– Kā jauns mākslas zinātnieks un gleznotājs jūs 1964. gadā devāties uz Zemgali un atradāt tur Rundāles pili, 1975. gadā kļuvāt par muzeja direktoru, bet pērn paziņojāt, ka 2018. gada 31. decembrī pametīsiet šo amatu. Kādēļ šāds lēmums atstāt savu mūža darbu citās rokās?
– Es sāku ar cerību, ka reiz Rundāle būs liels Latvijas senās mākslas pētniecības centrs, bet pamazām viss tika upurēts galvenajam darbam – pils restaurācijai. Tagad es atlikušo divu ar pusi gadu laikā gribu atdzīvināt pētniecisko darbu. Tātad, aizejot pensijā, netaisos audzēt tulpes, bet turpināt darīt to, ko gribu un varu paveikt es viens pats, atslogots no darba direktora kabinetā.
Piemēram, 24. maijā mums būs kārtējais pils jubilejas pasākums, kad jāatver vairākas muzeja telpas. Tāpēc es tagad rakstu ne tikai dažādus tekstus un anotācijas ekspozīcijai, bet steigšus gatavoju arī viesu sarakstu, kas jānosūta uz Vāciju. Tā ir tāda konveijera darbošanās, vāveres ritenis, kas saistās ar mētāšanos no datora līdz gleznotāja otām, jo, lai atslēgtos no pils darbiem, es gleznoju.
Tas viss, protams, ir labi, bet, lai kaut ko izdarītu, nemitīgi jādomā, kā visu izdarīt pēc iespējas ātrāk. Sanāk visu mūžu dzīvot uz sevis izdzīšanas robežas.
Un vēl – viena lieta ir būt muzeja direktoram, bet es jau neesmu tikai muzeja direktors. Līdz šim drīzāk esmu bijis būvfirmas un dārzniecības vadītājs. Muzeju būšana ir kaut kur tā pa vidu, jo galvenais ir apsaimniekot 72 hektārus zemes un dzīt uz priekšu pili – 12 tūkstošus kvadrātmetru dažādu telpu.
– Kā 25 neatkarības gados ir mainījusies latviešu attieksme pret pilīm un muižām? Piemēram, akadēmiķis Jānis Stradiņš reiz teicis, ka vēsturiski muižas ir ietekmējušas ne tikai mūsu estētisko pasaules izpratni, bet arī veidojušas mūsu mentalitāti.
– Pils jau nav tikai viena māja, tā ir mazas, kārtīgi uzbūvētas pasaules centrs. Muižas pastāvēšana zaudē savu jēgu, līdzko tā pārstāj būt par lielsaimniecības centru, kura īpašnieki, it īpaši jaunākos laikos, centās piekopt skaistu, kulturālu dzīvesveidu. Visi pārējie pils pastāvēšanas varianti būs samocīti, un ideāla risinājuma šajā ziņā nav.
Piemēram, Lielbritānijā ir Nacionālā mantojuma trests, kas sargā pilis, bet, piemēram, Francijā tās lielā mērā ir labilā stāvoklī. Cilvēki vēl dzīvo pilīs, tās nopērk bagātnieki no ASV vai Japānas, bet tas arī vairs nav tas, jo pils nespēj pilnvērtīgi funkcionēt. Esmu Eiropā redzējis lielas pilis, kur ziemā apkurinātas tiek tikai pāris telpas un īpašnieki mitinās tikai kādā siltākā kaktiņā. Varbūt kaut kur Anglijā ir cilvēki, kas var piekopt dzīvesveidu pilī ar medībām un kalpotājiem, bet tas ir ārkārtīgi reti.
Latvijā, kur nav bijis nacionālās muižniecības, piļu liktenis mainījās jau pagājušā gadsimta 20. gadu agrārās reformas laikā, kad muiža netika uzskatīta par kultūras vienību – tā bija tikai liela māja ar zemi apkārt, ko vajag sadalīt. Zemnieki bija laimīgi, bet muižnieku mājas gāja bojā, jo pilīm pietrūka izmantošanas iespēju. Ja daudzās muižu ēkās savulaik nebūtu skolu, Latvijā piļu vispār vairs nebūtu.
Arī mūsdienās, kad mazās skoliņas vācas ārā no muižu mājām, tā ir liela nelaime. Atceros, kā Zentenes muižā skolotāja raudādama man stāstīja, ka skola ar 26 bērniem vairs nevar pastāvēt un ēka ir jāatstāj. Skolēnus izdalīja pa citām skolām, bet pašu pili nopirka kāds krievu bagātnieks – acīmredzot, lai dabūtu uzturēšanās atļauju. Tagad pašvaldība algo uzraugu, lai muižai netiktu izsisti logi, bet īpašnieks tā arī vairs nav rādījies un uz vēstulēm neatbild. Tas ir klasisks gadījums, kas pierāda, ka ar ārzemniekiem ir jāuzmanās.
Otrs gadījums: 90. gadu sākumā muižas tika lēti pirktas, lai vēlāk tās dārgi pārdotu. Bet tagad neviens tās negrib pirkt nedz dārgi, nedz lēti, jo ko ar tādu māju iesākt? Sākumā daudzi sapņoja par viesnīcu iekārtošanu un cerēja, ka tās plauks un zels. Taču Latvijā uz viesnīcu biznesu vien pils īpašnieks nevar orientēties. Protams, ja cilvēkam ir daudz naudas, tad elegantu viesnīcu iekārtot var, bet cerēt, ka ieguldījumi atmaksāsies, ir pilnīgi nereāli. Arī konferenču centram, lai gūtu peļņu, ir vajadzīga milzīga noslogotība.
Un tā es ar skumjām skatos uz mazo skolu likvidēšanu un domāju, vai tikai atkal kāda muiža nepaliks tukša, kas būtu nāves spriedums kādai skaistai mājai.
– Vai savulaik nebaidījāties nākt klajā ar atziņu, ka mūsu laiks ir "cilvēku – skrūvīšu laiks, kuri nav nekas, jo trūkst pašcieņas un atbildības"?
– Mēs jau visi zināmā mērā esam tādas skrūvītes, jo jaunizveidotās demokrātijas birokrātiskais mehānisms arvien vairāk laupa iespēju rīkoties saskaņā ar veselo saprātu un realizēt kādu ieceri. Mehānismā ir tik daudz visādu zobratiņu, ka bieži vien tie īsti neiet kopā, un arī skrūvītes reizēm mēdz būt vaļīgas vai – tieši otrādi – par ciešu pievilktas.
Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc es domāju par iešanu pensijā. Piemēram, iepirkumu sistēma, lai arī labi iecerēta, patiesībā ir kļuvusi par īstu murgu pilnīgi visām valsts iestādēm. Mums ir jāpērk lētākais un plānākais tualetes papīrs, kurš saplīst, tam tikai pieskaroties, bahilas, kuras jāauj kājās pils apmeklētājiem, bet kas izjūk jau pēc pirmajiem soļiem. Un katru reizi jāpierāda, kāpēc mēs tomēr pirksim mazliet dārgāku tualetes papīru, lai to varētu bez problēmām lietot. Taču mēs vēl gribam uzbūvēt ceļu un siltumnīcu.
Pilī ar iepirkumiem un līgumiem nodarbojas trīs cilvēki, kas nemitīgi tos slīpē, un tāpat grūti tos izslīpēt tā, lai pēc tam nebūtu nekādu nepatikšanu un nesekotu pārsūdzēšanas tiesā. Bet mēs esam tikai maza daļiņa Latvijas, kuru ietekmē šīs birokratizētās sistēmas izpausmes. Turklāt iepirkumu sistēmas moka tikai godīgos cilvēkus.
Pārējie jau zina, kā to visu apiet, kamēr mēs esam spiesti būt skrūvītes labi iecerētā mehānismā un modernajā loģistikā, kas izslēdz to, kas kādreizējos laikus darīja daudz radošākus nekā mūsdienās – proti, spēju darīt tā, kā cilvēks uzskata par labu, nevis pīties nosacījumu un aizspriedumu tīklos, nemaz nerunājot par dažādām regulām un likumiem. Ja vairs nevar pakustināt rokas, tad radošums praktiski vairs nav iespējams. Jādomā tikai par to, kā atkal neiekulties kādās pretrunās ar pastāvošajiem pieņēmumiem, aizspriedumiem un visbeidzot nenonākt pretrunā ar politkorektumu.
Reiz, atceros, Ministru kabinets bija spiests savā mājā iet iekšā pa sētas durvīm, jo parādes kāpnes nevarēja nodot ekspluatācijā, tādēļ ka viena firma bija apstrīdējusi otras pārākumu. Manuprāt, tas bija skandāls, jo ministri taču paši varēja pieņemt noteikumus, lai viņiem nākamajā reizē nebūtu jāiet pa sētas durvīm un jāsamierinās ar sekām, vērojot, kā viena firma grib ieriebt otrai. Bet ministri tipināja pa sētas durvīm, neviens nekādus secinājumus no tā toreiz neizdarīja, un viss turpinās, kā bijis.
– Vai mūsdienu Latvijā būtu izdevies atjaunot Rundāles pili tādu, kāda tā ir pašlaik?
– Diemžēl jāatzīst, ka ne. Padomju sistēmā bija sava nosacīta birokrātija, bet pati sistēma bija iracionāla, voluntāra, pakļauta visādām iegribām, un pastāvēja atkarība no lielāku un mazāku bosu labvēlības.
Skaidrs, ka Latvijas Republika nevarētu atrast miljonus Rundāles pils restaurācijai, jo nauda vajadzīga medicīnai, skolotāju algām un tamlīdzīgi. Es tam piekrītu. Bet padomju sistēmā, kur viss šķita gaisā pakārts, vienkārši jaukas dāmas Kultūras ministrijā Maskavā ap 1965. gadu šeit kādam Centrālajā komitejā pateica, ka Rastrelli pils ir jāatjauno. Vietējie priekšnieki to saprata, un viss aizripoja. Turklāt toreiz nauda bija lēta, tagad tā ir reāla.
Tāpēc es esmu priecīgs, ka bija tādi "viduslaiki" – padomju gadi, kuros, tāpat kā 18. gadsimtā, kad ķeizariene Anna Ivanovna uzsmaidīja Bīronam un iedeva naudu, Maskavas ierēdņi uzsmaidīja Rundāles pilij, un viss sāka ripot bez aizķeršanās.
– Jūsu darbs mūža garumā bijis saistīts gan ar idejām, gan materiālās pasaules izpausmēm, kas uz Latvijas zemes tapušas, saskaroties Rietumu un Austrumu kultūrām. Tikmēr pie mums pastāv siena starp latviešiem, kuri atjaunoja savu valsti, un tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nepieņem mūsu vidi un kultūru un dzīvo atmiņās par padomju laikiem. Vai, jūsuprāt, kādreiz būs iespējams šo sienu nojaukt, atrast izlīgumu?
– Man nepatīk nekāda veida nacionālisms, bet tas ir tāds paradokss, ka laikā, kad viss it kā virzās uz globalizāciju, reālajā dzīvē nacionālisms pieaug katrā zemē.
Savukārt Rundāles pils un kultūra kopumā vienmēr ir kalpojusi kā platforma, lai cilvēki savstarpēji saprastos. Un nekādas sienas starp latviešiem un krieviem arī es neredzu. Šis pretnostatījums drīzāk pastāv kā abstrakcija tādā kā reliģijas līmenī.
Man ir skumji redzēt, kā lielkrievu šovinisma propaganda tiek ieborēta vietējiem cilvēkiem, un krievi pret to ir emocionāli ļoti uzņēmīgi. Ja kāds viņiem saka: "Latvieši jūs apspiež!", tā formula ļoti labi iedarbojas. Ja viņiem teiktu: "Redziet, latvieši arī ir lāga cilvēki – mēs varam labi sadzīvot kopā!", būtu pavisam citādi.
– Mūsdienās cilvēki meklē paralēles ar agrākiem laikiem un atrod līdzību ar baroka laikmetu, kad radusies arī Rundāles pils.
– Būtībā jau visi tie agrākie gadsimti ir diezgan pabaisi, nav daudz tādu zelta brīžu, kad valdīja miers, nebija slimību. Patiesībā jau grūti iedomāties tā laika dzīvi bez mūsdienu medicīnas, sanitārās higiēnas, to, kā varēja iztikt bez dušas un zobārsta, bet iet pie bārddziņa, kurš sāpošo zobu izrāva ar stangām.
Ja runa ir par kultūras vērtībām, atklājas, ka tikai uz sociālās netaisnības pamata var rasties kaut kas liels un dižens. Demokrātija nevar radīt lielus pieminekļus, tikai kaut ko saprāta robežās – kādu stadionu, varbūt koncertzāli, bet neko lielu un pārdabisku – tā nebūs nedz pils, nedz
baznīca, kas ir kaut kādas idejas
abstrakcija. Tāpēc mēs ceļam ēkas, kas kaut kam lieti der. Varbūt tā būs laba arhitektūra, bet ne tas gigantiskais mākslas ekstrakts, kāds pazīstams no agrākajiem gadsimtiem.
Protams, zinām, cik grūti gāja ar Nacionālās bibliotēkas celšanu, bet tajos laikos, kad cēla Rundāles pili, gāja vēl grūtāk. Kad lasīju pils celšanas arhīvus, redzēju, kāda netaisnība, apspiešana valdīja. Skaidrs, ka arī Rundāles pils izauga uz asinīm un sviedriem, un demokrātijas
apstākļos tas nebūtu iespējams.
Berlīnē lietišķās mākslas muzejā ir šedevrs uz šedevra, gotikas un renesanses sudraba kolekcija, bet vestibilā priekšplānā vitrīnas ar godalgotajiem dizaina konkursa darbiem. Godalgu bija ieguvusi kaklarota – uz diedziņa savērtas plastmasas ripiņas. Bet fonā taču bija redzami daudz vērtīgāki darbi no agrākajiem gadsimtiem. Tad kļūst skumji, ka tagad varam pasauli pārsteigt tikai ar kaut kādiem jociņiem vai asprātību. Bet tie ir triki bez lieluma substances un garīguma, bez fantastiskās seno laiku amatnieku varēšanas.
– Viegli jau neiet arī ar Okupācijas muzeju.
– Man nepatika vecā Okupācijas muzeja ēka un nepatīk arī Gunāra Birkerta Nākotnes nama iecere. Labāk būtu bijis, ņemot vērā Stūra mājas pagātni, nokrāsot ēku melnā krāsā un tur ievietot arī Okupācijas muzeju. Tas noteikti piesaistītu cilvēkus no visurienes. Kādreiz, padomju laikos, man bija tāda uzmācīga vīzija, ka pareizāk būtu bijis šim namam pāri uzcelt stikla kupolu, izolējot to no realitātes, no padomju dzīves ikdienas, pārvēršot par iekapsulētu eksponātu.
– Darba darīšanās jūs bieži ceļojat uz Vakareiropu, kur tagad laužas iekšā cilvēku bari no Sīrijas, Irākas un Ziemeļāfrikas. Jau tagad atskan balsis, ka Vecā Eiropa sava politkorektuma dēļ drīz kapitulēs islāmticīgo pūļa priekšā. Cik pamatotas vai pārspīlētas ir bailes no Eiropas kultūras norieta, kas patiesībā tiek prognozēts jau vismaz simt gadu?
– Eiropai pašlaik ir grūts brīdis, bet tas tā nav pirmo reizi. Arī vēsturiski ir bijuši pacēluma un krituma periodi – uzplaukumi un krīzes. Tās ir kārtējās grūtības, kas varbūt pat ir vajadzīgas.
Manuprāt, karš vienlaikus ir gan graujošs, gan apaugļojošs, kas sabiedrībai liek attīstīties. Arī patvēruma meklētāju straumes ir sava veida Eiropas civilizācijas karš ar Austrumiem, ar islāmu. Un to es saku bez kāda politkorektuma – tā ir kristīgās pasaules cīņa ar islāmu.
Man patīk arābi, bet tikai tur, kur viņi ir savā vidē. Šeit atbraukuši, viņi jūtas apvainojušies, ka netiek laisti pārnakšņot eiropiešu guļamistabās. Iespējams, viņi nesaprot, ka sava dzīve jāveido tur, kur viņi ir, jāiet karot vienā vai otrā pusē. Ja viņi, tā domājot, dzīvos Eiropā, nekāda integrācija nenotiks, un no eiropiešu puses tā paliks politkorekta muļķība domāt, ka musulmaņi darīs to, ko nemaz negrib. Arābi veidos savas kopienas un apvainosies, ka tiek atgrūsti, un kļūs vēl ļaunāki.
Bet es nedomāju, ka tas viss draud Eiropai ar katastrofu. Vienkārši mēs esam jaunu, grūtu izaicinājumu priekšā. Bet grūtības ar laiku nokārtosies, jo vēsturē nekad citādi nav bijis.
– Dzīve ir dzīve, un, kā tautā mēdz sacīt, tā nav rožu dārzs. Kas jums personīgi ir palīdzējis tikt pāri kļūdām, neveiksmēm un citiem dzīves negludumiem?
– Nekādu aforismu vai nogludinātu atziņu, ko bārstīt, man nav. Mani vienmēr ir vadījusi nepieciešamība piepildīt to, kas reiz ir izdomāts, un grūtības jau tikai saasina šo nepieciešamību.
Mēs te, Rundāles pilī, bijām trijotne – mana sieva, mana māsa un es pats. Sievas nāve pirms 11 gadiem bija trieciens, kas lika saprast, ka mūsu atbildība pret iesākto darbu pieaug vēl vairāk. Un to jau arī mana sieva sacīja, ka mēs neizvēlamies labāko, labākais izvēlas mūs. Arī tad, kad man piedāvāja būt par Latvijas vēstnieku Francijā, mēs sapratām, ka mūsu vieta ir šeit, lai gan kādreiz biju iedomājies, ka tas gan būtu jauks postenis.
Izskatās, ka gadu gaitā mēs esam radījuši zināmu ideālu pili, kāda tā nekad nav bijusi. Hercoga laikā te valdīja pat zināms haoss, bet mums viss ir novests līdz perfekcijai. Piemēram, tik smuki saliktas lietas hercoga kabinetā viņa laikā pat nevarēja būt. Turklāt hercoga laikā bija citi priekšstati, kas ir apmēbelējums. Viņam istaba skaitījās apmēbelēta, ja tur bija galds un 12 krēsli. Mums ir vāzes, svečturi, gleznas. Tiesa, hercogam Pēterim bija pat Rembranta gleznas, un mēs tagad piedalāmies izsolēs, lai izveidotu līdzīgu gleznu kolekciju no hercogu laikabiedru gleznām. Solām sākuma cenu, un dažkārt izdodas kaut ko nopirkt.
Pamazām veidojam smaržu vāžu jeb popūriju kolekciju. Popūriji bija smaržu trauki, kuros glabājās vielas, ka domātas, lai apspiestu visādas smakas pilī. Kolekcijā jau ir apmēram 30 popūriju. Tā cenšamies pilij piešķirt kaut ko īpašu.
Mūsu desmit hektārus plašajā baroka dārzā ir 2300 rožu šķirņu. Mēs nekonkurējam ar botāniskajiem dārziem, bet piļu kolekcijām, kurās parasti ir pārsimt rožu šķirņu. Dokumenti vēsta, ka hercogs Pēteris vienā reizē bija nopircis 34 rožu šķirnes. Tas bija daudz, jo 18. gadsimtā rozes tā neuztvēra kā tagad. Bet iespējams, ka mūsu pūles viņu iepriecinātu.
