12.03.2015 10:15

Viesturs Gargurnis. Izcila sportista patiess dzīvesstāsts

Autors  Anna Zgirska, speciāli ”Rīgas Apriņķa Avīzei”
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Viesturs Gargurnis ir uzstādījis 95 pasaules un Eiropas rekordus dažādās vecuma grupās un svara kategorijās. Viesturs Gargurnis ir uzstādījis 95 pasaules un Eiropas rekordus dažādās vecuma grupās un svara kategorijās. Māra Brikule

Pēc 25 gadiem tiekoties ar Viesturu Gargurni Ķekavas PMK-50 ballē pērn novembrī, mani pārsteidza viņa vitalitāte un tas, ka viņu laika zobs nemaz nav "grauzis" – ne sirmums matos, ne krunkas sejā. Smaidīgs un atsaucīgs.

Lūdzu atklāt savu jaunības noslēpumu, un viņš to labprāt arī darīja, sakot vienu vienīgu vārdu: "Sports!" Vēl dziesmas uzdziedāja un dejoja, līdz durvis vērās ciet.

Lauku bērna rūdījums

Viesturs Gargurnis dzimis 1950. gadā kolhoznieku ģimenē Vecumniekos. Uzaudzis piecu brāļu un trīs māsu sabiedrībā. Citam par citu bija jārūpējas un jāstrādā, jāstrādā. Gribējās kļūt par stiprinieku, jo vecākie brāļi, saprotams, bija stiprāki. Viesturs mētāja akmeņus, cilāja ratu riteņus un pat rāva kokus ar visām saknēm.

Pēc 8. klases beigšanas Vecumniekos Viesturs ieguva namdara – galdnieka profesiju. Ķekavā Viesturs sāka strādāt 1971. gadā kopā ar Ilmāra Roča brigādi. Brigāde kļuva par vienu no labākajām, ko dēvējām par "PMK zelta fondu". Ķekavā Viesturs būvēja vidusskolu, 10. un 14. māju tā sauktajā jaunajā Ķekavā. Interesanti bijis būvēt putnu fabrikas kantori. Strādāja arī ārpus Ķekavas.

Kad Ķekavas PMK ieviestās darba un sporta sacensības pārņēma trests, pēc tam arī republikas mērogā, Viesturs piedalījās visur – gan darba, gan sporta sacensībās. Viņš sev izvirzīja pašu augstāko mērķi – tikai pirmā vieta, tāpēc pārējās vietas par uzvaru neuzskatīja. Un beidzot tika sagaidīts diploms par 1. vietu skriešanā – starprajonu sacensībās Bauskā.

Dienesta romānu iznīcina "zaļais pūķis"

Pirmais "dienesta romāns" Viesturam PMK būvlaukumos izveidojās ar Lidiju. 1977. gadā Viesturs un Lidija nodibināja ģimeni, sagaidīja dēlu Kasparu un paša būvētajā 14. mājā saņēma skaistu, labiekārtotu dzīvokli... "Ej, laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās..."

Negaidot, nemanot soļi kļuva smagnēji, reizēm ļodzīgi. Lidija būvobjektos veica izolācijas darbus: stikla vate, stikla audums, bitumens, kaļķis, netīrs, kaitīgs darbs, visbiežāk – aukstos pagrabos. Vai kāds brīnums, ka sievas paņēma "pa vienai", lai sasildītos. Diemžēl tā glāžu cilāšana iepatikās... Beigās atmeta arī to – dzēra no pudeles...

Viesturs saminstinās un teic, ka pats jau arī nebija nekāds paipuisītis. Reiz 1982. gadā tā nosvinējies, ka vairs pat neatcerējies izdzertā daudzumu, vien saskaitījis trīs izsmēķētas papirosu paciņas. Paģiru lāpīšanas vietā piebeidzis ceturto – tā bijusi pēdējā viņa mūžā.

Atmodies slimnīcā, pieslēgts pie aparātiem. Bija laiks pārdomām. Uzvarēja dzīvotgriba. Kopš tā laika atmetis gan smēķēšanu, gan dzeršanu. Vajadzēja lielu gribasspēku, lai noturētos, atgriežoties tajā pašā vidē, tāpēc nemanot, pamazām sācis lasīt Bībeli – tas daudz palīdzējis.

Bet sieva turpināja posta ceļu. Neizdevās pārliecināt. Žēl, nācās šķirties...

Celtniecība – sirdslieta

Ķekavas PMK Viesturs nostrādāja 17 ar pusi gadu un bija viens no mums, bez īpašas "izcelsmes". Jā, viņš bija čakls, labs namdaris, saņēma gan pateicības, gan prēmijas. Viņš smej, ka ir pat "Ļeņina ordenis", ko toreiz deva Ļeņina simtgades jubilejai par godu. Bet tādu PMK bija daudz – kā rudens dārzā āboli viens par otru labāki.

Šogad janvārī, apciemojot Viesturu viņa paša celtajā mājā Piņķos, uzzinu daudz vairāk. Kāpēc Piņķi, nevis Ķekava? Sirdij nevar pavēlēt. Tā sāka pukstēt straujāk, ieraugot Līgu. Viesturs toreiz būvēja Babītes skolu, un Līga strādāja skolā. 1988. gadā ar Līgu izveidoja ģimeni un atrāvās no Ķekavas. Auga jaunākie dēli Ingmārs un Emīls un nebija laika sērot par bijušo. Toreiz gāja vaļā kooperatīvu veidošanās un darbs tajos, bēdīgi slaveno "Pārdaugavu" ieskaitot, strādāts arī "Mūsmājās".

Celtniecība visu mūžu deva ne tikai maizi, bet bija arī sirdslieta. Sirdij tuvāki šķita profesionāli izaicinošākie objekti – tādi kā Titurgas ciemats vai "Stockmann" veikals ar ovāliem veidojumiem. Darbs deva spēku, izturību un rūdījumu – jo namdaris strādā visos gada laikos un ne jau siltās telpās. Darba sviedri kaldināja arī medaļas sportā, jo arī sports bija kļuvis par sirdslietu.

Godīgs, kārtīgs darbs līdz pensijai. Tikai tā pensija... kauns pat to ciparu nosaukt. Tāpēc Viesturs neatsakās no dažādiem gadījuma darbiem, jo saimniecība arī "prasa ēst".

Paša rokām celts muzejs

Viestura "Vēzīši" Piņķos ir īsta latvieša sapņu valstība – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes. Tas iegūts privatizācijas laikā 1991. gadā, pārējais nopirkts un izveidota saimniecība. Pirmā būve – pirts, pēc gada – saimniecības ēka, un tikai 1996. gadā sanāca dzīvojamā māja. Baļķi tik lieli un smagi! Viesturs tos apdarināja ar cirvi, bet cēla četri vīri brīvdienās – divos mēnešos līdz jumtam! Pārējais gandrīz viss paša roku darbs, mēbeles ieskaitot.

Ir ko redzēt arī mājas iekšpusē. Faktiski tas ir muzejs. Viestura iebūvētie pamatīgie koka elementi, kāpņu balsts, pamatīgie ozola dēļu plaukti, parkets, kurā redzama svaru bumba. Tad vēl HES appludināto, izskaloto koku sakņu veidojumi, ko Viktors darina atslodzes brīžos.

Virtuvē – kā keramiķu darbnīcā – pilni plaukti dažādiem kausiem un krūkām. Tas no vietēja mēroga sacensībām. Bet telpā, ko es sauktu par Slavas zāli, no brīnumiem mute vaļā – vesels stūris ar visādām svaru bumbām! Tas esot sākums kolekcijai, kura vēl top un labprāt gaida tai jelkādu pielietojumu. Visapkārt mirdzoši kausi, medaļas, diplomi. Un tāds lērums!

Medaļas – 800 (!) un 70 kausi 22 sporta veidos: svarcelšana, svarbumbu celšana, ārmrestlings (roku cīņa), triatlons (200 m, 3 km,12 km), duatlons, peldēšana, slēpošana, kross, riteņbraukšana, futbols, volejbols, stieņa spiešana guļus, lodes grūšana, 100 m stafete, tāllēkšana no vietas, virves vilkšana, soļošana, skriešana, novuss, zolīte. Varbūt kaut ko piemirsu. Medaļas te nebūt nav visas, 16 nodotas muzejam – Viesturs ir ne tikai plaša profila sportists, bet arī vēlīgs un dāsns.

Pa kuru laiku? Tēva mājās pirmais rūdījums. Apguvis visus lauku darbus, sienu pļāvis no agra rīta un pats noteicis mērķi, cilājis smagumus. Pirmo diplomu ieguvis skolā, skrienot krosu. Arodskolā aizrāvies ar visu, bet vairāk ar svarcelšanu, tāpēc 1967. gadā 1. vieta Limbažu rajonā (trīscīņa, 200 kg), 1982. gadā 1. vieta Rīgas rajonā (divcīņa, 215 kg), 1983. gadā 1. vieta Bauskas rajonā (divcīņa, 237 kg).

Tikai paša spēkiem

Pēc smagajām pārdomām slimnīcā 1982. gadā vairāk sācis pievērsties svaru bumbas cilāšanai – labāk tas nekā glāzītes! Faktiski tehniku apguvis, skatoties sporta pārraides pa televizoru. Sākumā gājis grūti, roka nevarēja bumbu noturēt, bet bijis tik saprātīgs, ka sevi nav savainojis.

Trenera viņam nekad nav bijis, visu apguvis pats un katru dienu pēc darba trenējies vienu stundu. Un mainījis ēšanas paradumus. Galvenais Viestura ēdienkartē – rupjmaize, speķis, auzu pārslas, rieksti, šokolāde. Pavasaros vēl visu veidu zaļumi – nātres, gārsa, pienenes, no kā sanāk labu labie salāti, ziemā – dzērvenes, rozīnes, priežu pumpuri, ķirbju sukādes... Viss no dabas.

Un rezultāti neizpalika. Vispirms uzlabojās pašsajūta, kļuva spēcīgāks un mundrāks.1991. gadā Viesturs izcīnīja pirmo Latvijas čempiona titulu un līdz 1998. gadam kļuva par septiņkārtēju Latvijas kausa ieguvēju svaru bumbas celšanā. Arī citās valstīs un sacensību apvienībās izcīnīts čempiona tituls: Lietuvā, Baltkrievijā, Krievijā, Vācijā, Āzijā, Eirāzijā, Itālijā, Polijā, Amerikā.

Kārtējais likteņa trieciens

Darbs, mājas būve, aizrautīgā sportošana aizpildīja laiku no rīta līdz nakts stundām. Neatlika laika iedziļināties tuvāko problēmās, ko Viesturs sev pārmeta, kad pienāca ziņa par vecākā brāļa Arvīda Vairoga nāvi. Tas bija smags trieciens. Sirds sāpēs lūza un nespēja pieņemt notikušo. Nē, nevar būt, ka brālis pats labprātīgi šķīries no dzīves! Māsa tuvāk apskatījusi brāli un atradusi, ka brālis ticis spīdzināts – neba viņš pats sev būtu nomaucis nagus! Brrr, cik šausmīgi! Sapratuši, ka nāve tikusi inscenēta.

Arvīda principialitāte Ķekavas pagastā kādam bija traucējusi, bet kam? Vai izdosies to atrast? Vai izmeklēšana neizraisīs jaunus noziegumus? Bija tāds juku laiks... Neko neuzsākot, smagu sirdi no brāļa šķīrušies. Lai viņš dus mierā dzimtās zemes smiltājā...

Rekordista medaļām divas puses

Viesturs Gargurnis ir uzstādījis 95 pasaules un Eiropas rekordus dažādās vecuma grupās un svara kategorijās. Viņš ir Latvijas Veterānu svarbumbas celšanas asociācijas priekšsēdētājs, nopelniem bagātais sporta meistars, starptautiskais tiesnesis un triju starptautisku ordeņu – "Spārnotais lauva", "Zelta svarbumbas cēlājs", "Varoņa zvaigzne" – kavalieris. 2013. gadā Arhangeļskā (Krievija) Viesturs Gargurnis izcīnīja Ginesa zelta medaļu "300 spartieši" un Ginesa kopējā rekorda Zelta diplomu. 2014. gadā Vitebskā (Baltkrievija) Viesturam atkal jauns Ginesa rekords!

Taču daudzajām medaļām ir arī otra puse. Treniņi, braucieni uz sacensībām, to organizēšana prasa laiku un līdzekļus. Babītes pagasts ar naudu palīdz reizi gadā aizbraukt uz čempionātu. Par pārējām sacensībām jāmaksā no savas kabatas, un tā ir liela nasta ģimenei.

1999. gadā ģimenē izbaudīts rūgtais biķeris pārpārēm. Autoavārijā smagi cieta vecākais dēls Kaspars. Būt vai nebūt – tāds bija jautājums. Viesturam likās, ka atrodas bezdibeņa malā. Cilvēki dažādi pārcieš sāpes: raud, ieslēdzas sevī, meditē. Viesturs veldzējas, lasot Bībeli. Viņu plosīja sāpes, bet saprata, ka dēlam sāp vēl vairāk. Nācās izturēt, iet tālāk.

Reiz pēc gara brauciena ar velosipēdu samērā vēsā dienā Viesturam pacēlusies temperatūra – tik augstu, ka slimnīcā visi izbijušies. Viņš mēģinājis gulēt... un ieraudzījis gaismu – baltu gaismu, un tās vidū Dieva tēlu, kuram pakājē bijis vainadziņš ar krustu vidū. Tēls bijis tik reāls, bet īslaicīgs. Otrā dienā Viesturs bijis pilnīgi vesels! Mistika, ko neviens nespēja izskaidrot.

Melnais bezdibenis pavērās vēlreiz – dienā, kad sieva aizgāja pensijā, viņa aizgāja arī no Viestura. Viņa nespējot cīnīties ar viņa aizrautīgo sportošanu. Rūgta, smaga šķiršanās. Mantu nedalīja, Viesturs visu atdeva sievai. Pēc 24 gadu kopdzīves palika viens, kā īrnieks paša būvētā mājā...

Laiks un Bībele dziedēja brūces. Un kā sargeņģelis atnāca saprotoša draudzene Inese: "Viss būs labi!" Viestura optimisms dubultojās.

Pašam savas sacensības

2005. gadā Viesturs nodibināja starptautiskas sacensības svarbumbas celšanā „Viestura kauss". Tās notiek katru gadu maija ceturtajā sestdienā viņa saimniecībā "Vēzīši" Piņķos, Babītes novadā. Šogad 23. maijā viņš aicina ierasties visus sportot gribētājus. Sacensībās var piedalīties gan tēvi, gan dēli no sešu gadu vecuma. Īpaši tikšot gaidīti Ķekavas celtnieki, varot ar visām ģimenēm. Vakarā būšot pirtiņa un citi lauku sētas prieki.

Tagad kopā ar Ināru Beļinski viņš dibina netradicionālo sporta veidu federāciju. Šobrīd galvenais – dabūt akreditāciju. Maizes darbs vai vaļasprieks – Viesturs visu dara ar sirdi, atdodot sevi visu. Malacis! Tā turēt!