Ieteikuma vēstulē Mūzikas un mākslas skolas kolēģi par viņu rakstījuši: "Cilvēks ar lielu atbildības sajūtu. Darbīgs, kārtīgs, pat pedantisks. Guntis skolā ir pirms skolotājiem un bērniem, bet projām dodas vēlu vakarā, pārbaudot un pārliecinoties, ka viss ir kārtībā. Arī darbdienas Guntim ir nevis piecas, bet septiņas. Īsts skolas patriots."
Vienmēr atrod, ko pieremontēt
"Patiesībā jau manu amatu var saukt pavisam vienkārši – esmu skolas saimnieks ar materiālo atbildību par visu, kas ir pagalmā un skolā iekšā," – tā portālam " Apriņķis.lv" teic Guntis Bināns – kungs labākajos gados.
Todien, kad esam norunājuši tikties, skolas saimnieka diena sākusies ar sniega tīrīšanu, bet ikdienā netrūkstot arī citu lielāku un mazāku darbu, lai uzturētu kārtībā Mūzikas un mākslas skolas namu. Vienmēr jau esot gan ko pieremontēt, gan jāieskrūvē kāda spuldzīte, jāuzmana santehnika. Reizēm esot arī jāpalīdz skolotājiem un skolēniem, piemēram, sakārtot skatuvi pirms koncertiem un atkal to novākt pēc pasākuma. Dažkārt bērni jāpavada izbraukumos uz koncertiem.
"Te, Ropažos, labi pazīstu visus, un visi pazīst mani. Nepazīstu tikai tos, kuri uz mūsu novadu pārcēlušies nesen. Bet, kopš jau 15 gadus strādāju Mūzikas un mākslas skolā, uz šejieni jau sākuši nākt manu vienaudžu mazbērni – zēni un meitenes, kuru vecāki paši reiz te mācījušies spēlēt klavieres un bungas vai apguvuši dažādus pūšamos instrumentus," saka G. Bināns.
Tuvākas praktiskās lietas
"Kādreiz Ropažos pretī kapiem bija neliela slimnīca. Tur pirms 56 gadiem nācu pasaulē. Slimnīca gan sen jau vairs nedarbojas, bet pati ēka, tagad privatizēta un pārvērsta par dzīvojamo namu, stāv vēl arvien," teic skolas saimnieks.
Binānu ģimenē bijuši septiņi bērni, Guntis – pats jaunākais. Pasaulē gan palikuši vairs tikai seši.
"Augot tādā vidē, nemaz nevari būt nepraktisks un neprast strādāt visus mājsaimniecībā nepieciešamos vīrieša darbus," viņš uzsver, atzīstot, ka jaunībā uz mācīšanos gan varējis būt čaklāks – viņam esot vidējā izglītība un mehāniķa iemaņas. Kolhoza laikos tepat Ropažos strādājis uz traktora, audzējis kartupeļus, pa vasaru presējis sienu, bet pa ziemu braucis mežā.
"Kāds kolhozā saņēma 100 rubļus, kāds 500 un vairāk. Sezonas laikā varēja pat pāris tūkstošus nopelnīt. Es nesūdzējos. Bet tad 90. gados viss pajuka. Trīs gadus Rīgā nostrādāju celtniecībā. Kad firma izputēja, dabūju darbu tepat Ropažos, vēlāk biju saimnieks Ropažu vidusskolā un tagad jau kādus 15 gadus šeit – Mūzikas un mākslas skolā. Līdz pensijai vēl tālu, un, kas zina, vai izdosies noķert," pasmaida G. Bināns.
Bērniem tika ieaudzināta atbildības sajūta
Guntis un Ingūna Bināni izaudzinājuši četrus bērnus. Vecākā meita Gita ir biedrības "Cerību centrs" patvēruma mājas vadītāja Priekuļu novada Liepas pagastā. Pērn par savu darbu viņa saņēma "Latvijas lepnuma" titulu. Vēl divas meitas Kristīne un Ingūna strādā Rīgā, bet jaunākais dēls Helmuts studē medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē. Neviens no bērniem nav pametis Latviju.
"Iespējams, tas tāpēc, ka viņi jau no mazotnes tika mācīti, ka viss, kas iesākts, ir jāpadara līdz galam, un no manas puses nekādu atlaižu šajā ziņā nebija. Pats skatījos, lai bērni ietu skolā un mācītos, bet vēlāk studētu. Piemēram, jaunāko dēlu palaidu, lai pa vasaru pēc vidusskolas pastrādā Rīgā veikalā. Un tad viņš ātri saprata, ka jāiet mācīties, jo šodien jau nevienam tādu, kurš prot strādāt tikai ar lāpstu, nevajag.
Gādājot, lai skolā būtu silti un jumts netecētu, es labi redzu, ka mūzikas zināšanas un prasme uzstāties bērniem vēlāk dzīvē lieti noder. Es jau pats neesmu no runu turētājiem, bet redzu: ja jau no mazām dienām esi bijis uz skatuves, tad dzīvē, ja ir jārunā ar cilvēkiem, ir daudz vieglāk. Mūsdienās tas ir ļoti svarīgi," spriež G. Bināns.
Soļus neskaita
Jau atvadoties no G. Bināna, pie skolas durvīm sastopam ropažnieku Jāni Birziņu, kurš Mūzikas un mākslas skolā ieradies pārbaudīt ugunsdrošības sistēmu. "Darba lietās tik uzticamu cilvēku kā Guntis šeit Ropažos neesmu sastapis. Viņš visu izpilda pēc labākās sirdsapziņas, un par to algu, ko viņš saņem, strādā stipri par daudz. Un to es saku bez lielas pārspīlēšanas, jo tagad jau reti kad var redzēt cilvēkus, kas dara vairāk, nekā viņiem par to tiek maksāts," atzīst Birziņa kungs.
Par saviem vecākiem, bet šoreiz īpaši par tēti, labus vārdus saka arī Binānu vecākā meita, "Latvijas lepnuma" laureāte Gita Bināne.
"Vecāki mums jau no mazām dienām centās ieaudzināt atbildības sajūtu, allaž atgādinot, ka gan mājās, gan skolā līdz galam un kārtīgi jāpaveic viss, ko esi apņēmies izdarīt, un neļāva iesākto pamest pusratā. Tētis ļoti labi zināja, ko nozīmē dzīvē tikt uz priekšu ar smagu fizisku darbu, tāpēc mums, bērniem, lika mācīties, un tagad mums, visām trim māsām, ir augstākā izglītība, un arī brālis tūlīt saņems ārsta diplomu.
Reiz ar māsu Kristīni sadumpojāmies un sacījām, ka vairs negribam iet uz mūzikas nodarbībām. Tad gan tētis ieņēma stingru nostāju, un mūsu pamatojums, kāpēc to negribam darīt, bija par vāju. Taču arī šādas situācijas vēlāk dzīvē ir nākušas mums tikai par labu."
