– Šķiet pavisam nesen grupa "Linga" nosvinēja savu divdesmit gadu jubileju, bet pēc pusotra gada jums būs jau 25!
– Man prieks, ka grupa "Linga" nav zaudējusi muzikālās spējas, ka mēs radām gan jaunas dziesmas, gan arī koncertējam. Esam labi pieprasīti ne vien sezonā, bet arī ziemā. Jāsaka arī, ka Latvijā no klasiskajām rokenrola grupām gandrīz nekas nav palicis. Es negribu īpaši uzspēlēt, bet jaunajām grupām ir baigi daudz jāstrādā, lai radītu repertuāru, kam jābūt vismaz pusotru, ja ne divu stundu garam, lai varētu normālu dzīvo koncertu nospēlēt.
Lai nu kā, bet koncerts ir ļoti nopietna lieta. Šķiet, ko tur vēl – visi uzdejo, iedzer alu... Patiesībā tas nozīmē, ka koncerta laikā jāspēj ar savu esamību, personību un dziesmām šos cilvēkus pievilkt, saturēt, izklaidēt, ieinteresēt un panākt, ka viņi šo laiku velta, uzklausot grupas mūziku un šovu kopumā. Tas nav nemaz tik vienkārši.
Katrai tautai ir sava mentalitāte, katrai prasās kaut kas savs. Tas droši vien arī mums ir palīdzējis un izglābis, jo mēs visu šo laiku turpinām spēlēt un koncertēt un savā jomā esam pieprasīti. Arī aizbraucot uz Īriju, mēs sapratām, ka neatkarīgi no problēmām latvietis paliek latvietis.
– Muzicēšanas prieks nav zudis?
– Par tiem 25 gadiem vēl neesam domājuši. Noteikti uztaisīsim konci kā uz 20. Bet tas jau neko nemaina. Ir vienkārši jābūt formā! Mēs koncertējam regulāri un viss ir kārtībā. Mums patīk spēlēt visur – gan mazā miestiņā, gan daudziem cilvēkiem.
Baigi svarīga ir saspēle. Tas, ka katrs atsevišķi ir labs mūziķis, vēl neko nenozīmē. Mums uz skatuves vairs nekas nav jāatrunā. Neviens vairs negaida, ka es ko teikšu, saprotamies vienīgi ar acu skatienu vai bez tā, jo viss jau ir zināms. Kādreiz prasa, vai neapnīk kādu dziesmu spēlēt? Nu neapnīk!
Process vienmēr ir radošs, jo dziesmu nekad nevar vienādi nospēlēt un nodziedāt. Turklāt daudz kas atkarīgs no garastāvokļa – dziesmas ātrums, piemēram. Publika to uzreiz jūt. Mēs ietekmējam skatītājus, viņi – mūs. Tomēr svarīgi ir, lai mēs vispirms ietekmētu viņus.
– Vai nav pavīdējusi doma par jaunu albumu?
– Ir! Ideja ir konceptuāli citādāka nekā iepriekš, kad mēs savācām kopā to, kas ir, un – žvīkst! – albums gatavs! Man būtu interesanti – to esam aprunājuši arī ar grupu – apvienot katra dalībnieka muzikālās domas. Nezinu, vai paspēsim to izdarīt šogad. Allaž ir sanācis, ka es nosaku muzikālo programmu. Manuprāt, mēs varam atļauties uztaisīt albumu, kurā katrs no grupas dalībniekiem realizē savas idejas, kas sakrājušās. Zinu, ka ļoti interesantas idejas ir gan Garajam (Armandam Cālītim – aut.), gan Vikam (Viktoram Fedosejevam – aut.), gan Melnajam (Edgaram Ķauķim – aut.). Domāju, arī no Jurīša (Jura Rubīna – aut.), mūsu bundzinieka, kaut ko dabūsim ārā, jo viņš māk ievadīt gabalu. Varbūt viņš nav pilnīgs radītājs, tomēr būtu interesanti arī no viņa sagaidīt kādu dziesmu. Šo ideju džekiem esmu izteicis jau pirms gada, varbūt viņi to neuztver nopietni, taču mēs uz to pamazām ejam. Gribu, lai mēs uztaisītu kopīgu albumu.
25 gadi ir baigi skaisti. Ģimenes attiecībās tās ir sudraba kāzas, kāzas ar stabilu vērtību. Interesanti, ka katra grupas dalībnieka ģimene uztver un uztur "Lingu" kā ģimenes sastāvdaļu, tāpēc mēs jūtamies ļoti vienoti. Ir bijušas dažādas krīzes, bet tās nav mūs izšķīrušas.
– Pašlaik Latvijā vēl kādu grupu, kurai ir 25 gadi un vēl aizvien rada jaunas dziesmas, ir grūti nosaukt.
– Ir grupas, kas sanāk kopā, bet tās vairāk izklausās pēc atsevišķiem projektiem. Tā grupa būtībā nedzīvo kopā, ikdienā mūziķi nav saistīti, viņi satiekas reizi gadā, izdomā kaut ko, forši čomi – viss kārtībā, bet tā nav grupa, kas spēlē visu laiku.
Es nesaku, ka nav jauno grupu, tās ir kā sēnes pēc lietus, bet tādu, kas ar savu profesionalitāti var paņemt publiku, – nezinu. Nevis ar imidžu, bet ar to, ka var nospēlēt koncertu. Tas ir galvenais. Arī tad, kad mēs kaut ko ārzemēs darījām, pirmais jautājums bija: "Cik jums ir dziesmu?" Ar vienu vai diviem hitiem nepietiek – vajag izvilkt veselu konci. Tā, lai klausītājs paliek apmierināts, nevis nospļaujas un nākamreiz uz tevi vairs negrib nākt.
– Tad jau jaunais albums būs tieši laikā.
– Nezinu, vai tas vairs ir liels notikums, ja iznāk jauns albums. Manā uztverē tagad pietiek uztaisīt vienu foršu gabalu – tas jau ir ļoti daudz, tāpēc ka neviens speciāli albumu nepērk un neklausās. Paņem pa gabalam – šis patīk, šis...
Kādreiz Deep Purple, Uriah Heep u. c. dziesmas pa piecām līdz septiņām minūtēm skanēja, tagad – trīsarpus minūtes. Es tādu albumu nevaru klausīties, jo man šķiet, ka tas ir tikai ieskats dziesmā. Taču tas ir radio standarta garums, jo ir pierādīts, ka cilvēks vairāk neuztver. Kādreiz albumā bija tikai pieci seši gabali un tos klausījās kā skaņdarbus. Taču tagad tas nav skaņdarbs, tas ir ieskats skaņdarbā, noīsināts un koncentrēts. Tā ir pavisam cita koncepcija, tāpēc gribu uztaisīt albumu, nevis lai to pirktu, bet lai katrs "Lingas" dalībnieks varētu izteikt savas domas un muzikālo sajūtu kaut vai desmit minūšu garumā.
– Radio standarts noplicina dziesmas?
– Manuprāt, viss notiek viļņveidīgi. Cilvēki atgriezīsies, tāpat kā tie atgriežas atpakaļ pie dabas. Arī mūzikā.
Atklāti runājot, man šobrīd pietrūkst radiostaciju, ko klausīties. Nav. Vienā ir deju variants, otrajā – pops, trešajā – veca mūzika, bet mani interesē jaunais rokenrols. Vecos esmu atklausījies līdz ausīm, zinu tos no galvas, varu dziedāt līdzi.
Internetā jau var atrast pašu velnu, es jau sāku meklēt filmu mūziku, jo bieži vien jaunas, progresīvas grupas parādās filmu mūzikā, jo tās ir salīdzinoši lētas, bet savukārt filma ir labs izgājiens, lai mūziķus vispār ievērotu. Bet atrast labu mūziku internetā nav iespējams – raidstaciju ir vesela jūra, arī katrai valstij.
– Vai mūzikas klausīšanās iespaido tevi un atstāj ietekmi uz tavu mūziku?
– Jā, tā nosēžas. Reizēm vispār nevajag nekādu mūziku – neko neklausos. Reizēm Latvijas Radio klausos lugas.
Reiz benzīntankā Latvijā par latu nopirku noputējušu disku, biju pārsteigts par kādas angļu postpankgrupas mūziku, radu ierosmi sev daudzām idejām.
Protams, nevar neietekmēties no mūzikas, no kā tad tā radīsies? Arī visi bēthoveni, manuprāt, savā laikā ir klausījušies mūziku, mācījušies no kaut kā, spēlējuši melodijas. Ietekmējušies ir arī viņi. Pateikt, ka viens ģēnijs radījis pilnīgi ne no kā, – tas vienīgi varētu būt pats Dievs.