Viņu kā profesionāli augstu vērtē kolēģi Siguldas Mākslu skolā "Baltais flīģelis", kā koncertmeistare un pianiste viņa ir vairāku starptautisku konkursu laureāte, apbalvota ar Kultūras ministrijas pateicību un nupat saņēmusi Siguldas novada domes Atzinības rakstu par pašaizliedzīgu darbu jaunu programmu īstenošanā un festivālu organizēšanā.
Par sevi viņa saka: "Tāda nu es esmu – vai nu daru no sirds, vai nedaru vispār." Elīnai ir tikai 34 gadi, bet to, cik daudz viņa jau paspējusi paveikt un vēl plāno īstenot, nebūtu iespējams aprakstīt vairāku lapaspušu garumā. Tāpēc šoreiz saruna par un ap viņas sirdsdarbu – vokālo studiju "Siguldiņa", ko viņa "Baltajā flīģelī" vada jau četrus gadus.
– Kā tu ienāci mūzikā?
– Esmu dzimusi un augusi Siguldā, manas saknes ir te. Vienmēr sevi esmu dēvējusi par siguldieti. Kad mācījos Siguldas 1. pamatskolā, pabeidzu arī Siguldas mūzikas skolu, un pēc 8. klases, savas pedagoģes Ineses Zagorskas mudināta, aizgāju uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu – tur pie brīnišķīgās skolotājas Ligitas Muižarājas beidzu pianistu klasi.
Tālāk ceļš veda uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur ieguvu maģistra grādu mūzikā pie profesora, pianista Arņa Zandmaņa. Esmu laimīga, ka man dzīvē ļoti paveicies ar tādiem pedagogiem.
Jau Dārziņskolas laikā, kad man bija 18 gadu, Inese Zagorska mani uzaicināja pasniegt klavierspēles stundas Siguldas mūzikas skolā. Man ļoti patika šis darbs. Lai gan mācību laikā dzīvoju kopmītnēs Rīgā, jo skolā slodze bija liela (citreiz līdz vienpadsmitiem vakarā vingrinājos pie klavierēm), tomēr vienmēr gribējās atpakaļ uz Siguldu, uz mājām.
Vēlāk paralēli studijām no 19 gadu vecuma strādāju arī Siguldas bērnudārzā "Saulīte" par mūzikas skolotāju. Īsu laiku biju koncertmeistare deju kolektīvam "Sidrabiņš", korim "Spārni" un vairāk nekā 10 gadus esmu klavierspēles pedagoģe tepat "Baltajā flīģelī". Tā sagadījās, ka cilvēki mani atveda atpakaļ uz Siguldu un tā mani ievilka arvien vairāk.
– Vai tavas mūzikas saknes nākušas no ģimenes?
– Nē, neviens no vecākiem profesionāli ar mūziku nav saistīts. Mamma Sarmīte Skrastiņa ir pirmsskolas izglītības skolotāja jau vairāk nekā 37 gadus. Viņa man vienmēr ir bijusi autoritāte visās jomās, it īpaši saistībā ar pedagoģiju. Mammīte mani atveda uz mūzikas skolu. Viņai tas bija nepiepildīts sapnis, jo nebija iespējas izbraukāt uz mūzikas skolu.
Mamma ir ļoti talantīga – spēlē klavieres un pašmācības ceļā ir iemācījusies spēlēt akordeonu. Arī abi mani brāļi ir gājuši mūzikas skolā. Viens brālis spēlē klarneti, otrs – saksofonu un bungas. Īpaši svētki mūsu ģimenē ir Ziemassvētki, kad visi sanākam kopā un muzicējam.
– Tavi vienaudži no mūzikas vidusskolas un akadēmijas tagad ir uz lielās skatuves. Vai nenožēlo, ka neesi starp viņiem?
– Dārziņskolā mācījos vienā klasē ar Laumu Skridi, bet Vestards Šimkus kopmītnēs dzīvoja man aiz sienas. Man ir prieks skatīties, ka visi mani draugi un kursa biedri ir atpazīstami un talantīgi mākslinieki.
Jau agrā jaunībā sapratu, ka negribu ne mācīties, ne strādāt, ne dzīvot ārpus Latvijas. Tā kā maģistra grāds ļauj man gan profesionāli muzicēt, gan strādāt par pedagoģi, es izvēlējos savu ceļu – mācīt bērniem mūziku. Savukārt vēlmi būt uz skatuves man piepilda koncertmeistares darbs. Esmu par savu izvēli ļoti laimīga. Lai gan es esmu enerģiska un man patīk būt uz skatuves, būtībā esmu mājas cilvēks. Ambīcijas doties ārpus Latvijas robežām man nekad nav bijušas, jo man vienmēr ir bijusi svarīga ģimene. Un es esmu ļoti liela Siguldas patriote, lai to iemainītu pret citu vidi.
Pirms tam aktīvi koncertēju kā pianiste, muzicēju arī kopā ar Sonoru Vaici, Aivaru Krancmani, Miervaldi Jenču, Ditu Krenbergu un citiem.
Pašlaik intensīvi darbojos koncertmeistares sfērā, ar audzēkņiem piedalāmies konkursos, meistarklasēs. Mēs esam lieliska komanda. Prieks, ka mani novērtē kā koncertmeistari.
– Vai ir bijuši mēģinājumi aizvilināt tevi kur citur?
– Jā, esmu aicināta strādāt Rīgā, Cēsīs. Bet es negribu. Es mīlu Siguldu un negribu mainīt savus plānus. Es tepat varu sevi pilnveidot. Ar lieliem burtiem un lepnumu varu teikt, ka esmu siguldiete. Gribu šeit dzīvot un strādāt.
– Kā izveidojās studija "Siguldiņa"", un pēc kādiem principiem tā darbojas?
– Man jau sen bija sapnis dibināt savu ansamblīti. Pirms četriem gadiem "Baltā flīģeļa" vadītājs Guntars Zvejnieks atsaucās manai idejai par vokālās studijas izveidi. Bailes, protams, bija lielas, jo nezināju, kā tas viss aizies. Bet nu jau ceturto gadu kopā ar mammu veiksmīgi vadu studiju. Šogad kā pedagoģi uzaicināju mums pievienoties kordiriģenti Līgu Vasiļjevu.
Mums ir gandrīz 50 audzēkņi vecumā no četriem līdz desmit gadiem. Mana jaunākā meitiņa jau no trīs mēnešu vecuma aug kopa ar "Siguldiņu". Mācām bērniem dziedāt, instrumentu spēli, pašaizliedzīgi uzstājamies visos Siguldas pasākumos, labdarības akcijās, dziedam TV raidījumā "Kas te? Es te!", veiksmīgi startējam konkursos "Nāc sadziedāt", "Siguldas Cālis", "Sev un saviem draugiem". Divreiz gadā notiek vokālās studijas atklātais koncerts "Baltajā flīģelī", kur ir iespēja visiem audzēkņiem uzstāties. Daudzi bērni dzied jau ceturto gadu. Daudzi pēc tam iestājas mūzikas skolā.
"Siguldiņā" īstenoju visu, ko esmu dzīves laikā iemācījusies – izveidoju pati savu programmu, pēc kuras mācīt pirmsskolas vecuma bērniņus. Bērni ir paklausīgi, nodarbībā ne tikai dziedam, bet darbojamies ar mūzikas instrumentiem, padejojam, ejam rotaļās, paklausāmies dzīvnieku balsis, daudz izmantojam "Orffa" metodes mūzikas mācīšanā. Mazajiem ir vajadzīga dažādība, jo mūsdienu bērniem ātri viss apnīk.
– Kas ir pamats veiksmīgai studijas darbībai?
– Tā ir Sigulda, "Baltais flīģelis". Te es strādāju par koncertmeistari, klavierskolotāju, vadu studiju, un tas viss notiek vienā vietā. Vairāki vecāki ved bērnus visus šos četrus gadus, vēlāk arī – brāļus un māsas. Es uzskatu, ka "Baltais flīģelis" ir kaut kas unikāls, jo te ir viss – bērni nāk pie manis dziedāt, citās dienās viņi te glezno, dejo, apgūst mūzikas instrumentus. Te ir veiksmīgs kopums, kas ļauj bērniem attīstīties daudzās interešu un profesionālās izglītības programmās. Esmu laimīga, ka šeit varu pilnveidoties, ar prieku strādāt, darīt to, kas man patīk.
– Ko nozīmē vadīt tik lielu bērnu kolektīvu? Katram no viņiem ir savs raksturs, vecāku ambīcijas.
– Esmu ļoti emocionāls cilvēks, tāpēc jebkuru asāku vārdu uztveru sāpīgi. Bet ar bērniem nav problēmu, dažbrīd darbs ir lielāks tieši ar vecākiem. Jo katrs bērniņš ir personība. Dažbrīd vecāki nesaprot manu pedagoģisko darbu un, piemēram, vēlas, lai tieši viņa bērns koncertā stāv pie mikrofona. Tad nu, profesionāli n korekti jārunā ar vecākiem, jāpaskaidro, ka bērniņš vēl nav gatavs dziedāt solo, jāstrādā pie intonācijas. Visam savs laiks.
Katru bērnu es uztveru kā savu. Es citādi nevaru – vai nu es daru no sirds, vai es nedaru nemaz. Un bērni ir mana sirdslieta. Ir bērniņi, kas neiztur tik lielu slodzi, jo vecāki viņus ved arī uz slēpošanu, tenisu, peldēšanu, dejām un citiem pulciņiem. Mums Siguldā viss ir ļoti tuvu, un visu gribas izmēģināt.
– Bērnībā mums skolā jau pamatos iznīcināja drosmi dziedāt, pasakot, ka uz ausīm uzkāpis zilonis. Kā ir tagad, vai var jebkuram bērnam iemācīt dziedāt?
– Agrāk nebija tik daudz iespēju un pulciņu. Es dodu iespēju pilnīgi visiem bērniem. Uzskatu, ka jebkuru var iemācīt dziedāt, mīlēt mūziku.
– Kas tev dod spēku un iedvesmu?
– Meitiņas un vīrs, kurš mani atbalsta it visā, ko daru. Es nevarētu izturēt šo slodzi, ja nesportotu. Nodarbojos ar fitnesu, peldu, skrienu, apmeklēju aerobiku. Gūstu iedvesmu no dažādiem kultūras pasākumiem, laba kino.
Un vēl tā Siguldas aizrautība! Te ir īpaša vide, man patīk Sigulda, un tā aizrauj arvien vairāk. Diezgan bieži jāstrādā arī ārpus darba laika. Bet toties es daru to, kas man patīk.
Mēs kaļam plānus atkal veikt kādu labu darbu. Gribam aizbraukt uz kādu pansionātu vai piedalīties labdarības akcijā vai koncertā, piemēram, tādā kā "Eņģeļi pār Latviju". Man patīk sniegt prieku citiem. Arī nupat saņemtais pašvaldības Atzinības raksts – tie ir mani darba augļi, mana samaksa.
Esmu ļoti priecīga, ka attaisnojusies ideja par pirmsskolas ansambļu festivāla rīkošanu "Mēs dziedam Siguldai". Tā ir fantastiska iespēja pirmsskolas audzēkņiem parādīt savu dziedātprasmi lielākai auditorijai uz "Baltā flīģeļa" skatuves.
Vēl es gribu radīt kādu savu konkursu, bet gan jau pagūšu. Vēl es degu, degu un neesmu izdegusi.
