Rudens pusē uzspēlēšot ar futbola veterāniem no Anglijas un tad gan kāršot bučus uz nagliņas. "Ne nu kārs, nekā," smej Vladimira dzīvesbiedre Gaļina, labi zinot, ka vīrs allaž ir bijis uzticīgs Olaines sporta dzīvei.
Mēs bijām Olaines patrioti
Vladimirs Šakurovs: Es piedzimu Latgalē, Ludzā, 1945. gada 1. augustā. Tad 1949. gadā mēs visa ģimene – tēvs, māte, es un mans jaunākais brālis – atbraucām uz Olaini, jo te, kūdras fabrikā, varēja dabūt darbu. Viņi visi gan tagad jau ir citā saulē, bet es arvien esmu palicis Olainē.
Pilsēta jau arī izauga manā acu priekšā. No vecajiem laikiem palicis vienīgi divstāvu nams pie tirgus, kur tagad ir lombards. Turpat blakus bija arī bērnudārzs, kurā mēs ar brāli gājām. Tad pabeidzu astoto klasi un iestājos Rīgas 3. tehniskajā skolā. Tur gatavoja speciālistus darbam Rīgas Vagonbūves rūpnīcā. Izmācījos par plaša profila metāla apstrādātāju. Tā kā biju teicamnieks, vienīgais no savas grupas ieguvu ceturto kategoriju un dabūju darbu rūpnīcā.
Paralēli mācībām arodskolā iestā¬jos arī "Darba rezervju" sporta skolā, un mans pirmais treneris bija Igors Solomonovs. Līdz tam futbolu nebiju spēlējis. 1954. gadā Olainē, kūdras fabrikas paspārnē, tika nodibināta futbola komanda. Kāds jau spēlēja arī agrāk, bet tad Olainē parādījās Vilnis Zariņš, kurš savāca vienkopus visus vietējos puišus, kuri pārsvarā trenējās Rīgā, "Darba rezervju" sporta skolās. Viņš no mums izveidoja jaunu komandu un sacīja: "Tagad spēlēsim ar lielajiem puišiem. Ja vinnēsiet, būsiet Olaines kūdras fabrikas pamata komanda, ja ne, viss paliks, kā bijis." Un mēs toreiz pieaugušos apspēlējām.
Tad sākām spēlēt sporta biedrības "Vārpa" rajona turnīros. Un tad jau tikām arī līdz republikas līmeņa "Vārpas" sacensībām. Tur 1978. gadā dabūjām pirmo vietu B grupā un kā čempioni pārcēlāmies uz A grupu. Tolaik jau dažiem no maniem komandas biedriem tika piedāvāts pārcelties pat uz "Daugavas" sporta klubu, bet neviens negāja. Visi bijām Olaines patrioti.
No rūpnīcas uz autoinspekciju
No 1964. gada līdz 1967. gadam dienēju armijā, tā teikt, no zvana līdz zvanam. Tas skaitījās sporta bataljons, un visus trīs gadus es pavadīju uz futbola laukuma. Reiz 1966. gadā pat tiku uz Varšavas līguma valstu armiju sacensībām Minskā. Tur bija ungāri, poļi, rumāņi, vācieši, bulgāri un, protams, padomju karavīri. Kā nu mums tur gāja, tā gāja. Palikām ceturtie, bet vismaz redzējām, kādi izskatās ārzemnieki. Mēs par "Adidas" apaviem un apģērbiem pat īsti nebijām dzirdējuši, bet tur visi tādās firmas drēbēs. Pat bumbas viņiem bija citādākas. Skatījāmies uz to visu lielām acīm.
Pēc armijas atgriezos Olainē, iestājos darbā Ķīmisko reaktīvu rūpnīcā un biju vecākais meistars. Bet sports man palīdzēja sastapt savu nākamo dzīvesbiedri Gaļinu, kura spēlēja rokasbumbu. Kopā esam jau 43 gadus.
Kad apprecējāmies, ar motociklu "Java" aizbraucām kāzu ceļojumā līdz Gaļinas dzimtajām vietām Brjanskā. Viņu vecāki uz Latviju biju atveduši pavisam mazu. Tiesa, gribējām aizbraukt uz Krimu, bet tur bija sākusies kaut kāda epidēmija un nevienu nelaida iekšā. Nākamajā gadā atkal apmetām vairākus tūkstošus kilometru lielu loku pa Krieviju, Ukrainu un Baltkrieviju.
Mums ir divi bērni – dēls Ruslans un meita Ludmila. Reiz saderēju ar saviem darba biedriem rūpnīcā uz kasti šampanieša, ka dzīvošu kā pasakā. Un tā arī iznāca. Kad piedzima bērni, nosaucām viņus tādos senlaiku vārdos, un šampanieti vinnēju.
70. gadu sākumā mani ar partijas un komjaunatnes rekomendāciju aizsūtīja darbā uz Iekšlietu ministriju. Pabeidzu kursus un biju autoinspektors tepat Rīgas rajonā. Dabūju jaunākā leitnanta pakāpi un braukāju uz avāriju vietām. Tā tas turpinājās līdz 1977. gadam.
Bet blakus arvien bija sports, jo visām lielajām Olaines rūpnīcām bija savas komandas, kuras rūpnīcas atbalstīja finansiāli. Futbola komandu vien bija piecas, kuras savā starpā sacentās gan pilsētas, gan sporta biedrības "Vārpa" rajona mēroga mačos. Līdere bija "Olainfarm" komanda, kuru es trenēju. Piecus gadus maijā mēs varējām atļauties braukt uz mēnesi ilgām treniņnometnēm Karpatos. Es tos sauktu par īstiem medus laikiem. No maniem audzēkņiem vēl tagad ar futbolu nodarbojas Aleksejs Gromovs, bērnus trenē Jevgeņijs Mihaļkovs.
Diemžēl daudzi futbolisti jau ir miruši, bet mēs viņus ik gadu septembrī pieminam, sarīkojot viņiem par godu futbola turnīru.
Enerģijas pietika visam
Patiesībā es pat īsti nezinu, ar ko būtu nodarbojies, ja manā dzīvē nebūtu bijis futbola, jo esmu ne tikai pats spēlējis, bet bijis treneris un tiesnesis.
Protams, pa starpu pamēģināju startēt motokrosā, bet bijušajā Ziepniekkalna trasē sacīkšu laikā nokritu, salauzu trīs ribas, un vairāk braukt negribējās. Esmu spēlējis arī volejbolu. Sporta meistars Jānis Bērziņš mani pārvilināja uz velobraukšanu, bet pirmajās sacensībās trekā nokritu un ilgi ārstēju saskrāpēto kāju. Tepat Olainē divus gadus spēlējām hokeju. Reiz aizbraucām uz Vangažiem, bet tur pretī iznāca veči pilnā hokejista bruņojumā un ātri vien mums ierādīja vietu zem saules. Bet galvenais jau ir tas, ka enerģijas pietika visam, jo īpaši – futbolam, lai gan tas arī nav tāda viegla pastaiga pa zaļu zālīti. Man ir bijis gan smadzeņu satricinājums, gan problēmas ar labo ceļgalu, bet tagad es skrienu atkal.
Tagad gan ar enerģiju vien ir par maz. Ja gribi spēlēt futbolu, labi apavi – buči – maksā no 200 līdz 300 eiro. Ja tie maksā tā ap 25 eiro, tad tās ir tikai čībiņas, kas ilgi nekalpos. Laba bumba, ar kādu spēlē visā pasaulē, vien maksā aptuveni 90 eiro.
Veterānus atbalstīja vietējā vara
Reiz 2006. gadā aizgājām pie toreizējā Olaines domes priekšsēdētāja Jāņa Pavloviča un sacījām, ka gribam dibināt Olaines futbola veterānu klubu. Viņš atbildēja, lai gatavojam dokumentus. Mums tas izdevās, un kopš tā laika klubs darbojas, un tajā ir 30 biedru. Visi ir strādājoši cilvēki, kas ir vecāki par 35 gadiem. Šeit bumbu spēlē arī mans dēls Ruslans. Pirmais kluba vadītājs bija fizkultūras skolotājs Aldis Akantjevs. Tagad no viņa stafeti esmu pārņēmis es.
Tā kā bijušais domes priekšsēdētājs J. Pavlovičs bija vīrs, kurš vienmēr pildīja apsolīto, mēs viņu uz visiem laikiem uzņēmām par kluba goda biedru, jo bez viņa atbalsta tāda kluba nebūtu.
Ar labiem panākumiem savulaik esam spēlējuši Ventspilī un Daugavpilī, tik labi šovasar negāja Bauskā. Augusta vidū dosimies uzspēlēt veterānu turnīrā Viļņā. Diemžēl gadās arī tā kā pērn, kad viens no kluba biedriem nomira tieši uz futbola laukuma. Pēc mača ar angļu futbola veterāniem oktobrī gan laikam metīšu mieru un kāršu bučus uz nagliņas uz visiem laikiem. Man tomēr jau būs 70.
Vladimirs Šakurovs: Patiesībā es pat īsti nezinu, ar ko es būtu nodarbojies, ja manā dzīvē nebūtu bijis futbola. Un paldies visiem, kuri mani ir atbalstījuši.
