– Kā radās "Brīnumskapis"? Kādēļ jums bija svarīgi izveidot šādu projektu?
– Vienmēr visās radībās ir divi iemesli – praktiskais un vēlme, kas nāk no sirds. Manuprāt, pieaugušajiem vairāk būtu jāmācās no bērniem. Nav runa tikai par vientiesību un nevainību, bet arī gudrību viņu acīs. Pieaugušie, metot līkumu līkumus paši savā dzīvē, to neierauga.
– Kas tā par gudrību, ko pieaugušie neierauga?
– Tā gudrība ir vārdos nepasakāma, zīmēs neuzzīmējama un grāmatās kā formula neizlasāma. Tomēr tā ir gudrība, kas ātrāka par gaismu. Reliģijās to dēvē par ticību, bet vienalga, kā to sauc, bērnos tā ir. Mēs to varētu ieraudzīt, nofiksēt un pamēģināt, mācoties no bērniem, ienest arī savā dzīvē. Tā ir tā idejiskā puse, bet praktiskā – tiku uzaicināts piedalīties Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes "Putnu operā", kur es biju nekaunīgais zvirbulis. Opera izdevās, jo, to iestudējot, viss tika darīts ar ļoti lielu nopietnību. Es pats arī ļoti aizrāvos. Kā nekā – pirmo reizi dziedāju operā. Iepazinos ar kostīmu mākslinieci Kristīni Jurjāni, kura veidoja mums tērpus. Patika, ka visi mākslinieki ļoti atbildīgi izturējās pret šo procesu. Un nopietnība deva arī rezultātu – tā patika gan pašiem māksliniekiem, gan skatītājiem, bet pats svarīgākais – tajā netika melots.
Uzvedot izrādes vai koncertus bērniem, ārkārtīgi bieži varbūt šķiet, ka var nedarīt pēc pilnas programmas, sak, bērniem taču... Man bija spīts un vēlme parādīt, ka programmas bērniem var veidot tikpat atbildīgi cik pieaugušajiem. Un, ja pats kaut kam pieej ļoti nopietni, arī pārējie aizraujas. Turklāt, laikam ejot, nevienu brīdi nedrīkst atkāpties. Nevienu! Latvijā ir tāds paradums, ka sākumā viss ir lieliski, bet pēc laika tas kaut kur pazūd. Piemēram, atver lielisku restorānu, bet pēc diviem gadiem līmenis jau nokrities. Projektam "Brīnumskapis" uzaicināju ļoti labus mūziķus. Pievienojās arī Andris Sējāns, tolaik vēl "Cosmos" dziedātājs, kurš pats bija sarakstījis mūziku "Knīpām un Knauķiem". Sapratu, ka sanāks kas interesants. Tā tas vilcieniņš sāka ripot.
Ja pavisam godīgi, mani neapmierina veids, kā bērniem tiek stāstīta un rādīta mūzika – pat mūzikas skolās un televīzijas pārraidēs bērniem... Mēs visu veidojam pēc noteikta formāta, visur ir tādas pareizības! Sak, pareizi ir tā un ne citādi. Mēs to nezinām! Veidojot „Brīnumskapi", nezinām, vai izsakāmies pareizi, lietojam pareizus vārdus. Vienīgais, ko zinām, ka darām no sirds un visas savas prasmes, cik vien tās ir. Tā tas „Brīnumskapis" ir tapis.
– Vai ar šo koncertizrādi bija vēlme vēstīt bērniem arī kādu noteiktu ideju?
– Tās lielās morāles vērtības bieži vien jau ir tikai tādi vārdi, bet, ko es gribu uzsvērt, –"Brīnumskapī", manuprāt, izdevies savākt komandu ar ļoti labiem sava aroda pratējiem: tērpu māksliniece Kristīne Jurjāne, tekstu autors dzejnieks Pēters Brūveris, kurš vairākus gadus pēc kārtas saņēma apbalvojumus par labāko bērnu dzeju, Aigara Voitišķa mūzika un Andra Sējāna unikālā prasme aranžēt... Un svarīgi, ka katrs pats savu lomu īsteno līdz galam.
– Esat teicis, ka pēc bērnu koncertiem nejūtat nogurumu, jo enerģija, kas dota bērniem, atgriežas pie jums...
– Katru gadu ir pilnīgi jauna programma. Ļoti daudz strādājām. Daudzas naktis esam pavadījuši, gatavojoties šim priekšnesumam. Jā, bet tā ir arī uzlādēšanās. Tad, kad mēs ar "Lādezeru" spēlējam kādās ballītēs vai klubos, pēc tam jūtos pilnīgi beigts, bet ar bērniem ir citādāk. Ej mājās un, šķiet, vari nospēlēt vēl vienu koncertu!
– Intervijās esat minējis, ka cilvēki neievēro brīnumus, kas notiek ikdienā. Kas ir tie brīnumi, ko mēs nepamanām?
– To es varbūt vairāk biju domājis saistībā ar "Dabas koncertzāli" – ka jebkura vieta dabā var kļūt par koncertzāli. Piemēram, esam pieraduši kādu vietu uztvert kā parastu, bet, kad uztaisām to par dabas koncertzāli, pēkšņi ieraugām to citām acīm – cik tā ir skaista! Ikviens mežs, purvs... Cilvēkiem ļoti patīk pļāpāt par debesīm un melnajiem caurumiem, nezināmo un mistisko, bet to, ko ir dots redzēt savām acīm, kaut kā neieraugām. Ja tā padomājam – kurš izveidojis margrietiņu? Katra lapiņa, zieds... kā vējš to purina... Kā mātes vēderā aug bērniņš... Tas viss šķiet tik pašsaprotami! Bet tas tā nav! Tas ir reāls brīnums! Agrāk man arī likās – kas gan tur īpašs, bet tagad man šķiet – super, ka esam šajā situācijā un varam to izbaudīt! Forši ir priecāties par to, kas ir, nevis gausties par to, kā nav! Citādi – viss ir tik slikti, nepatīk, kādā valstī dzīvojam, sākam strīdēties par to, kuram pareizāka reliģija, līdz pat tam, ka sākam viens otru galināt, sist nost.
– "Mēs nedzīvojam tikai no ģimenes vien. Mana ģimene cenšas atbalstīt visu, kas saistās ar zaļo domāšanu, lai cienītu, piemēram, arī koka vai dzīvnieka vērtību, lai cienītu visu, kas ir uz šīs pasaules. Cilvēks nav pārāks par visu, kas ir apkārt," citēju jūs pašu. Kā tas viss jūsu dzīvē izpaužas praktiski?
– Es negribu daudz pļāpāt par to, ka ugunskurā nekurinu plastmasu. Jā, un varbūt es arī neesmu tik perfekts savā ikdienā. Atkritumus es šķiroju, bet vislabāk šīs zaļās idejas popularizēju caur to, kas man visvairāk patīk, tādēļ arī veidoju "Dabas koncertzāli". Es arī kļūdos, ne vienmēr izslēdzu aiz sevis gaismu, bet vienalga – tas ir domāšanas veids. Par ģimeni... Jā, protams, loģiski, ka ģimene nevar būt atrauta no tā, kas ir visapkārt. Kā ģeoloģe Anita Saulīte teica: visa cilvēce ir kā viena sekunde pirms jaunā gada, ja cilvēces mūžu salīdzinām ar akmens mūžu. Cilvēkam ir divas lomas – gan kā indivīdam, gan kā sociālās grupas "cilvēks" pārstāvim.
Šogad "Dabas koncertzālē" dziedājām par pļavu. Ja cilvēks nepļautu zāli, pļava nemaz neveidotos. Kādreiz tā dabiski veidojās noganot, tagad – pļaujot. Tā ir mijiedarbība. Jā, tā nav, ka dzīvojam tikai no ģimenes. Maniem bērniem ir vajadzīga arī brīvība – savi draugi, savas intereses, viņiem jābūt arī savai sarunai ar Dievu. Ir jābūt brīvībai dot un domāt arī par tiem, kas ir ārpus ģimenes.
– Kura no jomām, kādās darbojaties, pašam patīk vislabāk?
– Lai ko arī darītu, esmu tajā iekšā par visiem 100%. Bez "Brīnumskapja", "Dabas koncertzāles", radio un televīzijas raidījumu vadīšanas esmu arī Latvijas Autortiesību aģentūras padomes loceklis, un man ir vēl visādi pienākumi. Gatavoju "Lādezera" jauno programmu, "Jumpravai" ir kādi koncerti. Tieku uzaicināts dziedāt kopā ar kori. Tas ir darbs. Ļoti daudz laika pavadu komponējot un rakstot dzeju. Strādāju ar literatūru – rakstu daudz scenāriju. Ja tomēr par kādu jomu jāizšķiras, tad tā tomēr ir mūzika.
Man mājās ir studija, kur es tiešām kaifoju. Mani fascinē pats mūzikas radīšanas process. Pats komponēšanas brīdis ir diezgan mokošs, bet, kad aranžē, ārkārtīgi patīk ansambļa moments. Kad kaut ko esi uzrakstījis un pēc tam jūti, kā katrs izpildītājs tajā ieliek sevi. Pievienojas vēl kāds un atkal ieliek sevi... Tad notiek tāda simbioze. Tas ir baigais smeķis, tiešām! Tas ir arī mans laimes brīdis. Kad ne no kā pēkšņi kaut kas ir radies. Tas ir jauki! Mūziķi dalās divās ļoti izteiktās kategorijās – radītājos un izpildītājos. Tas nenozīmē, ka viņi izpilda tikai citu dziesmas. Arī izpildot citu dziesmas, var radoši interpretēt, bet pārsvarā mūziķi tomēr vienkārši spēlē. Tas mani neinteresē. Ja tā būtu, droši vien nenodarbotos ar mūziku. Tas, kas man ir vajadzīgs, ir šis radošais brīnums, kas izveidojas mijiedarbībā.
– Jūsu darbs līdzcilvēkiem sniedz daudz pozitīvu emociju. Kā sadzīvojat ar to, ka raidījums "Ceturtā studija", ko vadāt LTV1, vairāk tomēr vēsta par negatīvo?
– Es šos sižetus komentēju un cenšos neuzsvērt negatīvo. Ar smaidu un vieglumu mēģinu skatīties uz noteiktām situācijām. Ļoti nopietni gatavojos radio raidījumam "Monopols", jo pats esmu daudz intervēts, un man nepatīk, ja intervētājs īsti nav iedziļinājies. Ar komponistu Uģi Prauliņu kādus trīs diskus kopā esam ierakstījuši, bet, kad vajadzēja viņu intervēt, sāku nopietni par viņu interesēties un atskārtu, ka mēs pat savus draugus nepazīstam. Caur radio intervijām esmu sapratis, ka mēs patiesībā ļoti virspusēji uztveram cilvēkus – slavenības, jebkuru... Tad, kad trīs stundas esi gatavojies intervijai, sāc izprast, kādēļ cilvēks kādreiz rīkojies tieši tā un ne citādi, kādēļ tā izteicies...
– Kas sniedz gandarījuma izjūtu? Jo vairāk cilvēku "Dabas koncertzālē", jo lielāks gandarījums?
– Esmu dzirdējis pārmetumus, ka "Dabas koncertzālē" nu jau ir pārāk daudz apmeklētāju: "Mums gribētos, lai ir klusāk!" (Ar ironiju.) Nu, kas tās par runām! Kā ir, tā ir! Ja cilvēki nāk, tad nāk! Ja cilvēki nebūtu nākuši, tad "Dabas koncertzāles" nebūtu, jo mēs neredzētu pievienoto vērtību. Valsts dod finanses, lai to visu uztaisītu. Citādi taču nevarētu to visu ārprāta mašīnu palaist. Cilvēki ir veicinājuši un apliecinājuši, ka tādam projektam ir jābūt. Ja neviens nenāktu uz koncertiem, tad jājautā – kam gan mēs to visu taisām? Ja tikai sev, tam nav nekādas jēgas.
– Ko jūs kā Ādažu novada iedzīvotājs vēlētos Ādažos uzlabot?
– Pirmais, ko gribētos, ir centrālās ielas remonts, bet, ja globāli, tad Ādažos pēdējos gados ir notikuši divi lieli pagriezieni. Lielceļa malā – lielveikali un jaunais Kultūras centrs ar mūziku un mākslu, un man šie abi jaunumi ir pa prātam. Manuprāt, ap Ādažu Kultūras centru varētu sākt veidoties jaunas, interesantas vietas, kafejnīciņas.
Pats vecais centrs ir ar diezgan padomisku ainavu, tādēļ svarīgi, nākotnē kaut ko būvējot, šo stilu "atšķaidīt" ar būvēm, kas Ādažos ienestu mazpilsētas mājīgo raksturu. Jā, mājīgums būtu īstais vārds, ko Ādažiem es novēlu visvairāk! Varam sākt ar zaļo tirgus laukumu, kur būtu liels ekoproduktu piedāvājums. Kopumā es un mana ģimene ļoti lepojamies, ka dzīvojam Ādažu novadā, kur ir tik daudz iespēju bērniem izglītoties: labas skolas un bērnudārzi, mūzikas, mākslas un sporta izglītības iespējas augstā līmenī. Arī cilvēku personīgās iniciatīvas – nu, kaut vai Uģa Joksta velopasākumi... vai karavīri – atnāk palīgā skolai uztaisīt sētu. Prieks un lepnums!