– Kā jūs satikāties ar Turaidu?
– Kad 1967. gadā Latvijas Universitātē beidzu vēsturniekus, sāku strādāt Siguldas arhīvā. Tas, ko tagad uzskatītu par veiksmi, ka uzreiz pēc augstskolas esi nodrošināts ar darbu, tolaik reizēm tika uztverts gandrīz kā sods, jo trīs gadus bija jānostrādā vietā, kur pēc sadales tiki nosūtīts. Prieks bija strādāt arhīvā ar lieliskiem kolēģiem. Pie arhīva bija neliela telpa, kur varēja nolikt saliekamo gultiņu jeb raskladušku, – tā pamazām iedzīvojos.
Tad pienāca 1973. gads, kad Siguldas novadpētniecības muzejā bija vajadzīgs direktors. Tur jau strādāja manas kursa biedrenes Dzintra Antēna un arī vēlākā Daugavas muzeja vadītāja Daina Lasmane. Patiesībā daudzi mana izlaiduma gada vēsturnieki joprojām strādā Latvijas muzejos, piemēram, Aija Fleija ir Kara muzeja direktore, arī vairāki citi. Acīmredzot Latvijas vēstures izpēte un kultūras mantojums bija mūsu aicinājums.
– Jau 42 gadus jūs strādājat Turaidā un 27 no tiem vadāt vienīgo muzejrezervātu Latvijā, savukārt Dainu kalnam šovasar apritēs 30. gadskārta.
– Kad atnācu uz Turaidu, šeit bija pilsdrupas, nebija vietas, kur izvietot muzeja kolekciju. Īsts muzejs ir tad, ja tam ir krājums – materiālās kultūras mantojums. Tāpat arī Turaidas pils tālāka saglabāšana nebija iedomājama bez arheoloģiskās izpētes, tāpēc aicināju arheologu Jāni Graudoni pētīt Turaidas viduslaiku mūra pili. Izcilā arheologa darbīgums un patriotisms bija ļoti iedvesmojošs, un mūsu sadarbība izveidojās ļoti veiksmīga un mērķtiecīga.
Ar laiku sapratām, ka muzeja tā laika statuss neatbilst vides nozīmībai – izcilam Latvijas kultūras mantojuma centram, kurā atrodas Turaidas mūra pils, Baznīckalns, ar laiku tapušais Dainu kalns. Mūra pils ir saistīta ar viduslaiku sakrālo kultūru un kristietību, bet tepat pilskalna pakājē ir arī Krišjāņa Barona mājas "Dainas".
Vēlējāmies izveidot Krišjāņa Barona taku, lai ar laukakmeņos iegravētām dainām pastāstītu apmeklētājiem par latviešu tautasdziesmu. Ideja par akmenī iekaltiem tautasdziesmu tekstiem man radās, kad Turaidā biju nostrādājusi jau septiņus gadus. Daudz mācījos no citiem muzejiem. Esot Puškina muzejrezervātā Mihailovskā, es ieraudzīju akmenī iekaltas dzejnieka Aleksandra Puškina vārsmas. Tas šķita ļoti uzrunājoši. Iedomājos, kāpēc gan mēs tā nevarētu iemūžināt savas tautasdziesmas, lai cilvēki, pastaigājoties pa Turaidu, varētu tās izlasīt.
Tā kā padomju gados viss bija jāsaskaņo – arī vārdi "skaista mana tēvu zeme par visām zemītēm" un citas tautasdziesmas –, nebija nemaz tik viegli īstenot šo ideju, lai gan dainu tekstos tika uzsvērta tikai mīlestība pret citiem, apkārtējo vidi un cilvēciskajām vērtībām.
Pagāja vairāki gadi, un es iepazinos ar tēlnieku Induli Ranku. Mūs vienoja kopīgas idejas un izpratne par tautasdziesmās ietvertajām vērtībām. 1980. gada 21. oktobrī mēs viens otram rakstījām vēstules, un es aicināju viņu kopīgi veidot daudzinājumu latviešu tautasdziesmām Turaidā. Tēlnieks atbildēja, ka arī ļoti vēlas, lai viņam būtu iespēja izvietot savas skulptūras Turaidā. Tagad mēs to dienu saucam par Goda līguma dienu.
Dainu kalns nebija valsts pasūtījuma objekts, lai gan tā izveide tika saistīta ar Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienu. Iecere no valsts pasākumu plāna tika svītrota, bet idejas atbalstītāji arī Kultūras ministrijā vienojās ar toreizējo Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku Viktoru Krūmiņu, ka Dainu kalna izveidei "netiks likti šķēršļi". V. Krūmiņš esot sacījis, ka, ja mēs gribam un spējam atrast līdzekļus Dainu kalna veidošanai, tad tā lai arī notiek. Jāatzīst, ka šodien to īstenot būtu daudz grūtāk, jo toreiz bija lielāka cilvēku un sabiedrības atsaucība.
Atbalsts bija arī talku kustībā, ieskaitot Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotājus. Toreiz teritorija ap Dainu kalnu bija ļoti nesakopta. Bijušais kolhoza upeņu dārzs patiesībā bija vietējā atkritumu izgāztuve. Manuprāt, nenovērtējams ir Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Rīgas rajona nodaļas darbs ne tikai Dainu kalna izveidē vien. Gan veidojot Dainu kalnu, gan vēlāk muzejrezervātu, sapratu, ka jārēķinās ar dažādiem sabiedrības viedokļiem, zināšanām un vēlmēm. Sapratu arī to, ka viens nekad nav karotājs.
– Pakāpeniski arī Turaidas pils ir atguvusi kaut ko no sava senā diženuma.
– Tāpat kā ķirurgs ārstējot paildzina cilvēku mūžu, tā muzejs – saglabājot, konservējot un restaurējot – pagarina pieminekļa mūžu, nosargājot tā būtību un unikālās detaļas, kas glabā seno informāciju.
Galvenais ir pils saglabāšana nākamajām paaudzēm. Arī šogad turpināsim rūpēties par drūpošajiem mūriem, bet apmeklētājiem par prieku izveidosim pils trīsdimensiju modeli, kurā būs redzams, kāda tā varēja izskatīties savos lepnuma gados 16. un 17. gadsimtā. Pils saglabāšanas koncepcijā esam vienojušies, ka, saglabājot drupas, mēs restaurējam tikai tās daļas, par kurām esam pārliecināti un mums ir zināšanas, ka tā tas tiešām ir izskatījies. Mūsdienās jau nav problēmu pēc seniem zīmējumiem uzbūvēt bruņinieku pili, bet tas būs tikai vēstures atdarinājums, nevis oriģināls ar auru, kas glabā seno mūrnieku plaukstu nospiedumus.
– Tātad – vispirms saudzīga attieksme pret savu pagātni?
– Šajā ziņā mēs kopā ar Jāni Graudoni veidojām ļoti aktīvu pozīciju, ka viss, kas noticis šajā zemē, ir mūsu vēsture, kura veidojusi mūs – latviešus. Un tie nav tikai viduslaiki un vēlāko gadsimtu muižas, bet arī padomju periods. Dziesmu dārzā ir brīnišķīga skulptūra "Austras koks" – cilvēks uz cilvēka, kas simbolizē, ka vēsturē nedrīkst būt pārrāvuma. Ir bijuši kari un mēris, mūsu zeme ir postīta, bet tas vēl nenozīmē pārrāvumu kultūrā. Viss, kas mūsu materiālajā un nemateriālajā kultūrā ir ienācis arī no citurienes, bet šeit ticis pārņemts un iedzīvojies, liecina, ka paaudzēs no tā esam mācījušies. Es dažreiz saku, ka mēs jau nenākam tikai no zemnieku sētām, arī no muižām mēs nākam.
Pašlaik muzejā gatavojam jaunu ekspozīciju "Garīgā atmoda un pilsoniskā apziņa 19. gadsimtā, tās nozīme Latvijas valsts izveidē 20. gadsimta sākumā". Tā būs veltīta Latvijas valsts simtgadei, parādot, kā veidojusies mūsu nacionālā pašapziņa, kas vainagojās ar savas valsts dibināšanu. Arvien vairāk saprotam, ka ne jau valsts lielums vien visu nosaka, bet gan atbildība par savu zemi. Tāpēc arī muzeja valodā gribam pastāstīt par latviskajām vērtībām, ko cieņā un godā ir turējušas daudzas paaudzes, – valodu, ģimeni, dzīvību, brīvību, tikumību, cieņu, identitāti.
– Vai dažkārt nav bijis grūti aizstāvēt savas idejas?
– Ja mēs muzejā būtu gaidījuši tikai uz citiem, droši vien daudz kā no tā, kas pašlaik ir sasniegts, Turaidas muzejrezervātā nebūtu. Muzejrezervāta izveide ilga turpat septiņus gadus. Es vienmēr esmu domājusi tā: ja tajā vai citā brīdī kaut kas neiet uz priekšu, tad manas zināšanas un prasmes nav bijušas pietiekamas, lai es pārliecinātu citus cilvēkus un atrastu atbalstītājus. Ir jāmācās, jāmēģina citādāk, visu turpinot. Šobrīd mums ir arī lieliska Turaidas muzejrezervāta atbalsta biedrība. Kad krīzes laikā palikām bez finansējuma un faktiski muzejrezervātu varēja slēgt, atbalsta biedrības biedri – priekšsēdētāja advokāte Ilze Krastiņa, valde, Ilgonis Šteinbergs un citi – ļoti daudz mums palīdzēja, risinot šo jautājumu gan Saeimā, gan valdībā.
– Daudziem Turaida saistās ar leģendu par Turaidas Rozi. Dzirdēts, ka tiekot domāts par pieminekli vecās liepas vietā...
– Turaidas Rozes piemiņas vietu ik gadu apmeklē vismaz 400 jaunlaulāto pāru. Vienu brīdi šķita, ka tur iederētos kāda Induļa Rankas vai Aivara Gulbja skulptūra, bet, pirms kaut ko mainīt, pirms griežam, ir septiņas reizes jānomēra. Kādai piemiņas zīmei ir jābūt, par to vēl daudz jādomā. Maijas stāsts par mīlestību ir ļoti emocionāls. Vai vēsturiskajā vidē, kur tas 17. gadsimtā ir norisinājies, iederēsies kaut kas no akmens vai metāla, izsakot vairāk par to, ko glabā senā liepa?
