Prieks, ka ir skolotāji, kuri tā mīl bērnus, nevienu nenoraksta un ļauj notikt brīnumiem! Kad šie Baldones jaunieši spēlē, viņu acis mirdz – viņi ir laimīgi," par Jolantu Visocku un Andru Krūmiņu vēstulē raksta Jana Babre-Laime.
Sākumā bija interese par mūzikas terapiju
Skolotājas Jolanta Visocka (no kreisās) un Andra Krūmiņa atzīst , ka daudzi varbūt pat nav īsti aizdomājušies par to, ko nozīmē koncentrēties kādam mērķim tikai dažas stundas, jo tā ir ikdiena, bet no šiem audzēkņiem tas prasa ļoti daudz spēka
"Tas sākās pirms vairāk nekā 15 gadiem, un tam pamatā bija interese par mūzikas terapiju. Mums ar kolēģēm Solvitu Loku un Zandu Krutāni bija iespēja aizbraukt uz Zviedriju papētīt zviedru mūzikas terapeitu pieredzi. Pie reizes paskatījāmies, kā darbojas ansamblis "Ramseband", kurā spēlē cilvēki, kā toreiz teica, ar īpašām vajadzībām, tagad – ar funkcionāliem fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem.
Pamēģināt kaut ko līdzīgu arī Baldonē mūs iedvesmoja brīnišķīga zviedru žurnāliste un skolotāja Brita Nēdestama no Lerumas komūnas Gēteborgas apkaimē," stāsta Jāņa Dūmiņa Baldones Mūzikas skolas klavierspēles skolotāja Jolanta Visocka.
Katrai vijoles stīgai sava krāsa
Brauciena laikā, kā atceras skolotāja Visocka, aizsākusies sadarbība starp Baldoni un Lerumas komūnu. Zviedri Baldonei uzdāvinājuši mūzikas instrumentus, kurus var spēlēt cilvēki bez jebkādas muzikālās izglītības, proti, speciālas vijoles, kurām visas četras stīgas ir marķētas katra savā krāsā – melnā, zilā, sarkanā un zaļā. Savukārt katram skaņdarbam, ko izpilda ansamblis, ir uz papīra lapas uzzīmēts krāsu ritma stabiņš. Mūziķu priekšā stāv cilvēks, kurš seko līdzi tabulai un rāda vijoles spēlētājiem, kura stīga īstajā laikā jāparausta.
Vijoļu stīgu strinkšķināšana iekļaujas skaņdarbā, kura melodiju spēlē pavadītājs uz klavierēm. Kopā ar ansambļa dalībniekiem spēlē viens vai divi profesionāli vijolnieki – parasti tie ir mūzikas skolas audzēkņi vai tās absolventi. Viss kopā skan kā orķestris.
Ansamblis nosaukts par "Brittaband" par godu tā idejiskajai un praktiskajai krustmātei no Zviedrijas – Britai Nēdestamai.
Muzicēšana ļauj iziet no ierastajām sienām
Jolanta Visocka teic, ka pašlaik darbojas jau trešais ansambļa "Brittaband" sastāvs. Pirmais bijis ļoti veiksmīgs, un tajā kopā ar vietējā bērnunama iemītniekiem spēlējis arī "Latvijas lepnuma" balvai izvirzītais paralimpiskais čempions jāšanas sportā Rihards Snikus. "Ar "Brittaband", kurā bija arī vietējā bērnunama un apkārtnes bērni ar īpašām vajadzībām, muzicējām pat Zviedrijā un tuvāk iepazināmies ar ansambli "Ramseband".
Mēģinājumi ar novada domes un Baldones Mūzikas pamatskolas atbalstu reizi nedēļā notiek skolā. Mēģinājumos darbojas arī vietējās mūzikas skolas bijusī audzēkne, tagad bērnudārza muzikālā audzinātāja Andra Krūmiņa. Pansionāts bija jau viņas vecāku darbavieta, un Andra ir izaugusi kopā ar daudziem "Brittaband" dalībniekiem, kuri tagad ir no 18 līdz 30 gadus veci, un nu mūsu ceļi ir krustojušies vienā darbā – Sociālās aprūpes centrā," stāsta skolotāja Jolanta.
Savukārt pati Andra piebilst, ka jau 20 gadu ilgst viņas saikne ar Sociālās aprūpes centru, kur strādājuši viņas vecāki. "Ikdienā viņi mani uztver kā vienu no savējiem, taču reizēs, kad es stāvu ansambļa priekšā ar notīm rokās, neviens ne mirkli nešaubās, ka esmu skolotāja. Tiesa, pirms koncerta mēs uztraucamies visi vienādi. Muzicējot viņi seko līdzi maniem žestiem, pat acu skatienam. Ir ieguldīts ļoti liels darbs, lai mēs varētu labi saprasties un veidot vienu enerģētisko loku."
Skolotāja J. Visocka, turpinot iepazīstināt ar ansambli, teic, ka daļa grupas dalībnieku spēlē vijoles, savukārt kāds puisis, kurš to nevar, bet kuram ir ļoti laba ritma izjūta, izcili darbojas ar ritma instrumentiem.
Bet vēl nozīmīgāka ir koncertēšana. "Tie ir Ziemassvētku un Lieldienu koncerti Baldones baznīcā, esam bijuši arī Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā un Jēzusbaznīcā Rīgā, četras reizes muzicējuši Bruknas muižā, kur apmetusies priestera Andra Mediņa vadītā kopiena, kuras locekļi atkopjas no narkotiku atkarības. Viņi būvē baznīcu, organizē koncertus un nometnes ar vēzi slimiem bērniem. Tur ir brīnišķīga gaisotne, un mūsu muzikanti tur jūtas ļoti labi.
Šogad oktobrī Baldones Baltās pils skolas 30 gadu jubilejas ietvaros rīkojām labdarības koncertu Bruknas muižā, kur piedalījās arī mūzikas skolas bijušies un tagadējie audzēkņi un pedagogi. Kopā ar mums uzstājās Nacionālās operas māksliniece Baiba Tērmane," teic J. Savicka. Pērn decembrī ansamblis "Brittaband" muzicējis arī Rundāles pilī, bet Baldonē bijis liels adventes laika koncerts.
"Muzicēšanu mēs sākām ar tautas dziesmām, arī "Bēdu, manu lielu bēdu", jo kurš tad vēl labāk, ja ne mēs, var parādīt, kā bēda liekama "zem akmeņa" un ka ejam tai pāri dziedādami."
Vienkārši ķeram mirkli
Abas pedagoģes atzīst, ka ne reizi vien nākas dzirdēt jautājumu: kam jums tas viss vajadzīgs?
"Noteikti palasiet Johannesa Mario Zimmela grāmatu "Cilvēks nav vientuļa sala"," saka skolotāja J. Visocka un, atbildot uz šo jautājumu, turpina: "Pirmām kārtām, tas ir gandarījums, kad redzam prieku mūsu audzēkņu acīs. Daži no viņiem māk lasīt, daži var paveikt kādu darbiņu, palīdz mazgāt veļu, sētniekam slaucīt pagalmu, bet viņiem patīk arī mūzika. Tā ir valoda, kurā paust savas emocijas, kuras nav iespējams izteikt ar vārdiem, jo daudziem ir grūti runāt. Mēs šiem cilvēkiem – kā teica mūsu mācītājs Rolands Eimanis, mūžīgajiem bērniem – palīdzam atvērt vārtus uz prieku un ienākt sabiedrībā. Un viņi ļoti labi saprot, ko nozīmē, ja cilvēki pēc koncerta ceļas kājās un aplaudē.
Ansambļa piecu gadu jubilejā Brita Nēdestama mums uzdāvināja nedaudz naudas. Par to visi kopā braucām uz Operu, kur noskatījāmies baletu "Gulbju ezers". Sajūta bija brīnišķīga, jo mēs taču paši arī koncertā spēlējam "Mazo gulbīšu deju"!
Taču pieci gadi tāda ansambļa kā mūsējais dzīvē ir ļoti liels laiks, jo tā dalībnieki nogurst, noveco un viens otrs pārceļas uz veco ļaužu namu," atzīst pedagoģes, piebilstot, ka patiesībā kopā būšana ar tagadējo "Brittaband" sastāvu ir tāda kā mirkļa ķeršana, kas var turpināties gadiem, bet var beigties dažu mēnešu laikā, jo kādam no muzikantiem pēkšņi var pazust, piemēram, koncentrēšanās spējas vai strauji pasliktināties veselība.
"Es kādreiz par to esmu runājusi ar Britu, un viņa man atbildēja, ka, ja kopā ar šiem jauniešiem kaut kas izdodas, tad tas ir patiess gandarījums," saka Jolanta. Viņa piekrītot tiem, kuri teic, ka šādi cilvēki ar īpašām vajadzībām uz Zemes mums atsūtīti tāpēc, lai mēs mācītos beznosacījumu mīlestību, un uzsver, ka tad, ja mums ir izdevies viņiem sagādāt prieku, gandarījums ir vēl lielāks.
"Kad mēs esam koncertā, es pat nezinu, kas sēž zālē, jo redzu tikai ansambli. Tajā brīdī, kad uzstājamies, visi esam vienlīdzīgi, un, ja viss izdodas labi, prieka asaras acīs ir mums visiem. Taču par savu darbu mēs neesam pelnījušas apbrīnu. Mēs vienkārši darām to, ko varam izdarīt, vispirms jau iemācoties pateikt to, ko vēlamies, visiem saprotamā valodā. Un tā ir mūsu izvēle – redzēt, ko katrs var sasniegt, un panākt to, ka ikviens "Brittaband" dalībnieks vēlas darīt to, ko vajag, ne tikai to, ko gribas," stāsta Andra.
Un vēl abas skolotājas saka paldies kolēģiem no Valsts sociālās aprūpes centra "Rīga" filiāles "Baldone" un tās vadītājai Ainai Vičai, kas visi kopā rūpējas par to, lai audzēkņi ikdienā būtu paēduši, apģērbti, tīri, lai viņiem būtu sasukāti mati, lai nekas nesāpētu.
"No vienas puses, mūsu darbs ar "Brittaband" atgādina bites, kas atlido savākt nektāru, no otras, tam visam apakšā ir smags kolēģu – klientu aprūpētāju – darbs, kas šiem ziediem ļauj uzziedēt."
