Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Bet vai tiešām tas ir tik vienkārši – patrenējies skriešanā pa Pierīgas mežiem un – aidā! – prom uz maratonu Amazones džungļos?

Nu Alma atgriezusies mājās, tāpēc piepulcējos ziņkārīgo žurnālistu pulciņam un jautāju to viņai pašai.

Parasta meitene, neparasti apstākļi

Un te viņa ir – pasaulē grūtākā maratona uzvarētāja, Džungļu meitene jeb Džungļu pavēlniece, kā Almu nodēvēja "Radio 5" žurnālisti.

Nekas neliecina, ka ārēji tik neuzkrītošā 22 gadus vecā latviešu studente vēl nesen – no 4. līdz 10. oktobrim – septiņas dienas skrēja garas distances īstos džungļos. Atbildes uz jautājumiem – lakoniskas, ar īsti latvisku atturību. Uzreiz top skaidrs, ka šī meitene pieder pie darītājiem, nevis runātājiem. Uz jautājumu, vai varēja iedomāties, ka ar šādu padarītu darbu momentā kļūs populāra, Alma strikti atbild: "Nē!"

Te jāiemet neliels akmentiņš kolēģu žurnālistu dārziņā. Pirms džungļu maratona Alma ar mediju starpniecību mēģināja vērsties pie sabiedrības, lai cilvēkus vairāk par to informētu – tas palīdzētu atrast sponsorus, jo braucienam gluži vienkārši pietrūka naudas. (Izrādās, lai piedalītos šādā pasākumā, vajag nedaudz vairāk kā piecus tūkstošus eiro – dalības maksa vien ir divarpus tūkstoši eiro.) Toreiz tas nevienu īpaši neieinteresēja, vienīgi portāls "Delfi.lv" publicējis interviju. Tagad gan – lidostā maratona uzvarētāju sagaidīja itin prāvs mediju pārstāvju pulciņš, un šajās dienās viņu uz tikšanos lūdz gan radio, gan TV pārstāvji.

Naudu, protams, galu galā "sakasīja" – saziedoja draugi un paziņas, tāpat ekipējumu un citas maratonam nepieciešamās lietas (apģērbs, apavi, pārtika u.tml.) izdevās iegādāties lētāk.

Tas, ka varētu izcīnīt uzvaru šādās sacensībās, Almai gan pat sapņos nav rādījies. Bet kā šī ideja radās?

Alma teic: "Pirms diviem gadiem internetā izlasīju rakstu par šo skrējienu, un doma iesēdās galvā tā, ka nevarēju no tās tikt vaļā." Iespēja noskriet maratonu īstos džungļos šķita aizraujoša, tāpēc ka tur taču ir tik neparasta eksotiska daba! "Man bija konkrēts mērķis – piedalīties šajā maratonā. Domāju: būtu labi, ja izdotos finišēt. Tas arī viss."

Čūsku sargi un mačete

Kā zināms, par džungļiem sauc biezu, necaurejamu mežu vai brikšņus, parasti – purvainu tropiskā lietusmeža daļu. Lielākā daļa no mums lietusmežus, protams, redzējuši tikai uz ekrāna vai lasījuši ceļojumu aprakstos un grāmatās. Tomēr ikviens daudzmaz saprātīgs cilvēks saprot, ka šāda vide dzīvē nav nekāds joks. Ne velti saka – džungļu likums, un tas nozīmē tikai vienu: izdzīvo stiprākais!

Droši vien nebūs daudz pie mūsdienu ērtībām pieradušu cilvēku, kas būtu gatavi doties ekskursijā uz turieni. Bet parādiet kādu, kuram nebūtu bail tur pavadīt desmit dienas un kādā brīdī pat palikt vienam! Lai uz ko tādu parakstītos, vajadzīgs riktīgs "krampis" – drosme, apņēmība, mērķtiecība, piedzīvojumu alkas, fiziska un garīga izturība un kas tik vēl ne! Bet Alma Vītola septiņās dienās Amazones džungļos 56 stundās un 48 minūtēs noskrēja 254 kilometrus.

Par pašu Džungļu maratonu viņa stāsta tā: "1. oktobra vakarā mūs visus – aptuveni 50 cilvēkus no Austrālijas, Jaunzēlandes, Kanādas, Argentīnas, Spānijas, Lielbritānijas un citām valstīm, tostarp sešas sievietes, kuri bijām pieteikušies šim maratonam, – savāca uz kuģa un aizveda uz džungļiem Tapajos upes krastā. Nākamajā rītā nokāpām no kuģa un apmetāmies kādā ciematā, kur divas dienas notika īpaša, skrējienam veltīta nometne; tur mēs dzīvojām un gatavojāmies skrējienam. Bija mācības par vietējo dabu, ārstu lekcijas, mums deva padomus, kā jāuzvedas dažādās situācijās džungļos u.tml. Pirms katras dienas posma norisinājās tāds kā brīfings – neliels stāstījums par to, kas mūs tajā dienā sagaida: kāda un cik gara ir distance, kāds tur apvidus, kur būs kontrolpunkti...

Un tad bija starts! Pa ceļam – vairāki kontrolpunkti, kur varēja atpūsties, padzerties un paēst, kur uzturējās ārsts. Kontrolpunkti – kā kurā vietā, citur pēc distancē pavadītiem četriem, citur pēc desmit vai divdesmit kilometriem. Protams, nevar visu laiku tikai skriet. Pirmajās divās dienās pat bija obligāts nosacījums, ka ikvienā kontrolpunktā noteikti jāuzkavējas 15 minūtes, lai neviens nepārforsētu un neciestu veselība. Finišā – atkal nometne; tā ir vieta, kur būs starts nākamajā dienā.

Tu vari skriet, cik ātri gribi. Un arī atpūsties vari tik ilgi, cik gribi. Katrs jau arī skrien citā tempā. Tāpēc skrējēji savu posmu beidza citā laikā. Katru dienu bija jānoskrien savs posms, un, kad tu to biji paveicis, esi distanci beidzis. Ja nenoskrien, esi izstājies. Ja skrien ātri, var beigt pat pusdienlaikā, bet ja ne – arī vakarā. Tikai jārēķinās ar to, ka otrajā variantā paliek mazāk laika, lai atpūstos, atjaunotu spēkus un sagatavotos nākamajam posmam. Vienmēr jāpatur prātā, ka tas nav tikai vienas dienas skrējiens, bet gan veselas nedēļas garumā."

Gluži kā daudzcīņā, vai ne? Bet kāds bija džungļu maratonistu dienas režīms? Ko viņi ēd, kur guļ – teltīs vai bungalo? Oho! – izrādās, vajadzējis gulēt džungļos zem klajas debess! Kaut kas traks!

Alma turpina: "Cēlāmies piecos no rīta, paēdām brokastis un sakārtojāmies startam. Mūsu nometnes lielākoties atradās upes krastā, izņemot vienu nakti, kad gulējām dziļi mežā. Gulējām brīvā dabā guļamtīklā, kurš bija aprīkots ar pretmoskītu tīklu. Parasti startējām katru dienu septiņos no rīta. Pārtikām galvenokārt no speciālās sausās pārtikas, ko vienkārši aplej ar ūdeni, un sporta uztura, kā arī vēl citām lietām, ko nu kurš bija paņēmis līdzi.

Visas nepieciešamās mantas paši nesām līdzi. Un tas nozīmē, ka tev jāskrien pa džungļiem ar apjomīgu mugursomu, kas sver 10–15 kilogramu. Daži no rīta aplīmēja kājas ar plāksteriem, lai apavi neberž un nerodas tulznas, citi uzvilka čūsku sargus – tādus kā vieglus zābakus. Obligātā ekipējuma aprakstā bija arī teikts, ka mačete nav obligāta."

Flora un fauna džungļos

Svešvārdu vārdnīcā atrodu, ka mačete ir "...liels, smags nazis cukurniedru novākšanai un taku izciršanai saaudzēs". Kaut kas tāds, kas palicis no Dienvidamerikas iedzimtajiem – indiāņiem, kuri prata tik klusi un nemanāmi iet pa džungļiem, ka viņu gaitu salīdzināja ar kaķveidīgo dzīvnieku pārvietošanās mākslu.

Droši vien skrējējs džungļos, kuram svarīgi maratonu noskriet pēc iespējas ātrāk, nevar atļauties izvairīties no visādiem dabiskajiem šķēršļiem un dabas veidojumiem, vai ne? Kādi tad ir īsti džungļi?

Alma: "Īstenībā džungļi – tas nozīmē ļoti dažādus mežus un dažādu augu valsti. Tur ir viss – gan purvi, gan meži, gan pludmales, bija tuksnešainākas un sausākas, kā arī mitrākas vietas. Pilns ar čūskām, kukaiņiem, zirnekļiem un skorpioniem... Džungļos ir ļoti daudz putnu, – tu skrien, un visu laiku fonā ir džungļu troksnis! Un nemitīgi jāskatās zem kājām, kur skrien, jo lielākoties trase veda pa īstiem džungļiem, kur ir gan koku saknes, gan nogāzušies koki, bedres, kuras zem sabirušajām lapām nemaz nav redzamas, tā ka brīžiem pamats zem kājām var pat pazust. Trase bija iezīmēta – kokos un krūmos sakarinātas lentītes, bet, ja godīgi, marķējums bija diezgan slikts, un brīžam sanāca arī nomaldīties."

Vai neomulīgi nebija? Ja katrs dalībnieks skrien citā tempā, skaidrs, ka lielākoties nācās skriet vienai. Alma: "Man džungļos patika, es tur ļoti labi jutos. Protams, visu laiku bija grūti – galvenokārt tāpēc, ka tropu klimats ir karsts un mitrs – gaisa temperatūra aptuveni +45 grādi pēc Celsija. Apģērbs, apavi? Nekas īpašs, viss tas pats, kas Latvijā. Nekādi ekstrēmi notikumi ar mani negadījās, vienīgais – regulāri iekoda pa kādai lapsenei."

Izklausās pavisam vienkārši, bet vai tā patiešām arī ir? Alma atzina, ka īpaši smaga šķitusi skrējiena pēdējā diena. Savukārt "Radio 5" žurnālistiem viņa izteicās, ka visgrūtāk bijis izturēt klimatiskos apstākļus, nu un, protam, fiziskā slodze. Jo, lai kā gatavotos šādam maratonam, Latvijā tomēr nav iespējams sagatavoties tropu klimatam.

Acīmredzot Almai šajā ziņā paveicās, ka organisms pieņēma šos ekstremālos apstākļus. Kas zina, varbūt kādā no iepriekšējām dzīvēm viņa bijusi indiāniete un dzīvojusi tieši Amazones lietusmežos? Bet par fizisko slodzi liecina fakts, ka Džungļu maratona laikā zaudēti 3–4 kilogrami svara. Pēc atgriešanās mājās tos gan esot ātri atguvusi.

Divi kredo jeb devīzes

Kā jau ķekaviete no Alejām, Alma mācījusies Pļavniekkalna sākumskolā, pēc tam Rīgā, Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Vai sports viņai bijis tuvs, tā sakot, jau no bērna kājas? Vai skolā sporta stundas bija vismīļākās? Varbūt vecāki ir sportisti un jau kopš mazām dienām meitu radinājuši pie fiziskām nodarbēm?

Alma purina galvu: "Nu nē! Nebija tā, ka man sporta stundas nepatiktu, bet, jāteic, sporta skolotāji arī ne vienmēr prot skolēnus motivēt nodarboties ar sportu. Visu laiku esmu kustējusies. Nu, ne nopietni, bet vienmēr kaut ko esmu darījusi."

Skaidrs – viens no viņas dzīves kredo jeb devīze ir: "Vairāk kusties!" Un, jo biežāk, jo labāk. Tiem, kuri ikdienā nodarbojas ar kādu sporta veidu, citāda devīze nemaz nevar būt. Protams, skriešana ne tuvu nav visa viņas dzīve, tikai daļa no tās. Alma mācās par fizioterapeiti Rīgas Stradiņa universitātes 2. kursā. Pirms tam studējusi bioloģiju.

"Man vienmēr paticis būt pie dabas, arī bioloģija man tuva, un viss ir ļoti forši, tomēr vienā brīdī sapratu, ka sevi šajā jomā neredzu un ka varbūt fizioterapeits ir tā profesija, kurā varētu kaut ko tālāk darīt. Jopro¬jām sevi meklēju," – tā Alma, liekot nojaust otru savas dzīves devīzi: "Tuvāk dabai!" Nodomāju, ka arī fizioterapeits būtībā aicina cilvēku vairāk kustēties un atgriezties pie dabas, jo ārstē bez zālēm: ar ārstniecisko vingrošanu un citām fiziskām aktivitātēm, pastaigām svaigā gaisā, masāžu, dažādām fizikālām procedūrām u.tml.

Vienkārši vaļasprieks

Un tomēr. Kurā brīdī radās šī aizraušanās – skriešana? Alma: "Sāku skriet pirms sešiem gadiem. Sāku ar mazumiņu, un tad palēnām, pamazām aizgāja... Sākumā nebija konkrētu mērķu, bet tad noskrēju savu pirmo pusmaratonu – 21 kilometru Rīgā, tad pirmo maratonu – 42 kilometrus garu distanci Valmierā. Tas notika nejauši – divas nedēļas pirms tam mani vienkārši pierunāja. Tad noskrēju 55 kilometrus garo skrējienu Siguldā, un tad jau bija skaidrs, ka tas aizrauj. Jā, man patīk ilgi skriet, patīk būt dabā un patīk tā atmosfēra, kas tur valda." Vai labāk tīk skriet bariņā vai vienai pašai?

"Gan – gan. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Ja tu skrien viens, tad esi viens ar savām domām, ja skrien bariņā, tad ir vieglāk, it īpaši garajās distancēs, jo tad pļāpājot nejūt, kā paiet laiks. Viens meditē, otrs ada, trešais dzied, bet vēl kāds skrien. Tagad jau bez skriešanas es vairs nemaz nevaru! Skrienu 4–5 reizes nedēļā. Tepat pa Ķekavas mežiem, Alejās gar putnu fermām... Pa asfaltu gan man nepatīk. Distances ir dažādas – sākot no sešiem, astoņiem kilometriem līdz pat 50 kilometriem. Skrienu atkarībā no sajūtām. Un neatkarīgi no laikapstākļiem. Arī ziemā, jo skrienot jau nav nekādas atšķirības, tikai vairāk drēbju kārtu jāvelk..."

Skrējiens – cīņa ar sevi

Nepajautāju Almai, kāpēc viņa skrien. Tas šķita pats par sevi saprotams. Kāpēc cilvēki vispār skrien? Lai labi justos. Lai zaudētu svaru. Lai pierādītu sev un citiem, ka tu kaut ko vari. Lai patīkami pavadītu laiku dabā. Lai tiktos ar domubiedriem. Lai atslēgtos no ikdienas. Lai ķermenis normāli funkcionētu un nebūtu jau jaunībā jāmeklē fizioterapeits vai rehabilitologs.

Lai atgādinātu, ka daba radījusi cilvēku nevis nemitīgai sēdēšanai – pie datora, televizora, auto stūres, bet gan skraidīšanai pa mežiem un laukiem, lai sagādātu sev pārtiku... Skrien, lai dzīvotu. Ir desmitiem iemeslu, lai skrietu. Un tikpat daudz, lai neskrietu. Cilvēki ir tik dažādi. Un dažādas ir arī viņu izvēles iespējas.

Visā šajā lietā apbrīnojamas man šķiet divas lietas

Pirmā. Izlasot jau Almas pieminēto interviju portālā "Delfi.lv", uzzināju to, ko viņa man nepaspēja pastāstīt vai varbūt negribēja pieminēt. Par to nebūtu jābrīnās, jo par paša grūtībām un neveiksmēm nav viegli runāt. Izrādās, maratonu skriešanas pieredze viņai nebūt nav veidojusies gluži kā pa diedziņu. 2014. gadā Alma piedalījās skrējienā apkārt Monblānam (168 km), bet finišu nesasniedza. Savukārt pērn Latvijas studentei smagi gāja Horvātijā 160 kilometru garā skrējienā. Intervijā viņa pati atzīst: "Tā bija laba mācība." Cepuri nost, ka pēc visa tā Alma tomēr apņēmās startēt tik grūtās sacensībās kā Džungļu maratons Brazīlijā! Un, kā redzams, liktenis mēdz būt arī dāsns pret tiem, kuri to godam nopelnījuši.

Otrs. Manuprāt, šis stāsts pat varbūt ir ne tik daudz par Almu un viņas fantastisko sasniegumu, bet gan par to, cik lielas spēka, izturības un enerģijas rezerves slēpjas katrā no mums. Neizmantotas. Un tikai dažreiz, kādā ekstrēmā situācijā, tu sakoncentrējies un – hop! – pārlec pāri bezdibenim. Otrā pusē nonācis, brīnies: kā es to varēju, no kurienes tāds spēks? Citi saka: "Viss slēpjas galvā." Kā zināms, arī no savu smadzeņu iespējām cilvēks liek lietā tikai nelielu daļu. Kāpēc viens spēj iemācīties piecdesmit svešvalodas, bet otrs nespēj lāgā apgūt pat vienu? Kāpēc viens var noskriet simt kilometru, bet otrs – pat dažus ne? Toties otrais atkal prot kaut ko tādu, ko pirmais pat iedomāties nevar. Bet varbūt vajag tikai gribēt un darīt?...

Taujāju, vai, viņasprāt, citugad arī vēl kāds latvietis vai latviete varētu piedalīties Džungļu maratonā. "Protams! Novēlu ikvienam, kuru tas aizrauj, aizbraukt un izbaudīt šo pasākumu!" – tā saka 2015. gada Brazīlijas Džungļu maratona uzvarētāja Alma Vītola. Bet viņa pati iecerējusi nākamgad augustā vēlreiz skriet apkārt Monblānam.