Noslēdzoties šā gada pieteikumu iesniegšanai, ielūkojāmies bērnu ārstes Joanas Deiftas dzīvesstāstā. Lielāko daļu sava mūža viņa bērnus ārstējusi tieši Ādažu novadā un novada apbalvojumu saņēma pērn.
Bērni un eņģeļi
Sāpes un ciešanas mūsu dzīvē laikam nepieciešamas tādēļ, lai pārbaudītu mūsu mīlestības mēru, mūsu spēju piedot un mīlēt. Saka, ja Dievam patīc, viņš nēsā tevi uz rokām, bet, ja mīl, pārbauda. Ādažnieku iemīļoto bērnu ārsti Joanu Deiftu Dievs mīl ļoti stipri, un šī mīlestība ir abpusēja. "Kaķīt manu, eņģelīt, tu taču tici, ka ir kāds spēks, kas augstāks par cilvēku, vai ne?" viņa jautā un atzīstas, ka savā dzīvē pieredzējusi patiesus Dieva brīnumus gan tad, kad lūgusies, lai glābj viņas meitu, kura bija sasirgusi ar audzēju, gan lūdzoties par ārstējamo bērniņu veselību.
Pērn valsts svētkos, kad Ādažu novadā tradicionāli notiek krietnāko novadnieku godināšana, Joana Deifta saņēma novada augstāko apbalvojumu, goda un cieņas apliecinājumu. Par viņu cilvēki savāca tik daudz parakstu kā ne par vienu citu. Un ne velti – visu savu darba mūžu viņa atdevusi tam, lai cīnītos par dzīvību – šo trauslo, dievišķo brīnumu.
Lūgta piekrist intervijai, daktere Deifta vairākkārt uzsver, ka to nevēlētos: "Vai, kaķīt, es negribu! Kaut kā negribu zīmēties!" Tikai pēc tam, kad atgādinu, cik cilvēkiem viņa mīļa, šķiet, pierunāt kļūst vieglāk: "Ai, cik skaisti! Tiešām? Tāda ziņa! Paldies, eņģelīt, kaķīt manu!"
Un tā mēs satiekamies dakteres Deiftas mājās, kur viņa pavadījusi lielāko daļu mūža, taču nu gatavojas doties no tām prom, jo palikt vienai tik lielā mājā esot visai skumji. Pārdzīvojums par dzīvesbiedra zaudējumu tik viegli nerimst. Viņi šajā mājā dzīvoja kopā. Šī ir vīra, nevis pašas māja, tādēļ lēmums vairs netikšot mainīts.
"Ja esi dzīvoklī, vismaz dzirdi kaimiņus apkārt, redzi citus cilvēkus, bet privātmājā, pat ja ir kaimiņi, atstatums starp cilvēkiem ir lielāks," teic dakterīte. Savāds jau ir tāds brīdis, kad sanāk apsēsties un atskatīties uz savu dzīvi, mēģinot otram to izstāstīt.
"Visa mana dzīve bijusi tāda ļoti stihiska," atzīst Joana Deifta. "Tas nav izstāstāms. Ir bijušas trīs tādas reizes dzīvē, kad pārdzīvojumu un sāpju mērs bija tik liels, ka pati nespēju aptvert, kā to izturēju."
Viena no tādām reizēm bijusi viņas mīļās māsas un mammītes aiziešana teju vienlaikus: "Īsi pēc Jaunā gada mammai bija insults, bet māsa pirms Ziemassvētkiem saslima ar pneimoniju. Pa dienu skrēju pie mammas, pa nakti – pie māsas. Mamma mājās gulēja nāves gultā, bet māsa – slimnīcā. Māsa Genute man bija kā otrā mamma. Viņa bija septiņus gadus vecāka, bet kopš bērnības ļoti mīļa pret mani. Lai gan bērnībā visi dzīvojām lielā nabadzībā, viņa šuva man lellītes, bet, ja dabūja kādu saldumiņu, atnesa man, sakot: "Māsiņ, es satiku pa ceļam pelīti, viņa tev atsūtīja konfektīti."
Es to nekad neaizmirsīšu. Pēckara bērniem katrs saldumiņš bija liela dāvana. Māsa man bija neizsakāmi mīļa. Viņa dzīvoja Lietuvā, es – Olainē, bet, ja man bija kāda bēda, viņa vienmēr palīdzēja. Māsa nomira manās rokās. Nespēju aptvert, kā mātei, kura guļ uz nāves gultas, pateikt, ka viņas meita ir mirusi. Tā arī mammai to nekad nepateicām. Māmiņa aizgāja, nezinot, ka viņas meitiņa šo pasauli pametusi pirmā."
Ar mīļo māsu Genuti jaunībā
Dievmāte
Otrā reize dzīvē, kad sirds sāpju mērs bijis tik pilns, ka ne aptvert, kā to izturēt, bijis, kad Joanas meitas ārsts viņai zem četrām acīm pateicis, ka meitai nav atlicis ilgi dzīvot. Pēc šīs sarunas viņai vajadzējis iziet gaitenī, satikt meitu ar viņas vīru, abiem uzsmaidīt un teikt, ka viss būs labi. Savām emocijām ļauties varējusi vien tad, kad palikusi viena. Joana Deifta ir ļoti pateicīga Dievam. Viņa ļoti lūdzās, un lūgšanas patiesi tika uzklausītas. Meita atveseļojās.
Joana atceras, ka nav paspējusi izteikt savu lūgumu pie īpašas Dievmātes ikonas, kas bijusi atvesta uz katedrāli Rīgā, un ļoti pārdzīvojusi to, bet nākamajā rītā viņa šo ikonu ieraudzījusi nodrukātu avīzes pirmajā lapā. Šī Dievmātes bilde vēl tagad atrodas viņas istabā virs gultas. "Tas patiesi bija īsts brīnums," teic Joana Deifta. Bet lūgusies Joana vienmēr – ne tikai par saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, bet arī par visiem ārstējamajiem bērniņiem, saucot palīgā arī eņģeļus.
Mīļā dakterīte
Pat pēc 52 darba gadiem ārsta praksē viņa atceras katra bērna dzimumzīmi. "Vienmēr, vienmēr prasu, lai eņģelītis stāv klāt visiem bērniem, ko ārstēju, pēc tam, lai ir ar maniem tuviniekiem, un visbeidzot, lai arī man dod spēku," viņa atzīst. "Visus, visus bērniņus, ko esmu ārstējusi, atceros, arī tad, kad viņi jau izauguši un pašiem ir savi bērni," stāsta Joana Deifta.
Ikdiena darbā
Uz jautājumu, kādēļ nolēmusi kļūt par ārsti, viņa atbild: "Vispār bērnībā sapņoju kļūt par skolotāju, bet, māsas mudināta, mācījos par dakteri. Ja ne mana mīļā māsa Genute, varbūt arī viss būtu pavisam citādi. Genute teica: "Jeoņita (tā Joanu sauca māsa – aut.), tev tāda žēlsirdīga un maiga daba. Tu vari nomierināt, palīdzēt. Tev jākļūst par bērnu ārsti! Tu esi radīta tam!"
Varēju iestāties prestižajā Kauņas Medicīnas akadēmijā, jo skolā man bija ļoti labas atzīmes visos priekšmetos. Skolu beidzot, man bija tikai kādi divi četrinieki piecu ballu sistēmā. Ļoti padevās ķīmija, fizika, matemātika, arī literatūra. Atceros, ka skolas laikā bija viens ļoti prasīgs un stingrs pasniedzējs. Neteiksim, ka cietsirdīgs, bet nu skolēniem tiešām no viņa bija bail. Nabaga tie klasesbiedri, kuriem kaut kas nepadevās... Tā kā viņš slikti dzirdēja, iemācījos klasesbiedriem teikt priekšā tā, ka gandrīz nemaz nekustināju lūpas. Skaitīju priekšā vienādojumus. Tā kā dzirdes aparātu tolaik nebija, tā arī nepamanīja," smaida dakterīte.
No Lietuvas uz Latviju
Joana Deifta ir lietuviete, un, par to, kā nonākusi Latvijā, viņa stāsta, lūk, ko: "Mēs ar vecākiem dzīvojām Kauņas piepilsētā Vilijampolē. Tētis tur bija uzcēlis nelielu māju, bet, kad sākās karš, to nodedzināja un visu rajonu pārveidoja par ebreju geto. Tā kā ģimenē augām pieci bērni, mums atļāva dzīvot keramikas fabrikas teritorijā, ko no pārējās pilsētas norobežoja milzīgs koka žogs. Visa bērnība tad arī pagāja aiz šī žoga. Dzīvojām tur kādus gadus 10 vai vairāk.
Iestājos labā skolā, kas atradās Kauņas centrā. Pateicoties tai, biju kārtīgi sagatavota augstskolai. Vienā no pēdējiem kursiem mēs ar kursabiedriem devāmies ekskursijā, pārgājienā, līdz kādā brīdī, sadalījušies vairākās grupās, pazaudējām cits citu. Mēs ar draudzeni stopējām auto, lai tiktu atpakaļ. Kravas auto, kurš mūs paņēma, brauca arī divi latviešu puiši. Abi dienēja Karmelavā. Agris prasīja, lai pasaku savu vārdu un uzvārdu un kur mācos. Pēc kādas nedēļas uz institūtu man bija atsūtīta vēstule. Un tā mēs sākām sarakstīties. Visas tās vēstules esmu saglabājusi.
Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Viņš bija atbraucis uz manu izlaidumu jūnijā, bet jau jūlijā Rīgā apprecējāmies. 10. augustā aizbraucu no Rīgas un sāku strādāt slimnīcā Pasvalē. Viņš bija Latvijā, es – Lietuvā. Pierunāju arī viņu mācīties par ārstu. Vēlāk vīrs sāka strādāt par ārstu uz kuģa. Nekad nebija tā, ka mēs dzīvotu, kā ģimenei piedien. Tie bija svētki, kad satikāmies. Dzīve bija saraustīta. Kā jau skaistam puisim, piekrišana viņam bija liela. Tā pamazām attiecības sāka izirt.
Visu laiku strādāju kā tāds lops. Atceros, ka strādāju gan tad, kad pēdējos mēnešus gaidīju bērniņu, gan tad, kad bērni bija pavisam mazi. Kabinetā bija tāds liels rakstāmgalds, zem tā – viena meita, bet stomatoloģijas nodaļā ratiņos gulēja otra. Kad ar karoti kāds no kolēģiem piesita pie radiatora, sapratu, ka man jāiet lejā. Vienai meita bija divi gadi un divi mēneši, otrai – desmit dienas. Kad desmit dienas nebiju slimnīcā, viens pēc otra mira bērni. Manā vietā palika neirologs, kurš par pediatriju nejēdza neko, un tam bija sekas. Ar Agri kopā nodzīvojām gandrīz 15 gadu, taču mūsu laulība vairāk bija kā epizodiska satikšanās, nevis kopdzīve," atceras Joana Deifta.
No Olaines uz Ādažiem
"Pasvales slimnīcā nostrādāju četrus gadus, Jūrmalā – divus, Olainē – 15, bet Ādažos – 31. Olainē pavisam nejauši reiz satiku savu nākamo vīru Pauli. Līdzko viņš mani ieraudzīja, tā vairs no manis neatstājās. Viņš arī bija tas, kurš aicināja nākt strādāt uz Ādažiem par kolhoza pediatri. Ādažos reizēm bija pat līdz 74 izsaukumiem dienā. Pārkrustīšos, lai tu ticētu. Tiešām! Vispirms pieņemšana, pēc tam – kādas 70 mājas vizītes. Reizēm bija šausmīgi grūti, tomēr katrs mans ārstējamais bērns ir bijis kā dāvana. Paldies Dievam, manas vainas dēļ neviens bērniņš nav miris. Tiešām – paldies Dieviņam, ka viņš stāvējis klāt!"
Kas sniedzis lielāko gandarījumu? "Bijuši arī tādi gadījumi, kad vecāki teica: "Dakter, kā jūs atbraucāt un parunājāties ar bērniņu, viņam uzreiz kļuva labāk. Prasīju – manu saulīt, eņģelīt, pupuļuk, kaķīt, kas tad noticis? Un tiešām viņi izmainījās. Kad atvērās kabineta durvis un bērniņš skrēja pie manis un apķēra, tā bija vislielākā pateicība par visu. Nu tik tiešām – šī mīlestība... Bērns ir patiess, ar īstām un patiesām emocijām. Gandarījums ir, kad, uz ielas satiekoties, bērniņš, atpletis rociņas, skrien pretī un sauc: "Mana dakterīte, mīļā dakterīte!"
Visu uzrakstīji, pupuļuk, kaķīti manu?"