Novadnieku atzinību par Stopiņu atpazīstamības veicināšanu Eiropā un pasaulē Vera Zozuļa saņēma arī 2014. gadā, bet pavisam nesen – janvārī – viņai apritēja apaļa dzīves jubileja.
Stopiņi – Pierīgas kamaniņu sporta centrs
Līdz šim vienīgā olimpiskā čempione kamaniņu sportā no Latvijas un daudzu citu balvu un augstu sporta titulu īpašniece Vera Zozuļa stāsta, ka Pierīgā dzīvo jau kopš 11 gadu vecuma, kad ģimene no Talsiem pārcēlās uz Pierīgu.
"Mums bija māja Dreiliņos, bet, kad Rīga 1975. gadā paplašināja robežas, mēs pret savu gribu kļuvām par rīdziniekiem. Jau vēlāk kā olimpiskā čempione un PSRS sporta meistare dabūju dzīvokli Imantā, bet to pārdevu, un man tagad ir māja Stopiņos, Vālodzēs. Kaimiņos dzīvo mana bijusī audzēkne, tagad kolēģe, ar kuru kopā trenējam jaunos kamaniņu braucējus, Anna Orlova.
Kas zina, varbūt ar laiku Stopiņos būs savs kamaniņu braucēju ciems. Aivars Lembergs taču stāsta, ka Ventspils ir bobsleja pilsēta, lai gan no tās puses ir tikai Sandis Prūsis un varbūt vēl kāds," smej V. Zozuļa un piebilst, ka viena no Stopiņu priekšrocībām ir tā, ka nav tālu līdz Siguldai, kur atrodas kamaniņu trase.
Sports dzīvo kopā ar laiku
Kad Vera Zozuļa pirms 36 gadiem Leikplesidā kļuva par olimpisko čempioni, viņa tuvāko sāncensi, sudraba medaļas ieguvēju no Vācijas, četru braucienu summā apsteidza par 1,12 sekundēm, bet mūsdienās vienu vietu no otras šķir pat sekundes simtdaļas.
"Jebkurš sports aug – ne tikai kamanās, bet arī bobslejā un skeletonā. Bet, ja runa ir pa simtdaļām, tad sports dzīvo kopā ar laiku, un ātrāks kļūst gan laiks, gan sports. Turklāt man nav ilūziju, ka dzīves temps varētu kļūt lēnāks. Ja jau mums reizēm ar 24 stundām diennaktī ir par maz, neņemos spriest, kā būs nākamajām paaudzēm," spriež kamaniņu sporta veterāne un teic, ka vismaz savas Ulbrokas mājas sienās cenšas dzīvot nesteidzīgi, atstājot ikdienas steigu, sarūgtinājumus un dusmas ārpus mājas sienām. Tas attiecoties arī uz mājiniekiem.
Čempionu atgriešanās
Jautāta, kāpēc tā sanācis, ka visi ceļi viņu arvien atveduši uz Ulbrokas pusi, Vera Zozuļa stāsta, ka paldies par to jāsaka arī vietējās pašvaldības cilvēkiem – Lūša kungam un Pumpura kungam, kuri viņai palīdzējuši, kad pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezusies no Polijas.
"Aizbraucu 1991. gada oktobrī, lai trenētu Polijas junioru izlasi, un kopā ar dēlu atgriezos mājās 1994. gada martā. Patiesībā tā bija atgriešanās jaunajā Latvijā, kur es nevienam tā īsti nebiju vajadzīga. Taču tobrīd Ulbrokas vidusskolā nebija sporta skolotāja, un es to vietu dabūju.
Bērni, protams, zināja, kas es esmu, un jautāja: "Ja jau jūs esat olimpiskā čempione, kāpēc mēs strādājam pagrabā?" Bet citur jau nebija kur, jo sporta komplekss vēl nebija līdz galam uzcelts, un mēs darbojāmies agrākajā šautuvē zem skolas. Un jāsaka, bija labi un jautri.
Pa to laiku nopirku māju Vālodzēs un kā klases audzinātāja aizvadīju savus audzēkņus līdz vidusskolas izlaidumam. Kad 1997. gadā atvērās daļa sporta kompleksa, biju tur direktore, līdz saņēmu piedāvājumu atgriezties pie kamanām un doties uz Nagano izlases vecākā trenera darbā. Tagad atkal esmu trenere Ulbrokas sporta kompleksā, un pie manis mācās braukt ar kamaniņām manas bijušās audzēknes Valentīnas Trifanovas dēls Artūrs.
No politikas – pa gabalu
Uz jautājumu, vai viņai nav bijuši piedāvājumi iet politikā, jo viņas kolēģe Ingrīda Amantova taču ir gan Murjāņu Sporta ģimnāzijas direktore, gan Ropažu pašvaldības deputāte, Veras kundze atteic, ka tas viss kādu brīdi ir bijis, bet tagad viņa esot ļoti tālu no politikas un par to pat runāt negribot.
"Es uztaisīju karjeru sportā, kur, protams, par čempionu nevar kļūt, sēžot klēpī saliktām rokām. Bet, ja sportā es kopā ar savu treneri darīju to, kas man patīk, tad politikā man jādabū kopā daudzu cilvēku uzskati – no daudzām straumītēm jāizveido viena liela upe un vēl jāskatās, lai tā pareizi tecētu. Tur jābūt īpašam talantam. Tāpēc teikšu tā: katram jādara tas, ko viņš prot. Man pietiek ar cīņām Kamaniņu sporta federācijā, un citu uzskatus pārtaisīt es nevaru un negribu.
Protams, visa ģimene mēs ejam uz pašvaldību vēlēšanām un rūpīgi skatāmies līdzi, ko ievēlam, jo – kā tas var nebūt svarīgi, kādi cilvēki vadīs novada dzīvi?
Pie mums, Ulbrokā, ir cilvēki, kas tikai nesen atnākuši dzīvot uz Stopiņu novadu, strādā Rīgā, un viņi saka: "Mēs te tikai pārguļam un pārējo laiku pavadām Rīgā." Māja, žogs apkārt – un nekas cits neinteresē.
Bet tāpēc man ienāca prātā, lūk, kāds stāsts: divas kundzes sēž bārā, iemalko vīnu un runā par dzīvi. Tad viena saka: "Klau, man šķiet, ka tu īsti nedraudzējies ar galvu." – "Nu, ko tu runā!" saka otra. "Es ar to galvu pat guļu." Tas par tiem, kurus interesē, kas notiek viņu tuvākajā apkārtnē.
Bērni mūsdienās visu jau ir redzējuši
"Jāatzīst, tādu jaunu cilvēku kā, piemēram, skeletonisti Dukuri, kam no visas sirds patīk tas, ko viņi dara, nemaz tik daudz nav. Tādus esmu sastapusi starp bijušajiem vieglatlētiem, kuri aiziet uz bobsleju un zina, ko darīs, tātad – redz savu mērķi. Bet, kad tiem mazajiem 10–12 gadus vecajiem bērniem, kurus kopā ar Annu trenējam, sakām: "Ja tu cītīgi strādāsi, piedalīsies lielās sacensībās un varbūt tiksi uz Olimpiādi!" viņš atbild: "Nu labi, aizbraukšu," bet acīs uguntiņas iedegas tikai retajam.
Tāpēc priecājos, ka kamaniņu sportā savulaik daudz sasniedza mani bijušie audzēkņi Mārtiņš Rubenis un Anna Orlova, bet Dace Gods-Romanovska ir Latvijas Kamaniņu sporta federācijas ģenerālsekretāre.
Tomēr daudz kas dzīvē ir atkarīgs no cilvēka paša. Ja tu visiem stāsti, ka esi tāds un šitāds, bet tev visi dara pāri, tad jau tu pats, tā runādams, sevi pazemo. Es vienmēr skatos uz basketbolisti Uļjanu Semjonovu, kura par olimpisko čempioni kļuva jau 1976. gadā. Pērn viņa salauza kāju, bet, lai cik grūti būtu, Uļa cīnās, nečīkst, strādā un uztur savu sociālo fondu, lai gan varētu nedarīt neko.
latvijassports.lv