– Ir noslēdzies Latvijas patriotisma mēnesis, un tuvojas Ziemassvētku laiks. Varētu šķist, ka "pienākums" būt patriotiem, piespraust sarkanbaltsarkano karoglentīti un runāt par latviešu karavīru nav vairs tik aktuāls. Vai tomēr ir?
Ieva Ādamsone: Karavīram, kas atvaļinājās, nekas jau nebeidzās. Viņi idejai nebija noilguma. Un arī mūsu darbi jau nebeidzas. Diemžēl tā ir – novembris ir kā nodeva savai valstij, un tad viss. Bet tā nevajadzētu būt. Nav tā, ka es esmu latvietis, jo ir 18. novembris, bet pēc tam es esmu Eiropas pilsonis. Mēs neesam ģimenes locekļi tikai ģimenes salidojumā.
Protams, nevajag nemitīgi kavēties kādos vēstures notikumos, bet ir skumji, ja neapzināmies vēstures nozīmīgumu. Mūsu jaunieši ir nākamie pašvaldību vadītāji, ierēdņi, kultūras namu vadītāji, pedagogi. Ja viņi pazaudēs vēsturisko apziņu, lepošanos un patriotismu, tad viņi nemācēs ne svinēt šos svētkus, ne arī novērtēt vēstures mantojumu. Tāpēc par to ir jārunā atkal un atkal.
Mūsu fonds pirms novembra gribēja atkārtoti rādīt izrādi par sakaru virsnieka Jāņa Ķīseļa atmiņām, kuras darbība notiek ne tikai novembrī, bet gan cauri visam brīvības cīņu laikam. Tas nebija iespējams. Šī tēma nebija pietiekami interesanta skolām, kaut arī bija eksāmenu laiks – šī izrāde ir lielisks materiāls, lai sagatavotos arī vēstures eksāmenam. Daudzi saka, ka mums ir tikai sēru dienas, bet kā mēs svinam savus svētkus? Daudz populārāki ir internacionālie svētki, kaut arī ar tādu pašu nozīmi ir mūsu gadskārtu miju svētki. Savukārt piemiņas pasākumos – vai tur ir daudz ģimenes ar bērniem, piemēram, Mores kaujas atceres pasākumos? Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Tās arī pamatā nebija vietējās ģimenes.
– Šobrīd populārāk ir ar visu ģimeni doties brīvdienās uz lielveikaliem.
– Jā, šobrīd lielveikalu kults ir populārāks par savas dzimtās zemes kultu. To visu var viegli attiecināt uz postpadomju sindromu, bet tas ir kļuvis par tādu kā briesmoni, kas slēpjas aiz krūma. Visu uz to var novelt. Bet mēs taču spējam mainīties un mācīties. Ir nomainījusies jau paaudze.
– Jāsaka, ka šogad 11. un 18. novembra pasākumos bija redzams daudz ģimeņu ar bērniem.
– Protams, tendence ir pozitīva. Bet tas notiek pārāk kūtri. Skolotāji saka, ka patriotisko audzināšanu šobrīd sagaida no pedagogiem. Mājās tas notiek mazāk, bet pedagogiem vieniem to ir grūti izdarīt.
– Kas bija Jānis Ķīselis? Vai "latvietis – parastais"?
– Mums ir daudzi varoņi, kas ir aizmirsti. Mums ir ģenerāļa Baloža, Oskara Kalpaka kults, kas, protams, ir labi, bet aiz viņiem bija tik daudz stipru, zinošu un spējīgu vīru. Svarīga bija arī komanda. Jānis Ķīselis ir viens no nepelnīti aizmirstajiem. Viņš bija Kalpaka adjutants un bija klāt visos tā laika nozīmīgajos notikumos. Viņš bija klāt Kalpaka nāves brīdī. Kā vidutājs starp Latvijas un sabiedroto spēkiem viņš brīvības cīņu kulminācijas brīdī atradās uz sabiedroto kuģa.
Viņa grāmatā ir daudz labu citātu, kas atbilst arī mūsdienām, piemēram, "Lai Dievs dod, ka arī tagad, kad drūmi mākoņi klājas pie Eiropas apvāršņa, vienotā latvju tauta paliktu stipra un uzticīga saviem vadoņiem". Kaut mēs varētu teikt, ka mums šodien ir stipri vadoņi, kam sekot. Viņiem tādi bija – viņi ticēja savai virspavēlniecībai un bez šaubīšanās spēja paveikt daudzas lietas. Lasot konkrētu cilvēku atmiņas, mēs varam izdarīt daudz šādu secinājumu. Mums ir vēl kur tiekties līdz viņu līmenim.
– Izrādes tapšanas laikā noteikti iepazināt latviešu virsnieka psiholoģiju un viņa darbības būtību. Kā jūs raksturotu latviešu virsnieku?
– "Karavīrs" latviešu valodā vispār ir ļoti labs vārds. Tā nav profesija, bet dzīvesveids. Tā ir ticība, ideja un paļaušanās uz virspavēlniecību. Arī starp dažādu civilo profesiju pārstāvjiem ir daudz šādu cilvēku, kuri krīzes situācijā būs karavīri, iestāsies par savu valsti un ģimeni.
Jāņem vērā, ka tajā laikā šo izvēli izdarīja ļoti jauni puiši – 13–16 gadus jauni, kuriem nebija jautājuma – "vai iet karā?". Es domāju, ka arī tagad, ja kaut kas atgadītos, tad izrādītos, ka katrā otrajā mājā dzīvo kāds kārtīgs karavīrs.
– Šobrīd latviešiem trūkst mērķtiecīga darba pie savas būtības analizēšanas un stipro īpašību veicināšanas. Tas lielā mērā notika tieši starpkaru periodā. Kas ir tās īpašības, kuras latviešiem sevī būtu jāizkopj?
– Mēs noteikti esam ļoti pacietīga tauta, kas ir gan labi, gan slikti. Ja mēs nebūtu tik pacietīgi, vai mēs spētu izdzīvot krīzes apstākļos? Bet, manuprāt, mums pietrūkst lepnības. Prieks, ka šobrīd mainās tādi priekšstati, kā mīts par 700 jūga gadiem, kas ir pelnu bārstīšana sev uz galvas par to, kādi mēs esam sērdienīšu. Taču, paskatoties vēsturē, redzam, ka latvieši ir asprātīgi un gudri sava latviskuma saglabāšanā, kas izlien ārā, kā tāds īlens no jebkuras varas maisa. Vairāk ir jārunā par to, kā latvieši ir sevi veiksmīgi pierādījuši.
Šobrīd tiek maldīgi salīdzināts Otrā pasaules kara bēgļu jautājums ar imigrācijas problēmu. Latvieši, kas nonāca bēgļu filtrācijas nometnēs, bija izglītoti, mērķtiecīgi, un neviens neko tāpat vien viņiem neiedeva gatavu. Latviešu sievietes, piemēram, bēgļu gaitās ņēma līdzi šujmašīnas, kas ļāva saglabāt rokdarbu kultūru. Mēs esam sīksti, asprātīgi, bet tam tātad jāpieliek klāt krietna deva lepnības. Francūži Latvijas karavīru savulaik vērtēja, liekot pretī tik daudz zelta, cik karavīrs sver ar visu ekipējumu. Ir tik daudz vēstures liecību, kas cildina latviešus. Kādam varbūt ir ērti kultivēt "nabadziņu" tēlu, bet vēsture liecina, ka mēs varam!
– No filmas "Rīgas Sargi" mums ir radies zināms priekšstats par Latvijas atbrīvošanas cīņām. Taču, manuprāt, pārāk maz mēs izceļam tieši latviešu karavīra profesionalitāti un izglītību. Piemēram, Pēteri Radziņu atceras vien retais.
– Arī Jānis Ķīselis bija beidzis kara skolu un zināja vairākas valodas. Mums taču bija angļu un igauņu sabiedrotie ar kuriem bija jākomunicē – latviešu karavīri to prata. Latvieši nebūt nebija vienkārša zemnieku tauta, bet gan kultūras tauta. Par ģenerāļa Radziņa nopelniem un aso prātu reti kurš šodien zina. Latviešu karavīriem bija jābūt arī labiem diplomātiem.
Arī mūslaiku karavīri ir izglītoti, zina valodas un spēj orientēties sarežģītās situācijās. Protams, patoss ir laba lieta, bet ir nepieciešama arī ticamība, un tāpēc mūsu izrādes veidošanā mēs piesaistījām vēsturnieku kā konsultantu, lai nezaudētu būtiskus autentiskuma momentus. Piemēram, tiek izskaidrots pats armijas veidošanās process, kad Latvijas armijas karavīri devās ar tukšiem un nepielādētiem ieročiem uz vācu noliktavām un, piedraudot noliktavas apsargam, to ieņēma, tā iegūstot sev nepieciešamo bruņojumu. Tātad latvietis ir arī drosmīgs!
– Kas ir Ganta fonds, kas šobrīd vāc līdzekļus Jāņa Ķīseļa atmiņu atkārtotam izdevumam?
Daudzi jaunieši atnāk uz izrādi ar domu "kur tad atkal mēs esam atvilkti", bet pēc izrādes beigām viņi iznāk ārā pavisam citādi. Izrādes beigās tiek pastāstīts, ka Jānis Ķīselis tika nošauts 1941. gadā Sibīrijā. Tajā brīdī šķiet, ka zālē gaiss ir sastindzis. Izrāde jauniešus ir sasniegusi.
Protams, ka fonda darbs nav viegls, un ir grūti tam piesaistīt finansiālo atbalstu. Mēs paši ļaujam vērtīgajām atmiņām apputēt, meklējam labo svešajā, bet par maz to meklējam pašu mantojumā.
– Tiek daudz runāts par patriotisko audzināšanu. Uz izrādi "Vēstules no frontes" devās daudz skolnieku? Kāda ir skolotāju loma?
– Saprotu, ka piedāvājumu skolām ir ļoti daudz, un tāpēc ļoti daudz tiek palaists garām. Tāpēc skolotāju loma ir liela. Viņiem ir jāprot motivēt skolēnus. Skolotājiem pašiem ir jātic, ka tas ir vērtīgi. Pagājušajā gadā bija mecenāts, kas nosedza trīs izrādes bērnu nama bērniem. Skumjākais, ka daudzi atbildēja, ka audzēkņi negrib šādu izrādi apmeklēt, bet viņi esot gatavi atbraukt uz hokeju. Skolotājam ir jābūt autoritātei un jāspēj pateikt "Ir jābrauc!".
Bet bija skola no Gulbenes, kuras skolēni atbrauca uz Rīgu, un tas liecina, ka attālums nav šķērslis. 70% apmeklētāju maijā bija jaunsargi, kuriem šādām aktivitātēm ir piešķirts budžets, bet tas ir apsveicami, ka viņi izvērtēja un izvēlējās braukt tieši uz šādu pasākumu.
– Kādi tad ir Latvijas jaunieši? Ir cerība uz to, ka tieši viņi sakārtos mūsu valsti un iedibinās taisnīgāku sistēmu?
– Viss jau ir atkarīgs no mums pašiem. Jaunieši ir kā sūklis – tas, ko tagad viņiem iedosim, to kā augļus pēc tam mēs vāksim. Jaunieši paši par sevi jau ir brīnišķīgi. Viņiem ir jāsaņem pienācīga lepnuma deva. Tas ir iespējams, kad viņi sevi asociē ar brīvības cīņu laika karavīriem, kuri bija viņu pašu vecumā.
Nav iespējams mūsdienu ātrajā laikmetā caur formālo izglītību "tikt klāt" šiem jauniešiem. Šī sajūta ir jāpasniedz caur emocijām, tāpēc tam vislabāk kalpo teātris. Ja mēs vienā dienā pamostos bez savas kultūras apziņas, kas tad mēs būtu? Mežoņi un patērētāji! Caur vēstures apzināšanos mēs apgūstam empātiju pret savu tautu, ģimeni un vecākiem.
– Tuvojas Latvijas simtgade. Bet paskatīsimies vēl lielākā laika posmā, piemēram, kādu redzi Latviju tās 200 gadu jubilejā? Vai šeit vēl būs latvieši, vai arī tie būs "pielāgojušies mainīgajai pasaulei"?
– Man ir bail, ka mums tik ļoti gribas izpatikt citiem. Tas pēdējā laikā ir ļoti izteikti. Mēs vairāmies no sava viedokļa. Tas rada bažas, ka pēc divsimt gadiem mēs būsim tik ļoti izpatikuši, ka vairs nebūsim nevienam vajadzīgi. Tomēr mēs esam spējuši turēties pretī pārspīlētajam tolerantumam, kas redzams citās valstīs, un saglabājuši savas tradīcijas. Šis mugurkauls ir jānotur – tad neviens no mums nenovērsīsies.
Ja mēs kļūsim pašpietiekamāki un spēsim lepoties ar to, kas ir mūsu, nevis ar to, kas mūsu kaimiņiem, tad viss būs kārtībā. Mums ir jāaudzē savs pašlepnums! Mums ir visas iespējas – tas ir tikai jāapzinās. Ir jāuzliek augstāka latiņa, uz kuru tiekties!
"Karavīra pienākums pret viņa tautu un valsti nebeidzās ar cīņu laikmeta beigām un atvaļināšanos arī nē. Veterāna pienākums pret savu tautu un kritušo līdzgaitnieku ēnām ir – palīdzēt saglabāt viņu lielo dienu garu un aizsaulē gājušo varoņu garīgās sejas, saglabāt viņas visas savā spožumā, lai no šī slavas blāzmojuma kļūtu gaišas, arī vēlāko paaudžu dvēseles!" /"Cīņa par dzimteni", J. Ķīselis, 1936.g./