Nododot savu bērnu Dimantu rokās, vecāki var būt droši, ka viņu bērns skolojas pie izciliem pedagogiem ar daudzu gadu pieredzi. Taču Dimanti ir ne tikai savas jomas profesionāļi, bet arī, kolēģu vārdiem runājot, ļoti gaiši un sirsnīgi cilvēki, ar kuriem vienmēr patīkami būt kopā.
– Kā sākās jūsu ceļš mūzikā?
Agra: Mana bērnība saistās ar gleznainu, krāšņu pilsētu – Kuldīgu, kur mūsu māja atradās netālu no Ventas rumbas. No šīs vietas nāk mans muzikālais mantojums – māmiņas dziedātās šūpļa dziesmas, ievērojami daudz tautas dziesmu. 1975. gadā absolvēju E. Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolu. Varu teikt, ka mūzika man radīja gaišas, pozitīvas izjūtas un prieku, tādēļ vecāki ieteica turpināt profesionālo mūzikas ceļu Rīgā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, vēlāk Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – maģistrantūrā. Arī vecākiem viens no vaļaspriekiem bija mūzika.
Arnolds: Esmu siguldietis vairākās paaudzēs. Tēvs mani aizsūtīja uz mūzikas skolu, un es visiem saviem audzēkņiem stāstu, ka savulaik, kādā 5. vai 6. klasē, mani no tās izmeta, taču pēc gada jau biju atpakaļ. Vēlāk mācījos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, pēc tam – konservatorijā. Pēc absolvēšanas abi ar Agru strādājām Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, bet, kad dēlam nāca skolas vecums, bija jāizvēlas – turpināsim braukāt uz Rīgu vai pieņemsim darba piedāvājumu no toreizējā Siguldas Mūzikas skolas direktora Valda Milča. Tā jau 26 gadus strādājam Siguldā.
– Kāds ir jūsu duets?
Arnolds: Šogad apritēs 25 gadi, kopš mūsu pirmā oficiālā solokoncerta, taču vispār kopā spēlējam jau vairāk nekā 30 gadu. Lai veiksmīgi spēlētu duetā, kopā ir jāapēd daudz pudu sāls, jo katram cilvēkam ir sava mūzikas izjūta un spēles stils. Jāpanāk, lai klausītājs nejustu, ka spēlē divi cilvēki, un lai skaņdarbs tiktu uztverts kā vienots veselums. Domāju, ka mēs pa šiem gadiem esam labi pieslīpējušies viens otram. Kā apliecinājumu tam varu minēt faktu, ka mūsu duets ir divu starptautisku konkursu laureāts.
– Vai esat raksturā līdzīgi vai drīzāk pretstati, kas papildina viens otru?
Agra: Varētu teikt, ka mēs esam kaut kur līdzīgi dzīves uzskatos un muzikālajā domāšanā. Ir jomas, kas mums atšķiras. Arnolds vairāk ir tehniskas dabas cilvēks ar plašu redzesloku, ar spēju lieliski kontaktēties ar cilvēkiem un organizēt dažādus pasākumus. Es – vairāk mākslinieciska, garīga un ģimeniska. Kaut kā kopā organizējamies un laikam arī papildinām viens otru.
– Kā iemācīt bērnam mīlēt klavierspēli?
Arnolds: Jāmēģina atrast kontaktu, jābūt draugam. Bērniem bieži vien šī ir vienīgā iespēja, kur viņš var ar skolotāju individuāli parunāt, kaut ko pastāstīt. Tad ir jāatrod veids, kā skolēna runāties gribēšanu novirzīt uz spēlēšanas pusi. Turklāt bērnā ir jāieklausās ar visu nopietnību, jāiejūtas tajā situācijā, par ko viņš stāsta. Bērni ļoti labi jūt, kad viņos klausās tikai formalitātes pēc un kad pa īstam. Nedrīkst par bērnu pasmieties vai norādīt, ka viņš stāsta bērnišķīgas lietas.
Jācenšas arī bērnu motivēt viņam saprotamā veidā, piemēram, kādam varbūt patiks, ja teikšu "dod pieci!", kad kaut kas labi izdevies. Citi bērni ir ļoti paškritiski un pie pirmās neizdošanās negrib vairs sēsties pie klavierēm. Tad ir jāatrod veids, kā viņus iedrošināt. Mēs šeit bērnus negatavojam par pianisma zvaigznēm. Svarīgākais ir audzēkņu intelektuālā attīstība, kā arī viņu spēja pārvarēt sevi un uzstāties auditorijas priekšā.
Uzskatu, ka viens no pedagoga profesionalitātes rādītājiem ir spēja sagatavot talantīgākos audzēkņus konkursiem. Pat ja skolēns neplūc uzvaras laurus, tā tomēr ir nenovērtējama pieredze, iespēja aizbraukt uz citu pilsētu, valsti, satikt jaunus cilvēkus un paplašināt redzesloku. Tā kā es pats esmu piedalījies daudzos konkursos, zinu, kā tiem gatavoties.
Par pedagoga profesionalitāti liecina arī tas, cik kvalitatīvi viņš var iemācīt audzēknim instrumentu spēlēt pareizi. Tālākais jau ir atkarīgs no skolēna. Veiksmīga muzikālā izglītība balstās uz trīs vaļiem: skolotājs, audzēknis un vecāki, kas regulāri seko līdzi sava bērna darbam. Sevišķi pirmajās klasītēs ir svarīgi, lai kāds no ģimenes nāk līdzi uz nodarbībām.
– Ko tad, ja vecāki nepazīst notis un nekad nav spēlējuši nevienu mūzikas instrumentu?
Arnolds: Tā bieži arī ir, taču, ja sešgadīgs bērns var iemācīties elementārās lietas, arī vecāki, nākot līdzi uz nodarbībām, var apgūt pamatus un vēlāk labi novērtēt, kā viņu bērns spēlē. Sākumā svarīgi iemācīties tehniski pareizi spēlēt, un vecākiem mājās jāprot bērnam pateikt, kad jāatbrīvo locītava, kā jātur rokas, pleci un tamlīdzīgi.
– Kā izvēlaties skaņdarbus, ko skolēniem spēlēt?
Arnolds: Es teiktu – intuitīvi. Kad vienu skaņdarbu pabeidzam, aptuveni redzu, kādā līmenī skolēns var spēlēt. Tad izvēlos darbu, kas viņam tajā brīdī varbūt šķiet mazliet par grūtu. Sanāk tāda kā staigāšana pa naža asmeni – varēs skolēns to nospēlēt vai ne, vai mēs nepārsālīsim. Taču šī pieeja gadu gaitā ir sevi attaisnojusi, jo parasti bērni tiek galā ar izaicinājumiem un aug savā meistarībā. Ja reizēm nesanāk tik labi nospēlēt, tad, protams, skolotājs ir vainīgs, ka iedevis tik sarežģītu skaņdarbu. Savukārt, ja skolēns nospēlē labi, visi priecājas, sak, cik talantīgs bērns! Vienmēr cenšos iedrošināt skolēnus un nebaidīties no šķietami sarežģītām lietām, jo reizēm, parādot pareizos spēles paņēmienus, izrādās, ka skaņdarbs nav nemaz tik grūts, kā sākumā likās.
Starp citu, esmu novērojis, ka daudzi skolēni, izdzirdot Bēthovena elēģijas "Elīzei" sākumu, grib to spēlēt. Šķiet, ka šim skaņdarbam piemīt kāda maģija.
– Kā skaidrojat daudzos Latvijas talantus mūzikā?
Agra: Talanti mūzikā tiek attīstīti un izkopti, pateicoties mūsu apmācības sistēmai mūzikas skolās. Tā atšķiras no ārzemēm, kur mūzikas apmācība balstās pārsvarā uz privātiem pamatiem. Pie mums mūzikas apmācība pieejama arī bērniem, kuru vecāki nevar atļauties maksāt lielas naudas summas par mūzikas studijām. Tas, protams, valstij nav lēti, bet, manuprāt, atdeve Latvijas vārda popularizēšanai un atpazīstamībai pasaulē atmaksājas. Mūzika vispusīgi attīsta bērnus, un tas vēlāk palīdz viņiem veiksmīgāk apgūt citas specialitātes.
– Kā mainījušies skolēni gadu gaitā?
Arnolds: Ja agrāk starpbrīžos audzēkņi skraidīja pa skolas gaiteņiem, spēlējot dažādas spēles, tagad visi sēž, ieurbušies katrs savā viedtālrunī vai planšetdatorā. Varbūt ne mazāko klašu skolēni, kam to vēl nav. Attieksmes ziņā man nav bijis tādu skolēnu, kas ignorētu skolotāju vai nepieklājīgi uzvestos, bet esmu dzirdējis, ka ir visādi gadījumi.
– Kādas vērtības būtu jāstiprina mūsdienu jauniešos?
Agra: Manuprāt, jāstiprina izpratne par latviskās dzīvesziņas vērtībām, darba mīlestību, godīgumu, cieņu vienam pret otru, uzticību ģimenei un morāles izpratni. Svarīgi mācēt visās lietās iet dziļumā, meklēt kopsakarības un izprast lietu būtību.
– Kā raugāties uz savu nākotni?
Arnolds: Dažreiz smejos, ka man ir ekskluzīva iespēja darīt darbu, kas man patīk, tas ir, strādāt par skolotāju, jo paralēli daru arī citas lietas. Ja skolotāja darbs man būtu vienīgais, droši vien nebūtu tik optimistisks, ņemot vērā to, kādas ir pedagogu algas. Taču, par spīti visam, esmu nelabojams optimists.