Jau pusaudžu gados, aizejot no mājām, viņš ieguvis nopietnu dzīves rūdījumu un pārliecību, ka dzīvē viss ir jāizcīna pašam.
– Vai nebija bail uzņemties ražot produktu jomā, kur tirgus ir tik piesātināts?
– Apzinājos, ka nebūs viegli. Kopā ar savu biznesa partneri Ervīnu Ratnieku nolēmām riskēt. Alus jau ir palaists tirdzniecībā tepat, Ādažos, šobrīd nopērkami divi – tumšais un gaišais alus. Uzņēmuma produkcija ir interesanta tieši nišas alus baudītājiem. Ideja ir laba un spēcīga, ar pievienoto vērtību. Tas ir ekskluzīvs produkts, ar lielajiem ražotājiem nekonkurēsim. Ādažnieki varēs būt lepni. Varbūt ar laiku varēsim arī eksportēt, piemēram, uz Angliju. Tur ir pietiekami daudz latviešu, kurus interesētu labas kvalitātes alus. Protams, nekas nenāk viegli, esam izlējuši alū dzīvu naudu, bet vismaz bija iespēja mācīties no savām kļūdām, piemēram, ka alus brūvēšanai svarīga ir pareiza temperatūra, pareiza tā vārīšana un pārliešana, kā arī raudzēšana. Uzņemamies atbildību par kļūdām, ar savu naudu arī par tām maksājam. Ir tik daudz šķēršļu, kas jāpārvar domāšanā, lai bizness aizietu. Tas nenotiek tā uzreiz: man te ir ideja, viss – aiziet!
– Kas tie ir par šķēršļiem, kas jāpārvar domāšanā?
– Piemēram, nespēja saņemties, bailes uzņemties kaut ko jaunu – izprast tehnoloģijas, to visu... Līdzko uzsāc, atpakaļ ceļa jau nav. Dari un vairs nevari atkāpties. Jāizglītojas, jāmācās, jāaug. Piemēram, pirmais alus saskāba, neraugoties uz to – darbojos atkal tālāk. No savām kļūdām divos gados daudz sapratu, kas ir kas. Jāapdedzinās ir jebkur. Ir, kas to iztur, un ir, kas ne. Nāk visādi pārbaudījumi. Ja uzskata, ka tā ir neveiksme un pamet visu, domājot, ka citiem tikai veicas, bet man – ne... Katram jāiztur savi pārbaudījumi. Es to uztveru kā skolu. Grūti jau saprast, ka visums problēmas apzināti piespēlē. Tā alus ražotne ir kā mans bērns, kas jāaudzina. Katram aiz sevis kaut kas jāatstāj, viens – atstāj dziesmas, otrs – ražo aliņu. Tā tas ir.
– Nupat presē varēja lasīt interviju ar tavu tēvu, Hariju Joniškānu, kurš pamatā savu dzīvi veltījis mūzikai, vai tevi tā arī saista?
– Es vēl tagad reizēm dziedu korī "Jumis", mājās ir divas ģitāras, kaut ko mēģinu... Notis nepazīstu, bet izdziedāt visu varu. Skolā arī padevās dziedāšana. Bija tāda skolotāja Iveta Benga, kura teica: "Marek, uz dziedāšanas stundām vari nenākt, tev būs piecinieks. Nāc uz kori, lai varam aizbraukt uz zēnu koru salidojumu!" Vecāki izšķīrās, kad man bija divi gadi, patēvs mani neatbalstīja mūzikas virzienā. Tēvam gan arī nebija nekādas muzikālās izglītības – celtnieks, traktorists. Būtībā es dzīvē esmu pats par sevi. Pats izaudzis. Mūziku arī centos apgūt pašmācības ceļā.
– Esi optimists?
– Darbaholiķis. Mūsu dzimtā visi tādi. Oma ar infarktu aizgāja. Pārstrādājās. Par optimismu... Ieslēdzot TV, optimisms pazūd. Rīt braukšu uz laukiem, aiziešu aprunāties ar ozolu. Mūsdienās laikam grūti atrast cilvēku, kurš nezina, kas ir izdegšanas sindroms. Manos laukos arī radās ideja par alus darīšanu, jo no cilvēka, no kura pirku māju, uzzināju, ka šajā reģionā kādreiz atradusies Gatartas muiža ar alus darītavu. Otrā pasaules kara laikā, vāciešiem ejot prom, alus darītava uzspridzināta. Tā radās ideja par savu alus ražotni, kas ar savu produkciju Ādažu vārdu nestu tālāk, jo sevi nu jau uzskatu par ādažnieku.
– Vai pirms uzsākāt šo biznesu, veicāt arī nopietnu tirgus izpēti?
– Protams, un konstatētājām, ka, lai gan tirgū ir tik daudz alus darītavu, joprojām labu alu nopirkt ir grūti. Alus ir produkts, kas jāpiedāvā dažādām gaumēm.
– Kas ir grūtākais, ar ko nācies tikt galā?
– Nācies kļūt par spēcīgu cilvēku. Visgrūtākais ir strādāt pašam ar sevi. Kaut vai, piemēram, nodarbojoties ar sportu, piepumpējos nevis 50, bet 100 reižu. Pašam ir gandarījums – es to varēju! Ilgi nodarbojos ar Austrumu cīņām. Tās maina gan fiziski, gan garīgi. Esmu arī gatavojies tam, lai kļūtu par miesassargu. Un tad piedzīvoju tādu brīdi... Sapratu, ka man vairs ne no kā nav bail, ne no viena. Tikai – uz priekšu!
Vienmēr izvirzu augstu mērķi un, kad tas ir sasniegts, saprotu – tas jau nekas sevišķs nebija. Protams, ka bērnībā bez vecāku mīlestības cilvēks jūtas vājš un neaizsargāts. Vecāki bērnu programmē, ja šī programma nav bijusi pozitīva, grūts uzdevums ir šo kodu pārlauzt. Audžutēvs bija ļoti stingrs. Strādāju, gāju siena talkās, lai pats sev varētu nopirkt skolai nepieciešamo – penāli, somu. Lai būtu, ko uzvilkt kājās. Vecāki ļoti ietekmē. Redzēju, kā patēvs mokas ar to, kā nopelnīt iztikai, domāju – nē, gribu dzīvi sakārtot tā, ka no sākuma strādāju pats, bet pēc tam jau citi strādā man. Varu viņus vadīt. Tāpat bieži vecāki savus bērnus kritizē visas dzīves laikā – kam tev to vajag, kāpēc tā riskēt. Kam tev to uzņēmumu un tā tālāk. Kad klausos, ko citi saka, protams, rokas nolaižas. Labāk padomu neprasīt, labāk ieklausos savā iekšējā balsī.
– Tā apjausma, ka aiz sevis kas jāatstāj, bijusi vienmēr vai tā parādījusies, tuvojoties 40 gadiem?
– Redzi, esmu no tiem cilvēkiem... Man bija tikai 14 gadi, kad es pilnīgi pats uzsāku savu dzīvi. Tas ir... kā būt izmestam okeānā bez laivas. Izpeldēsi – izdzīvosi, neizpeldēsi – nē. Tas ir devis milzīgu spēku, gandarījumu, esmu rūdīts. Skolas laikā, kad no lielajām klasēm nāca sist mūsējos, nekad nebaidījos un stājos pretī. Aizstāvēju savus klasesbiedrus. Lielos noliku pie vietas un pārējiem uzreiz bija respekts pret mani. Pats mācījos, strādāju, gāju vakarskolā.
Tad Latvijas Universitātē mācījos uzņēmējdarbību, ekonomiku, vadības zinības, statistiku, optimizāciju. Sākumā bija interesanti, bet, ja atnāk pasniedzējs, kurš pats nezina, kā dabūt gatavu biznesu... Turklāt par lekcijām maksāju naudu, bet tajās guļu, tad... Vēlāk "Turībā" jau bija interesantāk, bet tur atkal – ja neatnāc un neuzraksti ieskaiti, jāmaksā līdz pat 100 naudiņām. Es kā trīs bērnu tēvs nevarēju uz visām vietām pagūt. Domāju – es jau tā maksāju par mācībām, ja par ieskaitēm vēl taisa uz mani biznesu, tad... Man jau nevienam nav jāpierāda, ka manas idejas strādā. Ja man ir savs uzņēmums, kam man papīri? Ja man prasītu, vai man ir bakalaurs, būtu jāsaka, ka pietrūka pusotrs gads studijās, plus vēl jāuzraksta bakalaura darbs. Starp citu, Ādaži ir manas pirmās īstās mājas. Jau 11 gadus Ādažos man ir māja, pats uzcēlu. Sapņus vajag arī vizualizēt.
– Māja bija tavs sapnis?
– Jā, zeme, māja, bērni, ģimene, gāju, trenējos, sportoju un paralēli tam – visu laiku vizualizēju savus sapņus. Pats izdomāju ideju savai mājai. Mans sapnis bija arī visiem pierādīt, ka esmu spēcīgs.
– Kāpēc tas bija svarīgi?
– Ar patēvu neatradu kopēju valodu... Tēvs aizgāja no ģimenes, bet es zināju, ka reiz dzīvē pienāks brīdis, kad viņš pats mani atradīs. Un tā arī bija. Kad man bija 16, viņš mani uzrunāja.
– Bija viegli piedot?
– Bija kāds laiks, kad es uz visu apvainojos. Varbūt tas ir labi, ka mani vecāki izšķīrās, jo citādi nekad nebūtu ieguvis tādu rūdījumu. Visam ir savi plusi un mīnusi. Tēva mīlestība ir pietrūkusi, bet tajā pašā laikā zinu daudz cilvēku, kuri nāk no ģimenēm, kurās ir abi vecāki, viņi mēdz būt vājāki, neizlēmīgāki, nespēj cīnīties un kaut ko sasniegt. Ja vari paprasīt, tad zini, ka būs, kas iedos... Vīrietim vajag vai nu armijā iet, vai kaut kā citādāk rūdīties. Paplašināt savu redzesloku. Devos uz Rīgu, īrēju dzīvokli, strādāju par palīgstrādnieku, raku grāvjus. Ieguvu apsarga sertifikātu. Tā, pamazām, visu laiku gāju uz aizvien "tīrāku darbu". Paralēli nodarbojos ar tekvondo, trenējos kopā ar Andžeju Reiteru. Tagad viņš brauc uz Taizemi, kopā ar mūkiem meditē. Man arī reizēm vajag aizbraukt uz mežu, meditēt, pabūt divatā ar sevi. Dažreiz liekas – varbūt vajag apstāties un nedarīt neko tālāk, jo tam visam atkal vajag enerģiju. Tas nav tik vienkārši. Bet es esmu cīnītājs. Un, ja ir lieli stresi, jāiet dabā. Palīdz.
– Pārbaudīts?
– Jā, eju ārā pie ozoliem un uzņemu no tiem enerģiju. Ir tik daudz visuma likumu, kurus nezinām. Daba dziedina tikai tad, ja darbojies saskaņa ar tās likumiem. Cilvēks jau ir tāda būtne, kurš līdz galam nekad nejutīsies labi. Ja nopirks lidmašīnu, vajadzēs kosmosa kuģi, un tā tālāk. Mēs nemākam apstāties. To, kas ir, var novērtēt tad, ja noliek pie vietas. Biju Etiopijā, kur cilvēki priecājas par to, ka var padzerties ūdeni! Esot par brendu kalpiem, laimi jau iegūt nevar.
– Cik daudz vienam cilvēkam vajag? Tomēr – tev ir divas mājas, divi uzņēmumi. Bieži ceļojat...
– Man ir svarīgi dzīvot savu dzīvi, nevis sabiedrības uzspiesto. Laime ir tad, kad izej no lauku mājas piecos no rīta, dzirdi putnus, aizej pamakšķerēt, ieej pirtī. Uzvāri zivju zupiņu. Pameditē. Ar dabu celies un ej gulēt! Tad dzīvo tā, kā pats gribi, nevis sabiedrība liek, bet kurš tad šodien tā var atļauties dzīvot? Es tikai tiecos uz to. Redzi, ikdiena – tie ir nepārtraukti stresi. Tad apsēdies malā un sāc domāt – kam tas viss? Man bija 34 gadi, kad dabūju mikro infarktu. Likās, ka tās arī būs beigas. Tas bija tāds brīdinājums – apstājies drusku.
– Daudz esi ceļojis. Kur paticis visvairāk?
– Esmu redzējis diezgan daudz, ceļošana paplašina redzesloku un dod jaunas idejas. Mājās atgriežos jau ar jaunu enerģijas devu. Patīk vietas, kur jūtama dabas varenība, Etiopijā sēdēju pie vulkāna un apjautu dabas spēku. Tuva ir arī maiju civilizācija, tādēļ patika Meksika, Gvatemala. Taču ļoti labprāt apceļoju arī mūsu pašu Latviju.
Raksts pārpublicēts no laikraksta "Ādažu Vēstis".
