Romantiskajā dārzā ir daudz noslēpumainu un gleznainu stūrīšu. Šķiet, ka naktī šeit dejo mūzas un zem rabarbera platajām lapām smej rūķis, te mīt pat sirmais Staburags, jo viens zudušā brīnuma klintsbluķis ir radis mājvietu šajā dārzā.
"Mans tētis ir tēlnieks Raimonds Muzikants. Kad Staburagu appludināja, vairākus klintsbluķus paņēma kombināts "Māksla". Tētim radās iespēja dabūt vienu no tiem," atklāj Tālivaldis. Tikmēr Ieva klāj pusdiengaldu uz dzirnakmeņa turpat pie Staburaga, kas vasarā atkal sākšot raudāt. "Mēs studējam maģistrantūrā, ļoti daudz jāmācās un dārza darbiem laika nepietiek," teic saimniece.
Jautāta par to, kāpēc viņa pievērsusies glezniecībai, māksliniece atklāj, ka viņai zīmēt paticis kopš bērnības. "Bērnudārzā visi spēlējās, bet es nogāju maliņā un sāku zīmēt. Kad audzinātāja ieraudzīja manu darbu, izrādījās, ka zīmēju labāk, nekā citi bērni tajā vecumā," atceras I. Muzikante. Toreiz viņas zīmējums pat atrada vietu pie klases sienas.
Šobrīd Valmieras novadpētniecības muzejā skatāma T. Muzikanta un I. Muzikantes personālizstāde "Ziedēšana", kuru Muzeju nakts ietvaros apmeklēja gandrīz seši tūkstoši cilvēku. Līdzās neticami trauslajiem un reti sievišķīgajiem Ievas ziedu gleznojumiem, smalki izstrādātajiem ciļņiem un iespaidīgajam Mātes Terēzes portretam zied vīra veidotās keramikas rozes un akmenī kaltie portreti, veidojot kopīgu krāsu un formu harmoniju.
Volodja – svaigi krāsotais
Reiz gan mazajai māksliniecei par savām skaistuma alkām nācās noklausīties daudz nepatīkama. "Bērnudārza lapenītē zīmējām, bet audzinātāja lasīja grāmatu, un mums beidzās papīrs. Turpat līdzās stāvēja visu bērnu drauga Volodjas Uļjanova jeb Ļeņina skulptūra. Visi bijām krāsainās drēbēs, bet viņš – balts. Uzrāpos uz galda, nokrāsoju Ļeņinam sārtus vaigus, zilas acis, sarkanas lūpas, apgleznoju seju un jau ķēros pie apģērba, kad pēkšņi audzinātāja ieraudzīja manu darbu. Dabūju brāzienu gan no viņas, gan no mammas. Bet es taču gribēju tikai to labāko, man likās, ka smuki sanācis," atceras I. Muzikante.
Baldones vidusskolā Ievai paveicās ar ļoti labu skolotāju Emmu Smilgu, kura pavisam izaudzinājusi 12 profesionālus māksliniekus. Viņa savus skolēnus veda uz mākslinieku darbnīcām atvērto durvju dienās, kopā ar bērniem devās uz izstādēm, prata bērnus ieinteresēt par mākslu.
"Man patika zīmēt, bet vienlaikus interesējos arī par medicīnu. Visām manām lellēm nācās pārciest smagas operācijas. Vēderus pušu gan negriezu, bet šuves zīmēju un ar zaļu krāsu smērēju," smej Ieva. Bērnības aizraušanos māksliniece tagad apmierina, ģimeni ārstējot ar zāļu tējām.
Kad Ieva mācījās ceturtajā klasē, viņa nonāca slimnīcā. Toreiz meitene uzzīmēja princi un princesi. Ārsts ieraudzīja zīmējumu un pasūtīja mazajai māksliniecei savu portretu, viņa paraugam sekoja medmāsas un sanitāres, portretus dabūja arī visi mazie slimnieki. Pēc vidusskolas beigšanas Ieva iestājās Mākslas akadēmijā.
Varbūt mēs toreiz dejojām
Ieva un Tālivaldis tikās jau sākumskolas klasēs. Zēns dziedāja korī un vasarās brauca uz kora nometnēm, bet Ieva bieži uzvarēja dažādos zīmēšanas konkursos un balvā saņēma iespēju doties uz nometni "Varavīksne". "Mēs devāmies plenēros profesionālu mākslinieku pavadībā – nometnē viesojās Jānis Anmanis, Juris Ģērmanis un citi pazīstami mākslinieki. Tur notika deju vakari, un koristi mūs labprāt dancināja, varbūt arī Tālivaldis mani kādreiz uzlūdza," prāto I. Muzikante.
Studiju gados abi jaunie mākslinieki iepazinās un apprecējās. Tālivaldis un Ieva noīrēja dzīvokli Baldonē, un kas par to, ka sausā tualete un ūdens no akas jānes, galvenais – būt kopā. Tālivaldis mājā ierīkoja ūdensvadu, par to kaimiņu tantiņas bija priecīgas, bet par klozetpodu negribējušas ne dzirdēt, jo, kad norauj ūdeni, varot pēcpuse pie poda pielipt – kā tad nost tikšot? Labāk jau dzīvot tāpat, pa vecam. Drīz mākslinieku ģimene kļuva kuplāka, vecākiem uzsmaidīja viņu pirmdzimtais dēls Mārtiņš, kurš tagad studē Latvijas Mākslas akadēmijas stikla mākslas nodaļā, bet jaunākais – Emīls Kristiāns mācās Baldones Mākslas skolā un Franču licejā.
Emīls Kristiāns zīmē, cik vien sevi atceras, un starptautiskos konkursos viņš ieņēmis godalgotas vietas. "Vecāki nekad mani nav centušies ietekmēt – glezniecība ir mana izvēle, kaut gan, ja piedzimtu citā ģimenē, varbūt es darītu pavisam ko citu. Lai kļūtu par izcilu mākslinieku, nepietiek ar darbu vien, talantam, iedzimtam talantam, ir jābūt, un citā ģimenē man droši vien būtu cits talants," prāto Emīls Kristiāns.
Puisis ārpus mākslas skolas un liceja atrod laiku arī savai otrajai mīlestībai – ģitārai. Kopā ar draugiem viņi ir izveidojuši grupu un brīvajā laikā muzicē, tomēr savu nākotni viņš saista ar glezniecību, mūziku atstājot vien vaļaspriekam.
Akmens rit
Jautāts, kāpēc par savu materiālu izvēlējies akmeni, T. Muzikants skaidro: "Tāpēc, ka akmens ir mūžīgs materiāls, mans darbs saglabāsies simtiem un tūkstošiem gadu. Es bieži pārvedu materiālus no jūras krasta. Pastaigājos liedagā, un piepeši kāds jūras slīpēts akmens mani uzrunā, un tad man darba nav daudz, es iekaļu vien nelielus akcentus – acis, muti vai matu sprogu. Piekrītu savam tētim, kurš reiz teica: dodiet man akmeni, un es zināšu, ko ar to iesākt."
Ja vajadzētu raksturot Muzikantu ģimeni, lieti noderētu arī ritošā un nesūnojošā akmens tēls, jo ģimene ir ne vien mākslinieciska, bet arī ļoti sportiska. Draugi viņus bieži nevar sazvanīt, jo ziemā visi draudzīgi slēpo pa Berģu pakalniem, vasarā peldas un dodas izbraukumos ar velosipēdiem, bet Emīls Kristiāns brauc ar skrituļdēli. Reizēm visi sasēžas automašīnā un dodas tālākās ekskursijās. Reiz tādā braucienā Ieva, vienmērīgā brauciena ieaijāta, saldi iesnaudās, Tālivaldis, pie stūres sēdēdams, jautā: "Ieviņ, tu guli?" Atbilde ģimenes draugu lokā kļuva par anekdoti: "Nē, un tu?"
Mēs dzeram pēcpusdienas kafiju, un tāda labestība, tāds miers un siltums staro no šīs draudzīgās ģimenes, ka gribas ļauties šai burvībai vēl un vēl.
Pusdienas uz dzirnakmeņa. Tālivaldis, Ieva, Emīls Kristiāns un visu mīlule Grifija, sākumā saukta par Grifidoru, taču suņupuika izrādījās suņumeita.