Kā vēsta balvas pasniedzēji, viņi abi "ir cilvēki, kuri mazus darbus pārvērš lielos notikumos, kuri palīdz un ir līdzās grūtākajos dzīves brīžos. Tie ir cilvēki, kuri ar savu rīcību pasaulē vairo ticību labajam un gaišajam un kuri ar saviem darbiem iedvesmo."
Divas izglābtas dzīvības
Atskatoties mazliet atpakaļ, starp 26. septembra ziņām par ceļu satiksmes negadījumiem var atrast šādu: "Naktī uz piektdienu neilgi pēc pulksten 2.00 uz autoceļa Jaunmārupe–Peles notika traģisks negadījums, kurā gāja bojā automašīnas "BMW" vadītājs. Negadījuma sekas varēja būt vēl traģiskākas, jo automašīnā, pirms to pilnībā pārņēma liesmas, bija arī divi pasažieri. Viņu dzīvības izglāba garāmbraucēji, informēja Valsts policija."
Seko arī piebilde, ka Valsts policija pateicas abiem drošsirdīgajiem glābējiem un lems par iespēju abus vīriešus apbalvot. Vārdu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests ir pildījis, jau novembrī piešķirot Iekšlietu ministrijas apbalvojuma zīmi "Par pašaizliedzību".
Runa ir par diviem Jaunmārupes iedzīvotajiem - Zemessardzes 17. bataljona dižkareivi Kasparu Garsilu un Aināru Bormeistaru, kurš saimnieko savā viesu mājā "Bejas". Lai arī vienam vēl nav 30, bet otram nupat palikuši 50, viņi abi sevi sauc par "vecajiem mārupiešiem" un īsti labiem kaimiņiem. Arī tajā liktenīgajā septembra naktī Kaspars palīdzēja Aināram un savā mašīnā veda viņu pēc darba uz mājām.
Kaspars stāsta, ka braukuši Jaunmārupes virzienā, bet tad viņa auto apdzinis "BMW 750". Ceļš no Pelēm gan ir asfaltēts, taču šaurs un līkumains. Grūti pat iedomāties, kā šeit varētu braukt ātrāk nekā kilometri 60 stundā, bet tā mašīna mums aiztraucās garām kā bulta. "Turklāt rudeņos ceļa malās sakrājas priežu skujas, un tās ir slidenas kā ledus," piebilst Ainārs.
Jau pēc īsa brītiņa abi pamanījuši, ka "BMW" vispirms ietriecies priedē ceļa labajā pusē, tad atsities pret blakus augošo un pārdesmit metrus tālāk, trieciena samests, apstājies šķērsām uz ceļa un vadītāja pusē aizdedzies salons.
"Apturējām savu mašīnu, un, kamēr es zvanīju glābējiem, Ainārs jau metās pie "BMW" šofera durvīm," teic Kaspars, turpinot, ka pat par abiem tās nav varējuši dabūt vaļā. Turklāt vadītājs bija tā ieķīlēts dzelžos, ka arī pa otrām durvīm viņu izvilkt nevarētu, jo lielais trieciens bija nācis tieši šofera pusē.
"Blakus vadītājam uz priekšējā sēdekļa bija meitene. Viņa no trieciena bija "atslēgusies", bet aizmugurē vaidēja vēl viens puisis. Kamēr viņus izvilkām, liesmas jau bija pārņēmušas visu salonu. Pirmajā mirklī bijām uztraukušies, bet laika, ko un kā labāk darīt, nebija. Labi, ka pārējās durvis mašīnai varēja atvērt un arī drošības josta, ar ko bija piesprādzējusies meitene, viegli atnāca vaļā. Patiesībā mūsu rīcībā bija tikai pāris minūtes," atzīst Ainārs.
Pēc kādām 15 minūtēm, kas šķitušas garākas par mūžību, atbraukuši glābēji, ātrā palīdzība, policija, katafalks un viņu misija bijusi galā. Tiesa, abi mājās tikuši tikai tuvāk astoņiem no rīta.
Visus izglābt nebija mūsu spēkos
"Tas stulbākais no visa tā bija bezspēcīgi noskatīties, kā deg cilvēks. Ja puisis būtu dzīvs, tad jau kaut skaņu izdotu, bet bija kapa klusums. Glābēji mums vēlāk teica, ka viņš pēc tāda trieciena bija miris, jo viss, kas bija iespējams – kājas, krūšu kurvis – triecienā bija sadragāts," stāsta Ainārs, pieminot, ka Kasparam labi noderējusi astoņos gados Zemessardzē iegūtās prasmes neapjukt tādās ārkārtas situācijās, kādu viņiem tonakt piespēlējis liktenis, un sniegt cietušajiem pirmo palīdzību.
Kad puisis un meitene jau bija iesēdināti viņu siltajā mašīnā, tikai tad sapratuši, ka tie ir viņu kaimiņi tepat no Jaunmārupes. Arī trešais, kas palika degošajā mašīnā. Prātā pat atausušas runas, ka puisim patikusi ātrāka braukšana, tāpēc arī bijusi mašīna ar visai iespaidīgu dzinēju.
"Man jau tagad iznāk tam liktenīgajam ceļa līkumam katru dienu divas reizes braukt garām. Saprotu, ka tonakt izdarījām visu, ko varējām, bet, no otras puses – kļūt par varoni, kad citi iekļūst nelaimē, jau nav tas labākais, kas ar cilvēku var notikt. Bet tās ir tādas varbūt pat zvaigžņu stāvokļa diktētas sakritības, ka tev ir jābūt tajā vietā un laikā, jo divas minūtes vēlāk jau tam visam nebūtu nekādas jēgas," domā Ainārs. Savukārt Kaspars uzsver, ka labi būtu, ja cilvēki mācītos no citu kļūdām, bet vairumā gadījumu tā tomēr nenotiek.
Izglābtie pasaka paldies
No medijiem uzzinām, ka mašīnā, kuras pasažieri piedzīvoja traģēdiju, bija Kaspara un Aināra kaimiņi Santa Brante, viņas draugi Edgars Krustkalns un Andris Aboliņš.
Santa, piesakot glābējus "Latvijas lepnumam", raksta: "Šoruden liktenīgajā naktī es un mani draugi Edgars un Andris braucām no pasākuma uz mājām. Pa ceļam notika traģiska avārija, kā rezultātā mans ļoti mīļš, tuvs draugs Edgars Krustkalns gāja bojā, bet mani un Andri Aboliņu izglāba Kaspars Garsils un Ainārs Bormeistars. Mums ļoti paveicās, ka Kaspars un Ainārs bija blakus notikuma vietai un ka viņi spēja noreaģēt konkrētajā situācijā."
27.12.2014 09:00
"Latvijas lepnuma" balvas ieguvēji no Jaunmārupes: Mūsu rīcībā bija tikai pāris minūtes. Citādi būtu par vēlu
Autors Ģirts Kondrāts
Kaspars Garsils (no kreisās) un Ainārs Bormeistars liktenīgajā ceļa Jaunmārupe–Peles līkumā. “Mēs izdarījām visu, kas tobrīd bija mūsu spēkos,” teic Ainārs. Savukārt Kaspars piebilst, ka, lasot interneta komentārus par traģēdiju Jaunmārupē, viņš aizdomājies, ka diemžēl starp mums ir cilvēki, kas tad, ja deg kaimiņa dzīvoklis, tā vietā, lai kaut vai pabrauktu nost savu auto, dodot vietu ugunsdzēsējiem, notiekošo filmē savā mobilajā telefonā.
Einārs Binders
Šogad tradicionālo apbalvojumu "Latvijas lepnums" saņēma arī divi Jaunmārupes iedzīvotāji Kaspars Garsils un Ainārs Bormeistars.