Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Baltezarā kādreiz skaisti kurkstēja vardes
"Sākumā mūsu ģimenes pieturas punkts uz zemesgabala Baltezera krastā, kas tika piešķirts manai mātei – toreiz Rīgas rajona poliklīnikas galvenajai ārstei – bija no dēļiem celta, ar papi apsista vasarnīca. Vēlāk tā lēnām pārtapa par dzīvojamo namu no silikāta ķieģeļiem. Kad man bija lielie kino mūzikas pasūtījumi, varēju atļauties māju nosiltināt un apmest, attālinoties no padomju dizaina un tā laika normatīvos atļautajiem 60 kvadrātmetriem dzīvošanai. Turklāt toreiz vēl visādi vajadzēja šmugulēties, piemēram, pierādot, ka balkons un gaitenis nav apdzīvojamā platība. Vēlāk, kad no Rīgas pārvācos uz Baltezeru, izbūvēju mājā arī studiju, kur strādāt. Tagad apakšstāvā palikušas tikai klavieres, uz kurām vingrinās manas sievas Jutas mazbērniņš Henrijs," iepazīstinot ar savu Baltezera namu, stāsta Mārtiņš Brauns.

Runājot par to, kā mainījusies dzīve Baltezerā, komponists teic, ka pārmaiņas bijušas gan labas, gan ne tik labas, lai gan labā tomēr esot vairāk. "Vispirms jāteic, ka ielas ir gan apgaismotas, gan asfaltētas. No otras puses, ir pagājis tas laiks, kad ar kājām varēja apiet apkārt ezeram, jo krastus vietām ir pārņēmuši cilvēki ar suņiem un apsargiem. Arī mežs, kas pienāk pie ezera, jau ir pagātne. Ko darīt ar tām mājām, kuru žogi ienāk ezerā, nezinu. Droši vien jāgaida, kamēr likumdošana kļūs reālāka.

Bija laiks, kad cilvēki pie ezera ļoti skaļi spēlēja mūziku, uzspiežot savu trauku mazgātāja gaumi visiem, kas ir tuvumā, un nomācot meža un putnu balsis. Paldies dievam, tā mode ir beigusies un atkal var dzirdēt, kā rej suņi. Vēl agrāk Baltezerā ļoti skaisti kurkstēja vardes, tagad gan vairs ne. Tur vainojama padomju rūpniecība, kas pieļāva uzņēmumu notekūdeņus ieplūdināt arī Baltezerā. Tāpēc tagad pašvaldības politika mani interesē tik tālu, cik tas saistās ar ekoloģiju. Ir cerības, ka tiek domāts, ko darīt, lai ezers neaizaugtu un tajā būtu zivis. Arī es pats būtu gatavs ar nelielām summām piedalīties šajā darbā, jo lielas naudas man kā pensionāram nav."

"Rainis man krita uz nerviem"
Runājot par savām mūziķa gaitām, M. Brauns atceras, ka vispirms aizrāvies ar blūzu, tad tikusi dibināta grupa "Sīpoli" un pēc tam nākuši pasūtījumi kino un teātra izrāžu mūzikai. "Daļu teātra un kino mūzikas pārveidoju tā, lai varētu spēlēt "Sīpolos". Tie bija tādi gabali kā "Daugaviņa", "Dziesma par spēli" jeb "Dvēselīte". Ik pa gadam vai diviem mainījās programmas pirmā daļa, jo gribējās arvien kaut ko jaunu, tāpēc "Sīpoliem" piemēroju dziesmas no teātra izrādēm "Mauglis", "Suns un kaķe", "Sirano de Beržeraks", kaut kur tur bija arī "Lielais Alberts"," atceras M. Brauns, piebilstot, ka Raiņa dramatiskās poēmas "Daugava" dziesmas no Valmieras teātra Atmodas laika izrādes "Daugava" gan "Sīpolu" repertuārā nav pārlicis.

"Dziesmu "Saule, Pērkons, Daugava" izrādē "Daugava" dziedāja aktieris Voldemārs Karpačs, bet tad to pārliku korim, un vēlāk tā skanēja Dziesmu svētkos. Nesen klausījos, kā visas "Daugavas" dziesmas Raiņa un Aspazijas jubilejas gada ietvaros izpilda Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā, un nav tā, ka no Dziesmu svētkiem ir pazīstama tikai "Saule, Pērkons, Daugava".

"Kāpēc šī dziesma mums, latviešiem, ir tik nozīmīga?" jautā komponists, kurš ietērpis melodijās ne tikai Knuta Skujenieka vai Māras Zālītes vārsmas, bet nav vairījies arī no Raiņa dzejas. "Nav runa par Latvijas valsts himnas "Dievs, svētī Latviju" aizstāšanu, jo šajā ziņā lietām jāpaliek nemainīgām, bet "Saule, Pērkons, Daugava" ir mūsu etniskais apliecinājums ar Raiņa vārdiem. Tas ir mūsu zīmogs, varbūt pat protesta dziesma, kas laikā, kad viens otrs uzplijas ar savu reliģisko novirzienu kā vienīgo un pareizo, teic – mūsu saknes ir Saule, Pērkons, Daugava. Šāds skatījums nepulgo nedz kristīgo ticību, nedz apliecina pagānismu, bet uzsver mūsu latvisko identitāti. Turklāt šī dziesma atnāca pie manis ļoti viegli un pašam patika. Tiesa, Rainis man dažkārt ir kritis uz nerviem kaut vai tās pašas raudāšanas pieminēšanas dēļ "Daugavā". Tur ir "raudu dziesma", "asaru dziesma", teiciens "kad būs izraudāts" un tamlīdzīgi. Tad man vajadzēja to Raiņa raudāšanu katru reizi slēgt ar savu atslēgu – vienreiz caur dusmām, citreiz garāmejot, citreiz vienkārši atsakoties no Raiņa vārdiem. Galvenais jau tekstā ir saredzēt jēgu, pēc kādas melodijas tas prasās.

Toreiz man daudz palīdzēja režisors Valentīns Maculevičs, jo es pats sevi ļoti daudz brāķēju, bet viņš sacīja, ka tieši tāda dziesma izrādē noteiktā vietā ir vajadzīga. Tādu režisoru un diriģentu patiesībā ir vairāki, un, ja tādi domubiedri ir blakus, tad ir daudz vieglāk strādāt, jo esmu pietiekami paškritisks un neņemos apgalvot, ka vienā laidā rakstu tikai ģeniālus darbus," skaidro komponists.

Ir profesionalitāte un amatniecība
"Es nezinu, no kurienes rodas mūzika. Iespējams, tas ir kāds augstākas varas pieskāriens mūsu pasaulei," domā M. Brauns. "Īsti nezinu arī, kāpēc katalāņi 2014. gadā par savas neatkarības himnas melodiju izvēlējās tieši dziesmu "Saule, Pērkons, Daugava". Varbūt tāpēc, ka interneta vietnē "Youtube" tā ir skatāma vismaz piecos variantos, sākot no Dziesmu svētkiem līdz pašdarbnieku koriem, varbūt tāpēc, ka mūsu Radio kora dziedātāji draudzējas ar katalāņiem, varbūt kāda loma bijusi rakstniekam Otto Ozolam. Varu pateikt tikai to, ka reiz man no Barselonas piezvanīja diriģents un prasīja vai drīkst manu melodiju izmantot. Es, protams, piekritu."

Vēl komponists stāsta, ka pēc lielākas šaubīšanās tomēr aizbraucis uz lielo manifestāciju Barselonā, kur 2014. gada septembrī pulcējās gandrīz divi miljoni cilvēku katalāņu karoga krāsas drānās ar katalāņu karogiem rokās, uz kuriem bija rakstītas pirmās rindas no viņu neatkarības himnas, katalāņu valodā atgādinot, ka ir laiks mosties.

No otras puses, M. Brauns atzīst, ka, klausoties gan kolēģu, gan pašdarbnieku sacerēto mūziku, reizēm iedomājas, ka vajadzētu tomēr būt kaut kādai paškritikai, ne tikai rakstīt primitīvas un viegli uztveramas dziesmas. "Tad tur vairs nevar runāt par profesionālu pieeju, bet par amatniecību. Man šķiet, ka radoša domāšana no ražošanas atšķiras. Turklāt viena lieta ir meistarība, bet pavisam kas cits – iespēja saslimt ar naudas slimību. Naudas atkarība savā sliktākajā formā ne ar ko nav maigāka par atkarību no azartspēlēm, alkohola, narkotikām. Tā, manuprāt, ir slimība, kas grūti ārstējama, varbūt par grūtāk nekā alkoholisms," teic M. Brauns.

Jauns gads nāk ar jauniem darbiem
"Janvāra vidū koncertēšu ar kori, bet mani draugi menedžeri ir rosinājuši padomāt, ko darīt septembrī, kad man būs pusapaļa jubileja. Tad varētu būt kora dziesmu koncerts, savukārt novembrī, pēc Mārtiņiem, populārās jeb ģitāras mūzikas – pat nezinu, kā to lai pareizi nosauc, – koncerts. Tas viss varētu būt, bet pagadām neko konkrētu pateikt nevaru. Koncertprogrammu no tikai dzirdētiem gabaliem sastādīt nevēlos. Tas var būt kā saldais ēdiens, bet tādā reizē jābūt arī kaut kam pilnīgi jaunam vai aizmirstam," saka komponists.

Runājot par koncertiem, Mārtiņš Brauns atzīst, ka uz Rīgu braukt vairs nepatīkot, jo jārēķinās gan ar sastrēgumiem, gan izdevumiem par benzīnu, jādomā, kur atstāt auto, kas arī nav par velti. "Ja braucu, tad tam jābūt kaut kam īpašam. Tāpēc es labprāt dodos uz Ādažiem, Cēsīm, uz Siguldas "Balto flīģeli", kaut vai Rundāles pili un vasarā uz Saulkrastu džeza koncertiem."

"Negribu sev kaimiņos bēgļus"
Kad saruna iegriežas par pēdējo mēnešu notikumiem, M. Brauns pauž cerību, ka Baltezerā nesabrauks patvēruma meklētāji no visas pasaules. "Es pilnībā piekrītu režisoram Alvim Hermanim, kurš mūs aicina būt pret atvērtību migrantiem un bēgļiem. Ja no 100 procentiem ieceļotāju kaut pieci būs teroristi un divdesmit slaisti, tā būs nelaime, kas prasīs ārstēšanu. Taču, ja organisms ir slims, lietojot zāles cīņā ar slimību, kopā ar slimajām šūnām iet bojā arī veselās.

Un vēl, kā sacīja viens mans paziņa: ja tev piedāvā konfekti no turzas, sakot, ka starp tām viena ir saindēta, vai tu no tās tūtas kaut ko ņemsi? Es ne," uzsver komponists.