Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Tā bija laba sakritība: toreizējais Siguldas Kultūras nama vadītājs Māris Namnieks domāja par kādu nebijušu pasākumu bērniem un jauniešiem, un tieši tad pie viņa ierados es un sacīju, kam man ir padomā sarīkot Putnu dienas," atceroties tradīcijas aizsākumu, teic ornitologs, ilggadējs Gaujas nacionālā parka darbinieks un vides zinību popularizētājs Jānis Brikmanis, kuru draugi sauc par Putnu Jāni.

"Gājām tālāk par putnu būrīšiem"

– Jau skolas laikā Pļaviņās es biju zināms kā putnu pētnieks. Tā tas bija arī universitātes laikā, kad studēju biologos. Pēc augstskolas beigšanas strādāju Olaines Bioloģisko reaktīvu rūpnīcā. Tur tika būvēts vivārijs, kurā es varēju būt vadītājs. Bet, kā jau dzīvē dažkārt notiek, kamēr būvēja vivāriju, bet es domāju par aspirantūru, balsis no "Visuma" bija brīdinājušas, ka esmu tāds brīvdomīgs. Lai gan līdz aspirantūras eksāmeniem tiku, uz nepilniem četriem gadiem sekoja pasniedzēja darbs Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Siguldā ierados 1975. gadā, jo Gaujas nacionālajā parkā man tika zoologa vieta. Un tad jau pavasarī es biju gatavs Putnu dienām.

Protams, Putnu dienās putni bija galvenie, taču mēs, gaidot atlidojam strazdus no siltajām zemēm, gribējām iet tālāk par vienkāršu būrīšu izlikšanu un paskatīties uz putniem folklorā, tēlotājmākslā, literatūrā, mūzikā, kinomākslā, teātrī. Par to aicināju stāstīt tā laika zinošākos kinokritiķus Ģirtu Dzenīti un Ventu Kainaizi, tēlotājmākslas un glezniecības pārzinātājus Jāni Droni un profesoru Daini Rožkalnu, aktierus Veru Gribaču-Valteri, Ēvaldu Valteru, Leonu Krivānu un Veru Singajevsku. Mums pievienojās arī dzejnieks Jānis Peters. Bet pats galvenais – Putnu dienas bija laba iespēja runāt par mūsu Latviju un tās dabu. Manuprāt, pirms 40 gadiem tas bija ļoti svarīgi.

Simtiem atbalstītāju un "piesardzīgie"

– Protams, ne jau visiem tas, kas notika Putnu dienās, patika. Vairāki mani vecākie kolēģi – ornitologi no Zinātņu akadēmijas – drusku nievājoši, drusku pārsteigti sacīja: "Nu ko tas Brikmanis tur ar tām tautasdziesmām..." Vēlāk jau pierada un paši sāka braukt uz Putnu dienām, piemēram, ornitologs Juris Lipsbergs, arī universitātes pasniedzēji.

Tiesa, arī iepriekš ne visiem patika, kad Daugavpilī sapulcināju dažus vēl dzīvos latviešu strēlniekus, lai atgādinātu, ka mums pašiem arī reiz bija sava armija.

Pati pirmā uz Putnu dienām Siguldā atbrauca Sējas skola. Tad bija skolēni no Valmieras, Cēsīm, Aizkraukles, Pārdaugavas, arī Zemgales. Divas reizes, kad pasākums ilga trīs dienas, bija aptuveni tūkstotis apmeklētāju – skolēni, ģimenes, citos gados – no piecsimt līdz tuvu tūkstotim. No tiem laikiem man vēl ir palikusi bilde, kurā redzams, kā viena meitenīte no Valmieras spēlē kokli. Bērni atbrauca un sacīja: "Mēs gribam uzspēlēt, nodziedāt, zinām tautasdziesmas par putniem!"

Kad kultūras namā kārtoju izstādi, tā bija bagātīga, pateicoties toreizējam Dabas muzeja direktoram Vilim Krūmiņam. Viņš sacīja, ka es varu uzrakstīt, ko man vajag, un es to no muzeja dabūšu. Man pašam arī bija daži putnu izbāžņi, gredzeni, ligzdas, putnu olas, ko biju atvedis no ziemeļiem, zīmējumi, bet Dabas muzeja palīdzība bija liels atspaids.

Kultūras nama Lielajā zālē notika lekcijas, bet Mazajā zālē bija putnu izstāde. Man gribējās parādīt, ka putni ir rosinātāji, jo daudzi mūziķi un valodnieki uzskata, ka arī valoda un mūzika ir attīstījušās, klausoties dabas skaņas.

Jāpiebilst, ka Putnu dienu ierosmē ir tapuši arī uzvedumi un dziesmas, piemēram, profesora Valda Janča viencēliena opera "Cīruļa kāzas", kuras fragmentu varēja dzirdēt arī 40. jubilejas koncertā.

Putnu dienas notiek līdz šim brīdim, lai gan nozīmīgākais laiks, neapšaubāmi, bija pirmie 20 gadi.

Pavasaris janvārī

– Mēdz teikt, ka pastāvēs, kas pārmainīsies. Jau vairākus gadus manas Putnu dienas ir janvārī. Taču ir jāsaprot, ka patiesībā putni jau sāk dziedāt ap Ziemassvētkiem, kad saulīte vairs neslīd uz leju. Iedziedas zīlītes un dzilnīši, sarosās krustknābji, dzeņi, dzilnas un pūces. Vārnai, lai ko mēs par šo putnu teiktu, arī ir dziesma. Janvārī krustknābji vij ligzdas. Turklāt janvāris ir arī Ziemassvētku kauju, barikāžu un Latvijas starptautiskās atzīšanas mēnesis. Tāpēc jau mūsu koncerti saucas "Putniem, dabai, dzimtenei".

Kā jau alpīnists, esmu pieradis visu iedzīvi nest līdzi uz muguras. Lai gan bērni palīdz ar auto, tomēr arī pats nesu eksponātus izstādei un, kā jau visus iepriekšējos 40 gadus, izstādi iekārtoju pats. Allaž esmu raudzījies, vai sader eksponātu krāsas un forma. Sākumā gāju skatīties, kā savas izstādes iekārto mākslinieki, bet pamatā paļaujos uz sevi.

Savukārt uz Putnu dienu 40. Gadadienas jubilejas koncertu Siguldas pagasta Kultūras namā atbrauca gan mani draugi, gan augstās mākslas profesionāļi. Domāju, ka būs jau par daudz ar kādiem 90 dziedātājiem un dejotājiem, bet sanāca kādi 120. Tāpat es aicinu jaunus cilvēkus vadīt šos koncertus un piedalīties izstādē. Tā viņiem ir laba iespēja sevi apliecināt.

Tā ir mana draugu komanda, kas palīdz kopā būšanas vārdā, jo es jau neko viņiem nevaru atlīdzināt. Mēs kopā padziedam, uzdancojam, un viņi zina, ka es noteikti izvārīšu trīs veidu putras, būs desiņas, izcepšu pankūkas. Zinu, ka nekad nevajag kavēties pacienāt viesus.

"Joprojām eju dabā"

– Ikdienā eju dabā un baroju putnus arī uz sava balkona. Redzu, ka manas dzīves laikā putnu paradumi ir mainījušies. Piemēram, 70. gados Daugavpilī nebija gulbju, bet tagad ir. Pirms kādiem 150 gadiem stārķi bija tikai Kurzemē un Zemgalē. Vidzemē to tikpat kā nebija, bet nu jau tie ir pārņēmuši pat Dienvidsomiju. Ļoti labi pie mums jūtas griezes, jo zālāju, kur dzīvot, pietiek. Vienu brīdi savairojās melnie stārķi, bet nu to skaits sarūk, jo mazāk kļūst lielo mežu.

Ir putni, kas, dzīvojot pie mājām vai sabiedriskām celtnēm, kaut ko pārņem no cilvēkiem, piemēram, dziesmās iepin skaņas no mobilajiem telefoniem. It kā stilīgi, bet šādas putnu kungu dziesmas vairs nav saprotamas putnu meitenēm. Mežu izciršanas dēļ pielaidīgāki ir kļuvuši kraukļi un klijāni. Kraukļi perē pat uz elektrības stabiem.

Pēdējās desmitgadēs dārzos no mežiem ir atnākušas sarkanrīklītes. Laukirbju skaits, neskatoties uz daudzajām lapsām un klaiņojošajiem kaķiem, par laimi, ir pieaudzis. Dzeņiem ir svarīgi, cik skaļi viņi kaļ. Tāpēc kādreiz viņi kalās elektrības stabos, bet tagad ir sapratuši, ka daudz skaļāka izrādīšanās jeb mūzika sanāk, bungojot pie antenām un stabu metāla cepurītēm. Bet par to mēs varam parunāt nākamajās Putnu dienās.