Jubilāres sveikšanas brīdī satiekam arī Veltas Priedītes mazmazmeitas Laini un Leldi, mazdēla sievu Inesi un arī šīs dzimtas piektās paaudzes pārstāvi – mazmazmazdēlu Jāni. Radinieki, lūgti raksturot jubilāri, stāsta, ka viņa vienmēr bijusi mierīga un nosvērta. Arī Veltas Priedītes māsas nodzīvojušas garu mūžu.
Velta savos gados esot ļoti mūsdienīga. Patīk izmēģināt visu ko jaunu, saprot, ka jauniešiem patīk pucēties un nestāsta, ka laikā, kad viņa bija jauna – zāle bija zaļāka un debesis – zilākas. Viņai garšojot mūsdienīgi ēdieni un viņa neprasot, lai gatavotu tā, kā kādreiz. Veltai Priedītei allaž garšojuši arī saldumi. Arī tagad ik dienu vajag apēst vismaz pāris šokolādes konfektes un kādu cepumiņu.
Tuvinieki Veltu Priedīti mīļi iesaukuši par oku. Tā kā ģimenes visjaunākajai atvasei ir arī ome, tad Velta Priedīte kļuvusi par oku. Arī radinieki domā, ka okas ilgdzīvošanas noslēpums slēpjas garās pastaigās svaigā gaisā. Vēl pirms pāris gadiem viņa pati gājusi līdz Ādažu centram un atpakaļ, lai gan vairumam senioru labākajā gadījumā šajos gados nepieciešams spieķītis. Arī tagad Velta katru dienu iet ārā, uzņēmusies rūpes par diviem pamestiem kaķīšiem, kas jau kļuvuši par savējiem. Katru dienu no rīta un vakarā iet viņus apraudzīt: "Parunājos ar viņiem, pastaigājos."
Veltai Priedītei ir divi bērni, četri mazbērni, septiņi mazmazbērni un viens mazmazmazbērns Jānis, kurš labi saprotas ar vecvecvecmāmiņu un viņai palīdz. Veltai Priedītei vēl līdz šim arī pašai patīk palīdzēt un iesaistīties dažādu darbu veikšanā, piemēram, pavisam smalki izlobīt pupas un zirņus no pākstīm. Lai gan šāda darba veikšanai vajag īpašu uzmanību un pirkstu veiklību, Veltai Priedītei tas ir pa spēkam.
Lai gan viņas slaidie, garie pirksti atgādina īstas dāmas rokas, patiesībā tās ir arī darbā rūdītas. Viņa atceras, ka kolhoza laikā dienā izslaukusi pat 12 govis. Par veselību Veltas kundze nesūdzas, tikai atmiņa palikusi tāda sliktāka. No zālēm viņa dzer tikai vienu tabletīti – asinsspiedienam. Citas zāles viņai nevajagot. Reizēm tikai ceļiem kāda smēre jāpasmērē.
Uz Ādažiem liktenis Veltas kundzi atveda 1971. gadā. Viņa dzimusi un augusi Līgatnē, pārtikušā, bet ne bagātā ģimenē. Tēvs Jēkabs bija skroderis. Veltas kundze atceras, kā tēvs ar rokām šuva kažokus. Mamma, būdama sešu bērnu māmiņa, audzināja bērnus un darbojās pa māju. Līgatnē vecākiem bijusi sava vienstāvu privātmāja.
No sešiem bērniem Velta ir jaunākā. Septiņu gadu vecumā viņa sāka iet skolā un nomācījusies tur sešus gadus, kas tajā laikā lauku bērniem bijis daudz. Vēlāk, kad Velta paaugās, palīdzēja darīt mājas darbus skolotāja un viņa sievas mājā. Vēlāk līga par kalponi pie lauku saimniekiem. Velta Līgatnē pavadīja gan bērnību, gan jaunības gadus. Spilgta atmiņa palikusi, kad viņai bija kādi gadi 18. Cauri Līgatnei braucis prezidents Ulmanis, un visi līgatnieši gājuši uz šoseju skatīties. Arī Velta ar draudzenēm brauca ar divriteņiem apskatīt prezidentu.
Viņa atceras, kā mājas pagalmā varēja dzirdēt Līgatnes parkā notiekošo zaļumbaļļu mūziku. "Ai, kā man patika dejot!" Velta atceras, bet mamma nav ļāvusi ballēties līdz pat 18 gadiem. Tādā pašā ballē Velta arī satika savu nākamo vīru, un 20 gada vecumā apprecējās. 1938. gadā piedzima dēls, 1941. – meita. Karš sākās laikā, kad viņai bija divi mazi bērni. Karš pagāja bēgļu gaitās, taču par šo smago laiku viņa runā nelabprāt.
Pēckara gadi pagāja dažādās Latvijas vietās. 1971. gadā atnāca uz Ādažiem. Toreiz te esot bijuši īsti lauki. Apkārt ganības un labības tīrumi. Līdz pat 70 gadu vecumam, kamēr Veltai bija daudz spēka, te bija arī sava saimniecība – gotiņa, cūkas un vistas.
Šobrīd Veltai Priedītei ir stingrs dienas režīms. Viņa ceļas agri, līdz 8.00 gultai jābūt saklātai, brokastīm paēstām un pašai jāsapošas, lai varētu iet ārā apraudzīt mājas suņus un kaķus. Pusdienas laikā dažas stundas jāatpūšas un tad atkal – ārā. Viņa saka: "Kad ir smuks laiks, gandrīz visu dienu pa āru. Ārā, ārā! Iekšā nevar nosēdēt!"
Sirsnīgs paldies raksta tapšanā Veltas Priedītes ģimenei!
Jubilāre Velta Priedīte 1935. gadā, iesvētībās un 2016. gadā