Man tā dziesma patīk. Tā droši varētu būt tāda kā otrā mežu himna!" runājot par "čiekuriem", teic šā gada mežsaimniecības nozares balvas nominācijā par mūža ieguldījumu pretendents Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" ilggadējais vadošais pētnieks, mežzinātņu doktors Jānis Bisenieks.
Būt mežkopim bija pašsaprotama izvēle
J. Bisenieks: Esmu dzimis Valkas pusē, zemnieka ģimenē. Manā bērnībā vīrieši pa ziemu gāja meža darbos. Iespējams, tādēļ pēc Valkas vidusskolas beigšanas pašsaprotama bija izvēle iet mācīties ar mežiem saistītu arodu. Aizbraucu uz Jelgavu, iestājos toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātē un pēc pieciem ar pusi gadu ar inženiera diplomu kabatā atgriezos dzimtajā pusē par mežziņa vietnieku.
Nostrādāju Strenču MRS piecus gadus, bet mani ļoti interesēja komerciālā mežu audzēšana. Lai rastu atbildes uz tīri profesionāliem jautājumiem, iestājos Mežsaimniecības problēmu institūtā aspirantūrā. Tur mans skolotājs bija latviešu mežzinātnes klasiķis Kaspars Bušs. Reiz, uzstājoties kādā zinātniskā konferencē, viņš teicis: "Mežs Baltijā neaug pats, to audzē." To dzirdot, auditorija tā kā pamodusies no miega un saausījusies. Šai skolotāja atziņai vienmēr esmu sekojis arī es pats.
Un patiesībā jau pašlaik Latvijā tikpat kā nekur dabīgo meža audžu vairs nav. Tās ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Pārejās mežaudzes ir kultivētas un labāk vai sliktāk audzētas.
Cirst vai necirst
– Mainoties laikiem, mainās mežu ciršanas noteikumi. Pirms kara galvenajās cirtēs drīkstēja cirst par aptuveni 20 gadiem vecākus kokus nekā sociālisma laikā, kad ciršanas vecums tika samazināts par vienu vecuma klasi visām koku sugām. Pašlaik koku resnumam vairs tik būtiskas nozīmes nav, jo ir attīstījušās kokapstrādes tehnoloģijas, radot, piemēram, iespējas ražot līmētas detaļas. Arī koksnes cena, ko regulē tirgus, ir ievērojami pieaugusi.
Skaidrs, ka, redzot izcirtumu ceļa malā, gribas domāt, ka tiek cirsts vairāk nekā vajadzīgs. Taču visu sociālisma laiku bija noteikums, ka, piemēram, gar republikas nozīmes ceļiem kailcirtes ir noliegtas. Tāpēc mēs tādus izcirtumus nekur neredzējām. Iemesls – Padomju Savienībā viss tika pakļauts militārām interesēm un šie meži tika taupīti kara laika vajadzībām, lai tos uzreiz un viegli varētu paņemt. Protams, tagad, miera laikā, ir citi likumi, bet par noplicinošu mežsaimniecību runāt nevar, lai gan meža resursu arī vairāk nekļūst.
Mežs un politika
– Mežs un politika jau tā mazāk iet kopā. Pirmkārt, lai gan oficiāli bija jāatsaucas uz Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un partijas kongresu lēmumiem, es savā disertācijas ievadā neko no šīm muļķībām nerakstīju. Taču es savu zinātnieka grādu aizstāvēju Tartu, un igauņi daudz neuztraucās par partejiskumu meža zinātnē.
Otrkārt, jāsaka paldies mūsu Meža ministrijas vadībai – ilggadējajam ministram Leonam Vītolam –, ka mežsaimniecība bija viena no retajām tautsaimniecības nozarēm, kur vismaz iekšējā sarakste visus 50 padomju gadus notika latviešu valodā. Turklāt ministrs pats bija viens no cienījamākajiem Padomju Latvijas ministriem. Visus augstos biedrus ļoti interesēja medības, bet ministrs visu prata izkārtot tā, kā vajag. Tas bija tāds padomju saimniekošanas veids.
Protams, var pelnīti kritizēt padomju laikus, bet vismaz mežsaimniecības nozarei tie neko sliktu nenodarīja. Pat kolhoziem un padomju saimniecībām savi nocirstie meži bija jāatjauno.
Baļķis bija glābiņš grūtos laikos
– Mežsaimniecība un kokapstrāde vienmēr ir bijusi viens no mūsu saimniecības pamatveidiem. Tagad jau var sacīt, ka papīrmalkas eksportēšana uz Zviedrijas papīrfabrikām 90. gadu sākumā nebija tālredzīga rīcība, jo apaļkokiem nebija nekādas pievienotās vērtības. Taču nevienam nebija līdzekļu pārstrādes tehnoloģiju un iekārtu iegādei, lai koku varētu apstrādāt. Tikai ar laiku radās gan pieredze, gan līdzekļu uzkrājums un uzņēmēji varēja dabūt aizņēmumus no bankām. Tad arī sekoja nākamais solis – zāģmateriālu eksports.
Arī daudziem privātajiem saimniekiem mežs, kam jau tāds piederēja, neatkarības sākuma gados bija vienīgais līdzeklis, kā izdzīvot. Sīksaimniecību meži tika cirsti, bet ne vienmēr atjaunoti, jo tas prasīja līdzekļus. Cilvēkiem tādas naudas nemaz nebija. Turklāt lielas jau tās privātās teritorijas nebija – vidēji saimniecībai piederēja astoņi hektāri meža. Tagad, protams, aina ir mainījusies, taču tāda brīvība kā toreiz vairs nav, arī privātpersonām ir jāievēro noteikti mežu apsaimniekošanas principi.
Protams, lai kādi bija laiki, ilgtspējīgas un nenoplicinošas saimniekošanas principi vismaz valsts mežos tika ievēroti vienmēr. Privātajos mežos – ne tik stingri.
Man ir patiesi žēl to cilvēku, kas toreiz lēti pārdeva savus mežus skandināviem, jo zemei jau toreiz patiesībā vērtības nebija. Bet tirgus ir tirgus, un cilvēkiem vienmēr ir vajadzējis izdzīvot.
Taču, lai ko arī teiktu, piemēram, ka Latvijā meži tiek cirsti pārpārēm, – pat ja vēl desmit gadus turpinātu tādos ašos tempos kā pašlaik, Latvijas mežam nekas nenotiktu. Šie resursi ir atjaunojami, un par mežu iznīcību domāt mums nav pamata. Cita lieta – visu laiku, kamēr esmu strādājis mežu nozarē, mežsaimniecībā ir notikušas daudzas reformas, bet, jāsaka, neviena no tām neko labu mežsaimniecībai nav devusi un nozare ir tādā kā nojauktā stāvoklī. Piemēram, pastāv Valsts meža dienests, bet pati mežu apsardzība ir zemā līmenī. Savulaik – 60. un 70. gados – gadā nodega daži hektāri meža un vadošie mežu uzraudzītāji par to atbildēja ar amatu, bet tagad nodeg simtiem hektāru, un neviens par to īsti neatbild!
Jānis Bisenieks
• Dzimis 1941. gadā.
• Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas 1965. gadā bijis mežziņa vietnieks dzimtajā Valkas pusē.
• No 1970. līdz 1997. gadam bijis aspirants, pētnieks un vadošais pētnieks Mežsaimniecības problēmu institūtā, vēlāk LVMI "Silava".
• Strādājis Valsts meža dienestā un līdz aiziešanai pensijā 2011. gadā SIA "Rīgas meži".
• 1992. gadā ieguvis mežzinātņu doktora grādu
• 2005. gadā piešķirta meža nozares balva nominācijā "Par ieguldījumu zinātnē".
• Gājis medībās, bet sirds pieder makšķerēšanai.