Laura raksta dzeju trīs valodās, dzied, daudz lasa un gatavojas "Nāc līdzās" nākamajiem konkursiem. Šā raksta tapšanas laikā Laura gan atgādina, ka viņa nevienam savu dzeju nerāda līdz brīdim, kamēr ir pilnīgi droša, ka tajā viss ir tā, kā vēlas viņa pati.
Garā tik stiprā un spēcīgā Laura līdz šim piedzīvojusi jau vairākas operācijas. Meitene bija tikai pusotru gadu veca, kad viņai veica pirmās acu operācijas, vēlāk operēja arī kājas.
Lauras ģimene uz Ādažiem pārcēlās pirms 11 gadiem, lai būtu tuvāk Rīgai un ārstiem. Iepriekš viņi dzīvoja Alūksnē.
Trīs gadus Laura mācījās internātskolā Raiskumā, no kurienes mājās varēja tikt vien svētku brīvdienās. Pēc tam – Rīgas 45. vidusskolā, speciālās izglītības programmā, kas paredzēta bērniem ar fiziskās attīstības traucējumiem. Laura ir ļoti apzinīga un uzcītīga skolniece. "Viņa sēdēs kaut līdz 3.00 rītā, bet izpildīs un pabeigs visus mājasdarbus," stāsta Lauras Žukovas mamma Līga.
Pēc pirmās kāju operācijas Laurai kļuvis labāk, pēc otrās – gluži otrādi. Lauras mammai žēl, ka toreiz nepiesaistīja psihologu, kurš sagatavo pirms un atbalsta pēc operācijas. Ģipsis tika noņemts ar ripzāģi, un no tā uz kājām palika dažas švīkas. Notikušais radījis psiholoģisku šoku, no kura meitenei bija grūti attapties. Ārsti prognozēja, ka pēc otrās operācijas Laura varēs staigāt, taču tā nenotika. Vēl vairāk – dažas iemaņas vajadzēja apgūt no jauna.
Lauras mīļākie mācību priekšmeti ir mūzika, krievu valoda, vēsture un literatūra. Viņa mācās Ādažu Brīvās Valdorfa skolas 11. klasē un ik dienu uz skolu dodas ar prieku. Vienīgi, ja slimības dēļ nācies ko iekavēt, uztraucas un pārdzīvo, bet pedagogi ir saprotoši un pretimnākoši. Klasesbiedri palīdz un informē, kas jāizpilda.
"Ļoti labi, ka skolā visas mācības pārsvarā notiek vienā klasē, un, kad aizbraucam uz skolu, klasesbiedri palīdz Lauru ar visu ratiņkrēslu uznest augšā un pēc tam atkal lejā," stāsta Lauras mamma. Nākamgad tādas problēmas vairs nebūšot, jo jaunajā skolas piebūvē paredzēts lifts, kas skolēniem ar īpašām vajadzībām ļaus ērti nokļūt uz klasi.
Vai klasesbiedri ir jauki? "Tagad jā, atbalsta mani, palīdz. Pirmos gadus bija sarežģīti, kamēr pierada pie manis. Vienīgi mazi bērni, mani ieraugot, pajautā, vai ar mani viss kārtībā, vai man viss ir labi," stāsta Laura. "Ja klasesbiedru nav, tad Laura kāpj pati, ar vienu roku turēdamās pie manis, ar otru – pie kāpņu margām. Laura nav paralizēta, ja ir pie kā pieturēties, var paiet," stāsta Lauras mamma.
Laura priecājas, ka klasesbiedri Valdorfskolā ir izpalīdzīgi un labestīgi. Laurai ir arī četrus gadus jaunāks brālis, kuram, kā saka mamma, ļoti ātri nācies pieaugt.
Uz jautājumu, ko vēlētos darīt tālāk dzīvē, Laurai ir pilnīgi skaidra atbilde: "Rakstīt, studēt literatūru. Skolā gada darba praktiskajā daļā uzrakstīju savu stāstu. Brīži, kad atnāk domas, kas jāpieraksta, ir pēkšņi un negaidīti. Reizēm pat pamostos naktī, lai ko pierakstītu," atzīst Laura.
Dzejoļi top latviešu, angļu un krievu valodā. "Paziņas mani uzaicināja domubiedru grupā, kur dalībnieki raksta turpinājumus kādām jau esošām grāmatām," stāsta Laura. Par ko vēsta viņas dzeja? "Par mīlestību, sirdssāpēm, emocionāliem pārdzīvojumiem," atzīst Laura.
Bez rakstīšanas Lauru sajūsmina arī mūzika. Tāpat kā Lauras mammu. "Ja man ir neizsakāmi grūti un smagi kādā brīdī, ņemu akordeonu, spēlēju un dziedu. Dziedu tik ilgi, kamēr visi kreņķi un pārdzīvojumi ir prom. Dziedāšana ļoti palīdz. Pēc tam kļūst viegli," stāsta Lauras mamma, kura pati spēlē ne tikai akordeonu, bet arī ģitāru un sintezatoru.
Šīs prasmes ļoti noderot, gatavojoties ikgadējam festivālam "Nāc līdzās!". Lai iegūtu iespēju tajā piedalīties, jāiztur vairākas konkursa kārtas. Lauras mamma rāda video, kur kādā no tām Laura dzied, bet mamma uz ģitāras spēlē pavadījumu. Dziesmu, ar kādu startēt konkursā, abas parasti izvēloties kopā.Mūzika ir gan Lauras, gan arī viņas mammas aizraušanās un pat spēkavots.
2015. gada nogalē aizvadītajā "Nāc līdzās!" Ziemassvētku pasākumā koncertzālē "Lielais dzintars" Laura kopā ar Lauri Reiniku izpildīja Vika un Aivara Hermaņa dziesmu "Leduspuķe", un pats Aivars Hermanis spēlējis ģitāru. Uzstāšanās šajā koncertā, kas ik gadu skatāms arī televīzijā, sagādā milzum daudz prieka. Un ar katru gadu to skaits, kuri vēlas piedalīties, kļūst aizvien lielāks. Vai nav milzīgs uztraukums, uzstājoties tik lielas auditorijas priekšā? "Jā, bet tā tam arī jābūt. Ja nāc uz skatuves bez satraukuma, kaut kas nav kārtībā," pārliecināta Laura.
Ģimenē ar auto brauc tikai mamma. Kad viņai jāstrādā maiņu darbā, Laura uz kora "Nāc līdzās!" mēģinājumiem nemaz netiek. Tas tādēļ, ka ne katrā autobusā ir pacēlājs, kas palīdzētu tajā iekļūt cilvēkiem ratiņkrēslā.
Brīvajā laikā Laura klausās mūziku, dzied, lasa grāmatas un skatās filmas. Literatūrā viņu šobrīd visvairāk saista detektīvromāni, bet mūzikā – liriskais reps. Patīk arī dažādu mūzikas stilu apvienojums, jo īpaši klasiskās mūzikas un rokmūzikas.
Lauras mamma ir priecīga, ka Ādažu novada domei un tās Sociālajam dienestam izdevies uzstādīt gan īpašu uzbrauktuvi pie mājas, gan arī pacēlāju kāpņu telpā. Laura ratiņkrēslā uzbrauc uz pacēlāja, nospiež pogu un nokļūst līdz dzīvoklim. Pacēlājs un uzbrauktuve ļauj Laurai pašai tikt svaigā gaisā, kad neviena nav mājās. Ilgi uzturēties saulē Laura gan nevar, jo tad rodas alerģiska reakcija un temperatūra var pacelties līdz pat 40°C grādiem. Lauras ģimenei nav sanācis nekur daudz ceļot, bet, kad bijuši Zviedrijā, ievērojuši, ka nobrauktuves cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tur bijis daudz vairāk nekā mūsu valstī.
Daudzi paziņas Lauras mammai jautājot, kur viņa smeļas spēku. Atbilde ir pavisam vienkārša: "Jo vairāk daru, jo vairāk varu izdarīt. Kad mazāk darba, palaižos slinkumā. Esmu priecīga, kad visi ir mājās, ir miers un saticība, neko vairāk jau nevajag."