris stāsta, ka, jau mazs esot, jaucis ārā visu, kam ticis klāt. „Reizēm prasīju tētim, kāpēc man nav nevienas spēļu mašīnītes, bet viņš parasti atbildēja, ka nav jēgas tādas pirkt, jo visas tik un tā tiks izjauktas. Taču tad vienā brīdī bija klikšķis, ka beidzot taču jāsāk izjaukto likt kopā."
Pirmo nosacīti elektronisko iekārtu Andris izgatavojis, kad gājis 4. vai 5. klasē. „Izjauktajos vecajos radioaparātos bija tādi bīdāmi slēdži. Izdomāju, ka tādam slēdzim var pievienot gaismas diodi. Toreiz man vēl bija bail no lodēšanas, tāpēc parādīju tētim, kurā vietā jāpielodē vadi. Viņš tā arī izdarīja, un man sanāca ierīce, ar ko varēja mainīt spožumu gaismas diodei," stāsta Andris.
Darbaudzināšanas eksperiments „Elfa forumā"
„Nākamais solis bija pastiprinātāji. Ir tāds portāls „Elfaforums.lv", kur cilvēki spriež par gudrām lietām, piemēram, elektroniku un dzīves jēgu. Kad pievienojos forumam, sākās mans lielais darbaudzināšanas eksperiments. Piemēram, bija foruma dalībnieki, kuri man iedeva elektroniskā bloka shēmu, un man nedēļas laikā bija jāizskaidro, ko dara katra no detaļām. Tad, kad es to biju izdarījis, viņi sagādāja detaļas, un man atlika tikai atrast barošanas bloku, lodāmuru un alvu un visu to salikt kopā. Rezultātā man sanāca gaismas mūzika. Tas gan bija jau 6. vai 7. klasē," stāsta Andris.
Tagad ar smaidu viņš atceras, ka tolaik visiem mājiniekiem sākusi apnikt nekārtība, kas valdījusi viņa istabā, kur uz grīdas bijuši visādi vadi un lodalva. Sācis domāt, vai Siguldā nav vēl kāds, kuram tas viss patīk, jo dažus jau bija saticis forumā.
„Tajā brīdī dzima ideja par elektronikas un mehatronikas pulciņu Siguldas Jaunrades centrā. Devos pie centra vadītājas Ilzes Šultes, un viņa šo ideju atbalstīja. Taču bija nepieciešams skolotājs, jo skaidrs, ka 7. klases skolēns pulciņu vadīt nevar. Bet es varēju būt laborants, kurš palīdz pulciņa skolotājam Edgaram Bajarunam – vēstures skolotājam un filozofam, kurš man joprojām māca arī fiziku un ir aizrāvies ar mehatroniku. Patiesībā jāsaka liels paldies skolotājam Edgaram par to, kas es esmu. Turklāt viņš ir mans klases audzinātājs jau kopš 6. klases."
Fizika ir daudz kas vairāk par skaitļiem un līknēm
Runājot par fiziku, ķīmiju un matemātiku, Andris uzsver, ka nav pareizi jautāt, kur tas viss dzīvē noderēs. „Ļoti iespējams, ka daudziem nekad nevajadzēs rēķināt vairāk par laukumu, liekot flīzes mājās pie sienas. Taču te ir runa par loģisko domāšanu. Un matemātika tomēr attīsta kaut ko vairāk par spēju sareizināt divus skaitļus. Tāpēc katram vajadzētu prast arī spēlēt šahu un dambreti, nemaz nerunājot par spēli uz durakiem," viņš saka.
„Par skolēniem, kuri garlaikojas fizikas un citu eksakto mācību priekšmetu stundās, es varu sacīt tikai to, ka visi nav tādi paši kā es. Kādam vairāk patīk, piemēram, latviešu valoda, un ne visi ir ieraudzījuši fizikas skaistumu. To man atklāja gan skolotājs Edgars, gan Valdis Zuters Jaunā fiziķa skolā Latvijas Universitātē, kur satikos arī ar tagad tik populāro fiziķi Vjačeslavu Kaščejevu. Sapratu, ka fizika nav tikai burti, cipari, līknes un grafiki, bet praktiskas lietas, kas ļauj radīt kaut ko jaunu."
Roboti un fotogrāfijas
„Reiz man – 7. klases čalim – un filozofam Edgaram radās ideja uztaisīt robotu. Pats pirmais robots, ko salikām divās dienās, gan izrādījās pilnīga neveiksme un nenobrauca pat vienu apli, bet tad sekoja daudz veiksmīgāki projekti, un Latvijas čempionātā ieguvām 3. vietu. Tagad piedalāmies Baltijas „Robotex" čempionātā Tallinā. Pēdējo reizi tas bija trīs dienu pasākums, kurā piedalījās vairāk nekā 3000 robotu būvētāju no Baltijas valstīm, Skandināvijas un Polijas ar 1600 robotiem.
Man patīk arī fotografēt. Ja es aizeju uz Daudas ūdenskritumu, varu nosēdēt tur pusstundu, lai uztaisītu vienu labu bildi. Ja ar mammu sanāk kādi strīdi par fotogrāfijām, es vienmēr saku: „Mammu, parādi savu sarkano diplomu!" Un vienmēr jau kaut ko no viņas var pamācīties, un bildes ar katru gadu sanāk labākas. Arī „Robotex" sacensībās Igaunijā, lai savāktu jaunu informāciju, māka fotografēt pavisam noteikti noder. Visiem jau it kā viens un tas pats, bet tad fotogrāfijās atklājas, ka tomēr kādam ir arī kas vēl nebijis," teic Andris.
Gribētos izgudrot kaut ko nebijušu
„Pēc vidusskolas jau gribētos palikt tepat Latvijā vai vismaz atgriezties šeit pēc studijām," prāto Andris, atklājot, ka gribētu mācīties tieši mehatroniku – zinātni, kas atrodas mehānikas, elektronikas un programmēšanas krustpunktā.
„Nākotnē man visvairāk gribētos būvēt lietas, kas atvieglo cilvēkiem dzīvi. Tie roboti, ko Jaunrades centrā taisām pašlaik, arī ir kā cīņa pašam ar sevi – uztaisīt kaut ko labāku un ātrāku, lai pierādītu sevi. Reizēm ienāk prātā visādas citas idejas, piemēram, kā automatizēt siltumnīcu, lai pašam nebūtu jālaista augi un jāvēdina.
Reizēm, protams, ir doma, ka vajag uztaisīt kaut ko tādu, ko citi vēl nav izdarījuši. Reiz, kad skolā mums bija projektu nedēļa, viens uztaisīja lietussargu tīrāmo, lai tas ilgi nebūtu slapjš. Es izdomāju tādu „kluso" telefona maciņu, kurā ieliktu telefonu nevar sazvanīt – tādu kā sava veida Faradeja būri. Bet tad pagāja trīs mēneši, un es uzzināju, ka vienā naudas vākšanas kampaņā čaļi ir savākuši 3,5 miljonus ar līdzīgu ideju. Tas nozīmē, ka tomēr kaut ko izdomāt varu.
Man visvairāk patīk process no skices uz papīra līdz taustāmam produktam. Dienā zīmēju, kāds tas varētu izskatīties, nākamajā dienā izdrukāju 3D printerī, un pēc divām dienām tas jau darbojas. Ja ir kļūdas, tās var novērst. Protams, ir bijušas totālas neveiksmes, bet kaut kā jau tās ir pārvarētas. Tādās reizēs parasti aprunājos ar skolotāju Edgaru, un viņš saka: „Apsēdies, padomā un – uz priekšu, pretī problēmas risinājumam!" Ne jau velti viņš piecus gadus mācījies filozofiju, kas ir visu zinātņu pamats.
