Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

‒ Kā tikt pie tik augstiem apbalvojumiem?

‒ Nu, tas ir pavisam vienkārši ‒ vajag teikt, ko domā, un darīt to, ko esi teicis.

‒ Kā jūs, dzimis rīdzinieks, nonācāt Siguldā?

‒ Mana bērnība pagāja pie Mazā Baltezera, kurš bija pilns ar baļķiem, kas te bija atpludināti pa Gauju. Kopš tiem laikiem vismīļākā smarža man ir tā, kas nāk no ūdenī izmirkušu koku mizām. Tur bija arī plostnieki ar savām Gaujas dziesmām, šņabi un visu pārējo. Patiesībā Gaujas elpa bija jūtama vienmēr, jo pati upe atradās tikai trīs kilometrus no mūsu mājām.

Pludināšanas meistars Ansis Zandovskis man vienmēr teica: "Tev, Māri, jāiet uz mežiniekiem, jo ar "pludiņiem" esi saaudzis." Par "pludiņiem" viņš sauca koku pludinātājus, plostniekus. Tā arī izdarīju.

Kad 1964. gada martā beidzu Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultāti, tūlīt atnācu strādāt par pludināšanas meistaru uz Gaujas. Mans upes posms bija no Pielekšu pārceltuves pie Cēsīm līdz Balt¬ezeram. Dzīvoju Baltezerā, bet priekšnieki man uzdeva meklēt dzīvesvietu Siguldā, kas atradās pa vidu manam darba gabalam. Bet pagāja kāds pusgads, un koku pludināšana gāja uz galu. Man kā jaunākajam kadram bija jāatkāpjas pirmajam. Sašļucis aizbraucu uz Rīgu, uz Mežsaimniecības ministriju, prasīt citu darbu.

Man piedāvāja diezgan labus amatus Kurzemē, bet bija arī mežziņa vietnieka vieta Siguldā. Tur gan nekādu lielo naudu nemaksājot. Sapratu, ka man tur jāiet, jo tur bija Gauja. Tā arī sacīju un atnācu uz Inčukalna mežrūpniecības saimniecības Siguldas mežniecību. Tas notika 1964. gada 27. novembrī.

Patiesībā katra cilvēka dzīvi nosaka gan liktenis, gan izvēle, bet tikai kopā ar gribēšanu un varēšanu. Pusgadsimts Siguldā ļauj man sevi uzskatīt par īstu siguldieti, lai arī šeit neesmu dzimis.

‒ Un tad 1974. gadā sākāt strādāt Gaujas nacionālajā parkā, faktiski kļūstot par pirmo profesionālo dabas aizsardzības inspektoru?

‒ Es gan nebiju viens pats. Mēs bijām komanda. Septiņi.

Jau iepriekš ar dabas aizsardzību nācās saskarties regulāri, jo Siguldā vienmēr ir bijis tūrisms, kāds allaž kaut ko salauza, saplēsa vai piecūkoja. Bet, kad nodibināja nacionālo parku, mēs neapšaubāmi bijām pirmie profesionālie dabas aizsardzības inspektori.

Protams, arī pirms tam bija cilvēki, kas daudz darīja dabas aizsardzības labā. Darbojās Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, vēlāk tika nodibināta Vides aizsardzības komiteja, kas efektīvi kontrolēja visu nozaru attieksmi pret dabu.

‒ Dabas sargāšana cilvēkiem vienmēr saistījusies ar visādiem aizliegumiem, arī vārdu "nedrīkst". Bet varbūt tā tikai šķiet?

‒ Jau sākumā mēs, parka pirmie inspektori Ilmārs Limbēns, Andrejs Krūmiņš un es, arī pārējie, sapratām: ja tu no rīta izej no mājas, ej, uz kuru pusi gribi, visur būs kaut kas tāds, kas vairāk vai mazāk ietekmē dabu, arī negatīvi. Bija visādi lielie projekti – elektrolīnijas, ceļi un grandiozas būves. To īstenošanas gadījumā neglābjami tiktu sacūkota dabas harmonija. Piemēram, bija ieplānota autostrāde pāri Sudas purvam, bobsleja trase pa Vējupītes gravu no Pētera alas gar Satezeles pilskalnu un Gleznotāju kalnu, lielās padomijas airēšanas bāze pie Vaidavas ezera, vēl viens slepenais bunkurs pie Amatas ietekas Gaujā. Ar to visu bija stipri, gribētos teikt, jācīnās. Lielākoties uzvarējām.

Ja par vārdu "nedrīkst"... Cilvēkiem ir grūti iestāstīt, ka daba tiek sargāta, lai tā saglabātos arī mūsu mazbērniem.

Ja tā mazliet padomā, jebkura attīstība, sevišķi urbanizācija, dabu nomāc, sagrauj un apēd. Tāpēc šajā ziņā vairāk jāpiestrādā gan teritoriju plānotājiem, gan valsts un pašvaldību darbiniekiem. Jācenšas atrast vidusceļu starp attīstību un dabas vērtību saglabāšanu.

‒ Kā pēdējos 40 gados, kopš pastāv Gaujas nacionālais parks, ir mainījusies siguldiešu attieksme pret vidi?

‒ Nacionālā parka robeža iet pa Gaujas gravas malu, un pilsētas apbūvētā daļa nav nacionālā parka teritorija. Latvietim ātrais domas gājiens ir tāds, ka parkam arī Gaujas gravā ir jābūt ar retiem kokiem un skaisti nofrizētu zālāju. Nu, tāds kā, piemēram, Vērmanes dārzs Rīgā. Tādēļ lielas daļas siguldiešu un arī nacionālā parka iedzīvotāju vērtējums visbiežāk ir, ka tas taču nav nekāds parks, bet meža cūku brikšņi vai džungļi. Tas ir viens uzskats. Ir arī cits – biologu, ekoloģijas ekspertu, arī Eiropas Savienības regulu viedoklis. No tās puses raugoties, šī vieta ir ļoti īpaša un neaizskarama, jo Gaujas senlejas gravas ir aizsargājams biotops. Patiesībai jābūt pa vidu.

‒ Darot savu darbu, neesat bijis augstprātīgs arī pret žurnālistiem, un viņi ir atmaksājuši, rādot jūs kā pozitīvu dabas aizstāvi.

‒ Redziet, publicitāte nav bijis mans pašmērķis, bet tomēr ir pats efektīvākais audzināšanas līdzeklis un veids, lai, piemēram, pateiktu, ka mēs te rudeņos sargājam zivis. Pieķertie maluzvejnieki, arī malumednieki, ir ar mieru maksāt sodu un darīt sazin ko, lai tikai paliktu ēnā. Bet vēl labāk ir tad, ja tie, kurus noķeram, piemēram, zivju sitējus ar elektrību, saņem pelnīto sodu, pat cietumu, un sabiedrība to uzzina. Atkārtošos, bet publicitāte ir tikai līdzeklis vēlamo rezultātu sasniegšanai.

Mūsdienās dabas inspektoru attieksme pret sabiedrību kļūst arvien maigāka, bet tajā pašā laikā sabiedrības audzināšana un vides izglītība jau no skolas sola – spēcīgāka. Latvijā nekad nav bijis tik daudz informācijas par dabas sargāšanu – ne tikai krusts pāri, ka neko nedrīkst. Protams, ir vajadzīga robeža starp to, ko drīkst un nedrīkst.

‒ Kā iešana dabā ir ietekmējusi jūsu ģimeni?

‒ Mana sieva Maruta ilgus gadus darbojās kā orientēšanās sporta trenere. Arī pats piedalījos orientēšanās sacensībās. Tas viss notiek dabā. Tāpat arī visi trīs mūsu bērni – Inga, Uģis un Mārcis – savulaik nodarbojās ar orientēšanos. Uģis, dienot Padomju Armijā, izsitās pat līdz sporta meistaram. Turklāt viņam ir ne tikai ekonomista, bet arī mežsaimnieka diploms. Kopā ar abiem dēliem ejam medībās. Dabas tur visur ir daudz.

Mums ar Marutu ir septiņi mazbērni. Dažiem no lielākajiem ir ne tikai interese, bet pat ar dabu saistīta profesija.

‒ Reiz esat sacījis, ka, darot savu darbu, labākajā gadījumā tāds leitnantiņš vien esat bijis, tomēr cilvēki jūsos ir ieklausījušies un prasījuši padomu. Kāpēc tā?

‒ Es esmu lēnais divplāksnis, bet ir situācijas, kad kāda problēma man tā iesit pa nerviem, ka esmu stipri koncentrējies un mana patiesība lielākoties ir vinnējusi, lai gan reizēm esmu palicis arī zaudētājos.

‒ Kā tad ir ar sirdsapziņu?

‒ Tas ir precīzs, bet ne tik viegli atbildams jautājums. Katram kādreiz ir gadījies iet pret savu sirdsapziņu. Diemžēl. Bet ar akmeni gan pirmais ne uz vienu nemetīšu.