Kad pērn tika apzinātas novada dižģimenes, bez Šicu, Vētru, Zilveru un citām lielām siguldiešu dzimtām tika pieminēta arī kuplā Turausku ģimene. Jānim ir septiņi mazbērni, bet kopā ar tagadējās sievas Paulīnes Namiķes-Turauskas mazbērniem – desmit.
"Mani skolnieki Dukuri ir malači"
"Avīzēs par mani jau viss ir uzrakstīts," sagaidot ciemiņus no "Rīgas un Apriņķa Avīzes", pie sava nama durvīm Siguldā, teic Jānis Turauskis. Tam nepiekrītam, sakot, ka vēl pirms dažām dienām nezinājām, ka arī viņa skolnieks Martins Dukurs Austrijā Īglsas trasē kļūs par četrkārtēju pasaules čempionu skeletonā un arī vēlāk veiksme brāļus Dukurus neatstās.
"Jā, Dukuri ir malači! Pašlaik viņiem iet ļoti labi. Cik atceros, skolā Martins, kā jau jaunākais, bija īsāka auguma, bet ļoti sprigans un tā kā nosvērtāks par Tomasu. Tagad redzu, ka skeletonā vajag to sprādzienu, izrāvienu ieskrējienā. Tomasam, lai sasniegtu to pašu, ko brālis, ir jāstrādā vairāk, lai gan saprotu, ka viņi abi strādā ļoti nopietni," teic J. Turauskis.
Jau pusgadsimtu Siguldā
Tā kā esam nolēmuši parunāties par dzīvi un ģimeni, šoreiz neskarot sportošanu, kas Jānim Turauskim atnesusi atpazīstamību un siguldiešu cieņu, viņš stāsta, ka uz Siguldu no Zaubes, kur dzimis, atbraukuši 1958. gadā, jo māte dabūjusi darbu cūku fermā "Jodās". Par savu tēvu Jānis pastāsta mazāk – tikai to, ka pirms kara viņš bijis aizsargs Zaubē.
"Pēc armijas, studējot Valsts fiziskās kultūras institūtā, sapazinos ar topošo mediķi Aiju. Lai abi pēc sadales nokļūtu vienā vietā, apprecējāmies. Gribējām uz Siguldu, un es pat sadabūju pieprasījumu no zinātniski pētnieciskās saimniecības "Sigulda". Tur mani pieņēma darbā par sporta metodiķi, un es uzreiz tiku pie dzīvokļa mājā Zinātnes ielā. Sievai ar darbu gāja grūtāk, jo visas dakteru vietas Siguldā bija aizņemtas, bet pamazām jau viss nokārtojās. Aija joprojām strādā tepat Siguldā un ir mana ģimenes ārste," teic J. Turauskis.
Dēliem "viss sliedēs"
"Mūsu pirmajam dēlam Zintim tagad ir 45 gadi. Viņš pabeidza Jūras skolu Rīgā, pabrauca uz kuģiem, bet tad pārgāja uz celtniecību. Zintim ir ķēriens celtnieku lietās – visu ko pats var izdomāt. Pat tādu sīkumu kā malkas statīvu manā mājā pie kamīna no četrām pagalēm sameistaroja. Varbūt labāk būtu bijis, ja viņš uzreiz būtu mācījies par celtnieku.
Vidējais dēls Didzis Smiltenē izmācījās par zootehniķi, bet, kad pieprasījums pēc šīs profesijas cilvēkiem kritās, arī pārgāja uz celtniecību. Var sacīt, ka darbi iet no rokas gan tepat Siguldā, piemēram, uzceļot lielās dzīvojamās mājas Vidzemes šosejas malā, gan citur. Pa to laiku, kamēr mans dēls ceļ lielveikalu Ozolniekos, celtnieki no Ozolniekiem Siguldā būvē peldbaseinu. Tā dzīvē notiek," smej J. Turauskis.
Jaunākais dēls Kristaps vispirms pabeidzis Banku augstskolu, pastrādājis bankā uz Brīvības un Raiņa bulvāra stūra ar skatu uz Brīvības pieminekli, bet tas viņam īsti nav paticis. Tagad Kristaps, tāpat kā abi vecākie brāļi, pietuvinājies celtniecībai: "Pabeidza divas maģistra programmas un mēra siltuma zudumus ēkām. Izmērīja arī manā jaunajā mājā."
Visi trīs dēli esot izauguši tādi praktiski un arī sportiski: "Un ko tikai viņi nedara! Vedeklas arī ir sportiskas. Vecākā dēla Zinta sieva Laila varbūt ir tāda mierīgāka, bet Didža sieva Signe piedalās kanikrosa sacensībās ar suņiem un ar panākumiem startē pat pasaules mačos – Itālijā dabūja bronzas medaļu. Vēl viņi abi nodarbojas ar ziemas peldēšanu, svētdienās brauc tepat uz Allažu avotiem. To dara arī Kristaps, un ar sievu Gunitu abi piedalās "Showelrace" sacensībās, kurās uz lāpstas brauc lejup pa bobsleja un kamaniņu trasi gan pa vienam, gan pārī."
Saviem bērniem laika pietrūka
"Jāatzīst, skolotāja darbs ir tāds, ka daudz laika jāvelta citiem bērniem, tādēļ savējiem tā pietrūkst. Tas, protams, nav labs attaisnojums, bet iedomājieties – astoņas stundas skolā, un tad tas pats mājās... Tiesa, kad ar skolēniem braucu ekskursijās, savus bērnus iespēju robežās vienmēr ņēmu līdzi. Runājoties ar vecāko dēlu, esam nākuši pie secinājuma, ka visi kopā varējām būt vairāk," atzīst J. Turauskis.
"Tad gan visa ģimene kopā pārdzīvojām, kad "treknajos" gados banka Zintim atņēma paša uzbūvētās, bet nepārdotās mājas un bija jābrauc uz Vāciju. Priecājamies, ka viņš atkal ir atpakaļ Siguldā.
Taču vistrakāk gāja pašā sākumā, kad biju sporta metodiķis. Mums gan bija sava pajumte, taču nebija nekādu auklīšu un bērnudārzu. Tas viss nāca vēlāk. Kad bija brīvs brīdis, skrēju uz mājām vecāko dēlu barot ar pudelīti. Kad devāmies ciemos pie manas mammas uz "Jodām", abi ar sievu braucām uz viena velosipēda un aizmugurē vilkām bērnu ratiņus. Mašīnas taču toreiz nebija.
Atceros, reiz, kad sievas nebija mājās, vecākais puika, viens pats atstāts sētiņā, bija sastrādājis tādas lietas, ka bail. Viņš bija ticis brīvībā, atradis šokolādi, ar lielo nazi to sagriezis un tā nosmērējies, ka nevarēja pat saprast, kas noticis! Paldies Dievam, visi ir izauguši par krietniem cilvēkiem. Lai gan to nevajadzētu teikt, bet bija jau kādreiz, protams, jāsauc palīgā arī "dakteris bērziņš". Bez tā jau neviens puika nav izaudzis," piebilst sirmais kungs.
Uzcēla māju, bet aizgāja katrs uz savu pusi
"Ar sievu Aiju divpadsmit gadus cēlām divstāvu māju turpat Siguldas "ābeļdārzā". Man jau visi šoferi bija pazīstami, pašam traktorista tiesības. Pats braucu uz Mālpili pēc akmeņiem mājas pamatiem, pats vedu javu, un meistari visu lipināja kopā. Daudz tika darīts arī paša rokām. Bet to māju pārdevām un pēc 40 ar Aiju kopā nodzīvotiem gadiem esam aizgājuši katrs uz savu pusi. Tur pie vainas bija gan darbs, gan nevaļa.
Tagad es saprotu, ka vīriem savas sievas vajag vairāk uzpasēt un tāpat vien nevajag atlaist. Ceļojumos noteikti jādodas kopā, bet man vairāk sanāca braukt ar skolēniem. Aija uz ārzemēm brauca viena pati. Uz teātri arī mums kopā īsti nesanāca aiziet," nopūšas J. Turauskis, piebilstot, ka ar tagadējo sievu Paulīni, arī mediķi pēc profesijas, to, ka pēc iespējas vairāk jābūt kopā, ievēro.
"Esam bijuši Marokā, ceļojām pa tuksnesi uz kamieļiem, pērn bijām Baltkrievijā uz Jankas Kupalas svētkiem prezidenta Lukašenko ciemā. Viņa vienkārši pateica: "Jābrauc kopā!" Paulīni interesē opera, bet man vairāk patīk šlāgeri, taču kopsaucēju atrast var," atzīst Jānis.
Pulcējamies "Annās"
Vēl J. Turauskis stāsta, ka parasti apciemojot savus tuviniekus viņu vārda un dzimšanas dienās. "Tad visi pa reizei sabrauc pie manis uz pusdienām "Annās". Pulks ir diezgan liels, un tad lielais galds jāizvelk vēl lielāks. Šķīvīšu reizēm jāliek tuvāk diviem desmitiem.
Lai gan pats joprojām dziedu Siguldas vīru vokālajā ansamblī, ar to mājās dziedāšanu gan mums ir, kā ir. Kad es kā jubilārs sēžu galda galā, tad jau gan viņi visi nodzied: "Lai dzīvo sveiks!""
Jānis Turauskis ar dēliem un mazdēliem. Tētim pie labās rokas sēž vecākais dēls Zintis un viņa dēls Mihaels, priekšā – jaunākais dēls Kristaps ar saviem dēliem Kristu, Maratu un Rūdi, pie kreisās rokas – vidējais dēls Didzis ar savu dēlu Nilu. Attēlā nav vienīgi mazmeitas, Zinta meitas Annas, kura pašlaik dzīvo Šveicē.
Jānis Turauskis
• Siguldā dzīvo kopš 1958. gada
• Siguldā kopā ar sievu Aiju atgriezās 1967. gadā pēc studijām Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā un iestājās darbā par sporta metodiķi zinātniski pētnieciskajā saimniecībā "Sigulda"
• No 1972. gada bijis fiziskās
audzināšanas skolotājs Siguldas
1. pamatskolā, turpinot darbu arī zinātniski pētnieciskajā saimniecībā "Sigulda"
• Izaudzinājis trīs dēlus – Zinti, Didzi un Kristapu.
• Joprojām dzied vīru vokālajā ansamblī, ar panākumiem piedalās veterānu sporta sacīkstēs un uztur saites ar Zemessardzi.
• Piepalīdzot dēliem, uzcēlis māju "Annas" pie Matiņu ezera.