05.01.2016 17:05

Visaugstākā laime, ko cilvēks var gūt, ir mīlēt otru un mīlētam būt...

Autors  Uldis Prancāns, “Ogres Vēstis Visiem”
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Sandra Gavre (Stepiņa) kopā ar vīru Jāni un sešiem aizbildniecībā esošiem bērniem uz “Latvijas lepnuma” skatuves. Žurnālisti Arnis Krauze (no kreisās) un Evelīna Strazdiņa gatavojas viņus izjautāt. Sandra Gavre (Stepiņa) kopā ar vīru Jāni un sešiem aizbildniecībā esošiem bērniem uz “Latvijas lepnuma” skatuves. Žurnālisti Arnis Krauze (no kreisās) un Evelīna Strazdiņa gatavojas viņus izjautāt. Aivars Liepiņš

2015. gada "Latvijas lepnuma" balvas ieguvēja Sandra Gavre (Stepiņa) kopā ar vīru Jāni un sešiem aizbildniecībā esošiem bērniem mīt Taurupes pagasta Sidrabiņu mājās. Sandras dvēseles pūrā ir savas četras nu jau pieaugušās atvases – Jānis, Ilze, Agris un Ingus –, kā arī izaudzinātie un patstāvīgas mūža gaitas vadošie deviņi audžubērni.

Sandra dzimusi Ķeipenes pagasta Sautiņu mājās. Vēlāk Livdānu ģimene pārcēlās uz Vatrānes Vēsmiņām. Pēc Vatrānes četrgadīgās skolas un Ķeipenes pamatskolas absolvēšanas Sandra gribēja turpināt izglītību medicīnas jomā – viņas bērnības sapnis bija kļūt par ķirurģi, lai palīdzētu cilvēkiem, atbrīvotu tos no sāpēm un slimībām. Tomēr pēc vecmāmiņas ieteikuma jauniete izvēlējās mācīties par veterinārārsti, jo arī mūsu mazajiem draugiem nepieciešama palīdzība.

Pēc Bebrenes sovhoztehnikuma beigšanas jaunā speciāliste uzsāka darba gaitas Taurupē, bet visvairāk gadu pavadīti dzimtajā Ķeipenē. Kopā ar pirmo vīru Jāni Veliku nodzīvoti 22 gadi. Savulaik Rutuļu mājās bijusi paliela saimniecība, turētas septiņas govis, 15 cūkas. Grūts dzīves posms sākās pēc vīra aiziešanas mūžībā, bet Sandra bija pārliecināta, ka labie gadi vēl būs, viņa visu spēs izturēt. Kā nu dzīvē gadās, Jānis Gavris bija Sandras pirmā mīlestība. Laulībā ar Jāni Ķeipenes Rubeņos laimīgi aizvadīti astoņi gadi. Kopā dejots Ķeipenes senioru deju kolektīvā, būts lielajos Dziesmu un deju svētkos.

Dzīvē nākas samierināties ar sāpīgiem brīžiem. Smags trieciens Sandrai bija Jāņa aiziešana mūžībā.

Sandras dēlu un meitas ikdienas gaitas

Sandras vecākais dēls Jānis dzīvo Ķeipenē un nodarbojas ar mežizstrādi, meita Ilze ir pārdevēja Lauberes veikalā un audzina divas meitas – Martu un Danu. Dēls Agris Īrijā ir pašam piederoša kuģa kapteinis. Komandā ir trīs latvieši, un galvenais rūpals – krabju zvejniecība Atlantijas okeānā. Savā ģimenē Agris kopā ar madonieti Ingu audzina puikas Džonatanu, Oliveru un meitu Holliju.

Jaunākais Sandras dēls Ingus, pateicoties brālim, arī kļuvis par sava kuģa kapteini. Arī viņa komandā ir latviešu vīri, kuri jūras "kaujās" pārliecinoši uzvar īrus. Kopā ar ventspilnieci Janu Ingus ģimenē audzina dēlus Ričardu un Ģirtu.

Sandra uzsver: "Mani bērni ir mans lepnums! Palīdz gan ar labiem vārdiem, gan materiāli." Audžu saimes bērni rindas kārtībā tiek aicināti uz Īriju ciemos, un Sofija saprot, ka angļu valoda jāmācās vēl cītīgāk, jo šī pasaules mēle dzīvē lieti noder. Arī abi kapteiņi kopā ar ģimenēm regulāri viesojas dzimtenē. Vērtīgākā dzimšanas dienas velte – Ingus un Janas dāvātais ietilpīgais džips. Sandra ir priecīga, ka dēlu atvases brīvi runā latviski, un cer, ka kādreiz visi atgriezīsies mājās tēvzemē.

Ģimenes izaugsme un Sidrabiņu sešnieks

Lielās ģimenes pirmsākumi meklējami pirms 23 gadiem. Vispirms ģimenē ienāca Kristīne, kura ar savu saimi šobrīd dzīvo Īrijā. Nākamie bija brālis un māsa – Kristaps (15) un Kristīne (12). Kopš 1. klases neatņemama Kristapa dzīves sastāvdaļa ir dejošana. Kopā ar tagadējo partneri Anci Milleri no Mazozoliem iegūtas vairākas godalgotas vietas ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskajos sporta deju konkursos. Arī Kristīne savulaik ir dejojusi, bet tagad labprāt dzied un grib iemācīties spēlēt klavieres.

Sofija (15) un Nauris (14) Sidrabiņu mājās ienāca no kādas ģimenes Skrīveros. Sākumā Naurim pavisam neveicās ar mācībām, bet pusgadā laikā, kopīgiem spēkiem strādājot, nokavētais tika atgūts. Nauris ir ļoti apzinīgs un kārtīgs. Viņam piemīt aktiera dotības, viņš darbojas skolas dramatiskajā pulciņā.

Arī Sofija ir radoša meitene un piedalās dažādos konkursos. Jūtami pieaugušāka viņa kļuva pēc atgriešanās no Īrijas: "Aizbraucu kā pelēkais pīlēns, atbraucu kā cilvēks!" viņa teic. "Zinu, kas es esmu! Zinu, ka man ir jāmācās. Esmu skaista un gudra." Sofija ļoti vēlas, lai arī mazā māsa būtu šajā ģimenē, diemžēl tas pagaidām nav iespējams birokrātisku šķēršļu dēļ. Sofija sapņo kļūt par sociālā dienesta vai bāriņtiesas darbinieci, jo šajā darbā saskata kļūdas un sistēmas nepilnības, ko vajadzētu labot.

Daniels (7) jaunajā ģimenē ir kopš trīs gadu vecuma. Viņa dzīve iesākumā ritēja ļoti bēdīgos apstākļos, daudz kas bija pilnīgi svešs un jāmācās no nulles. Šobrīd viņš ir viens no čaklākajiem lasītājiem skolā. Andris (10) Sidrabiņos ienāca šovasar. Sākumā bija doma šeit uzturēties tikai vasaras mēnešus, bet puikam viss patika, un viņš gribēja dzīvot pilnvērtīgā ģimenē. Vislabākais kontakts ātri vien radās ar tēvu Jāni. Ģimenes dzīve mainīja puikas raksturu un attieksmi pret mācībām. Kopā ar Nauri Andris dejo tautiskās dejas. Tas radina pie kārtības, stājas, drosmes.

Jāni Stepiņu Sandra satika pirms pusotra gada, un 23. decembrī abi reģistrēja laulību. To, ka mammai vajadzīgs vīrs, nolēma audžubērni... Sidrabiņu saimniecība ir liela, nepieciešamas vīrieša rokas saimnieciskajiem darbiem. Nu Sandrai pašai nav jābrauc ar traktoru. Visus darbus izdara Jānis. Protams, arī sešiem bērniem ir savi pienākumi. Meitenes labi gatavo. Ja viņas rosās pa virtuvi, mamma neiejaucas, un otrādi.

Brīvdienās vienmēr tiek cepti pīrāgi, ābolmaize, kūkas un bulciņas, jo ikdienā visus kārumus iegādāties nav iespējams. Valsts aizbildņiem maksā 54 eiro par katru bērnu, audžuvecākiem – krietni vairāk. Sandra uzsver: "Mēs neesam audžuģimene, jo likumā teikts, ka no tās bērnus var izņemt jebkurā brīdī, bet aizbildniecībā viņi paliek līdz 18 gadu vecumam. Es viņiem saku – būšu jūsu mamma arī pēc pilngadības sliekšņa, par tālāko lemsiet paši."

Paldies atbalstītājiem un labvēļiem

Sandra teic paldies Taurupes sociālajam dienestam – visiem bērniem ir brīvpusdienas, palīdzība nāk arī no Skrīveru sociālā dienesta, tāpat par izpratni un atbalstu jāpateicas Madlienas bāriņtiesas vadībai Aivaram Jansonam un Irai Runcei, kā arī biedrības "Otrās mājas" vadītājai Lilijai Paeglei – viņas sarūpētās palīdzības pakas ir liels atspaids. Sandra uzteic labos kaimiņus Ilzi un Viesturu Lapsas, no kuriem tiek iegādāti piena produkti un saņemta neizmērojama palīdzība lauku darbos.

Daudz palīdzējušas ir Sandras māte un māsa. Par sniegotā piemājas ceļa un pat pagalma iztīrīšanu liels paldies Andrim Līcītim. Protams, vislielākie atzinības vārdi Taurupes skolas kolektīvam – bērni šajā skolā netiek šķiroti, visi ir līdztiesīgi. Dažādos pasākumos kopā dzied, dejo, deklamē. Ir prieks ierasties uz ikvienu skolas koncertu un zināt, ka šeit vienmēr būsi gaidīts un aizkustināts līdz asarām.

Sandras iespaidi

Sandra: "Neaizmirstams bija "Latvijas lepnuma" pasākums Rīgā, Nacionālajā operā. Kad uzzināju par uzaicinājumu, mani pārņēma liels saviļņojums, es nespēju novaldīt asaras. Uzskatu, ka Latvijas lepnums ir visa mūsu ģimene, tāpēc bērniem piekodinu – jāuzvedas un jādzīvo atbilstoši šim titulam."

Sofijas domraksta "Mana māte" fragments

"Viņa strādā no rīta līdz vakaram. Viņa mūs mīl kā neviens. Manai mātei visi ir pateicīgi, cilvēki viņu ciena. Viņa palīdz bērniem, kuriem nav kur palikt. Mēs nākam no dažādām ģimenēm, bet visiem mums ir viena mamma. Arī mani un brālīti paņēma. Visus mūs mīl, lutina, apģērbj un pabaro. Katru reizi, kad pasakām paldies, viņas acis iemirdzas. Mēs pateicamies par visu, ko māte dara mūsu labā.

Izsakot pateicību, mamma saprot, ka mākam novērtēt darbu un to, ka viņa mums – dzīves pabērniem – atgrieza ģimenes un mājas sajūtu.

Māte mums ir pati labākā, pati mīļākā. Viņa raud, mums neredzot. Pārdzīvo par mums, taču es visu zinu un redzu. Lai kā gribētu, es nespēju palīdzēt. Tikai varu pateikt: "Paldies, māmiņ!""

Mīlēt otru un mīlētam būt...

Pārdomu brīžos Sandra atzīst, ka dzīvē visādi gājis. Ir bijuši kāpumi un kritumi, arī kļūdas. Viņai šķiet, ka ir parasts cilvēks, kas neko īpašu nav paveicis. Ikdienas solī Sandra veic pastnieces pienākumus; ziemas sezonā noada vismaz 100 pāru cimdu un zeķu. Jā, mājas darbu dunā reizēm ir ļoti grūti, šķiet, ka vairs nav spēka, bet iedvesmo tā atšķirība, kādi šie bērni bija kādreiz un kādi kļuvuši tagad.

Kuplās ģimenes vadītāja, liekot roku uz sirds, var teikt, ka nevienam bērnam nav nodarījusi pāri. Galvenais, lai viņi saprot, ka vislabāk ir augt ģimenē, nevis bērnu namā, lai paši nekad lielajā dzīvē nerīkotos kā viņu "īstie" vecāki, lai vēl pēc daudziem gadiem atcerētos mūža gaitas Taurupē.

Salīdzinoši nesen Sidrabiņos uzņemtajā videofilmiņā ar bildēm, sirsnīgu mūziku un mātei veltītām fona dziesmām ļoti simboliskas ir bērnu izvēlētās, pirmajā kadrā redzamās rindas: "Visaugstākā laime, ko cilvēks var gūt, ir mīlēt otru un mīlētam būt..."