Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Keramika un pavārmāksla ir tik līdzīgas

Šefpavārs Havjērs Hosē Garsija stāsta, ka viņa dzimtas saknes ir Verakrusas apgabalā Meksikā. "Taču es ļoti labi atceros 1992. gada 18. augustu ‒ dienu, kopš kuras pastāvīgi dzīvoju Latvijā. Tas bija mīlestības dēļ. Un tāpēc cilvēks var atrasties jebkur pasaulē, ja vien ir kaut kas tāds, kas tajā vietā notur pie dzīvības," atzīst Havjērs.

Runājot par pavārmākslu, viņš teic, ka meksikāņu virtuvi skolā nevar iemācīties. "Pie mums ir pieņemts, ka vienā lielā mājā kopā dzīvo vairākas radinieku ģimenes. Tāpēc ēdienreizēs pie manas vecmāmiņas galda parasti sēdēja 25 cilvēki. Un tas jau bija tāds neliels restorāniņš, kura ēdienu receptes mēs zinājām no galvas, jo redzējām, kā vecmamma tos gatavo."

Taču Meksikā vienmēr esot valdījis tāds kā mačo kults, kas diktē, ka zēniem jāspēlējas ar zirgiem, mašīnām un pistolēm, bet meitenēm jāmācās gatavot ēdienu. "Tā bija arī manā bērnībā. Bet man ļoti patika virtuvē, un vecmamma man atļāva spēlēties ar kukurūzas mīklu," stāsta Havjērs.

"Paldies viņai, jo tā es labi apguvu meksikāņu virtuves ābeci. Vēlāk vidusskolā man bija mājturības stundas, kurās mācīja konservēšanu un to, kā pagatavot dažādas mērces, bet es jau to zināju. Un vēl pēc tam, kopā ar vienu argentīnieti, man bija neliels restorāns. Tas jau bija pirmais profesionālais solis pavāra profesijas virzienā. Tā kā Mākslas akadēmijā mācījos par keramiķi un tēlnieku, sapratu, ka keramika un kulinārija nav tālu viena no otras, atšķirīgas ir tikai izmantotās izejvielas – vienā gadījumā māls, otrā mīkla, bet krāsvielas var izmantot gan mākslinieks savā darbnīcā, gan pavārs virtuvē."

Latvijā Havjērs sākumā darbojies keramikas darbnīcā Ķeipenes pagastā, bet 1997. gadā, kā pats saka, emigrējis uz Rīgu un bijušā universālveikala "Centrs" augšstāvā atklājis mūsu pusē pirmo meksikāņu restorānu ‒ "La Cucaracha".

Dilles, čilli un medus

"Es varu pagatavot gandrīz jebkuras pasaules tautas ēdienu, bet mana dzimtā virtuve ir meksikāņu. Protams, es skatos, kas šādus ēdienus pasūta, jo Latvijas iedzīvotājiem ar čilli piesātināti, īsti meksikāņu ēdieni var izrādīties par daudz pikanti. To apliecina arī "La Cucaracha" gūtā pieredze.

"Redzu, ka latviešu ēšanas paradumi mainās. Ļaudīm garšo aziātu suši, bet netiek aizmirsta arī pašmāju tradicionālā virtuve, kas, manuprāt, ir vietējo produktu sajaukums ar modernu gatavošanas stilu. Piemēram, restorānu ēdienkartēs atkal ir atgriezušās grūbas, ko agrāk ēda tikai laukos, pievienojot tām kaut ko asāku – sinepes vai mārrutkus."

Runājot par medu, Havjērs atzīst, ka meksikāņu virtuvē vairāk tiek izmantoti saldinātāji no cukurniedrēm, bet medus esot "premium" produkts un ļoti vērtīgs tad, ja bites to ievākušas no kukurūzas. "Medu kopā ar tekilu un laima sulu pie mums uzskata par labākajām zālēm pret klepu un saaukstēšanos."

Atceroties Daugmales Jāņa bišu medus saietu, Havjērs atzīst, ka viņam ļoti patīkot biezpiens. "Kad mani bērni gāja skolā, mēs to ēdām, lai, tā teikt, uzlabotu atmiņu. Tāpēc tagad saietā es saliku kopā biezpienu, medu, alu un vietējās ogas – upenes un jāņogas. Lai viss būtu ļoti, ļoti latviski, trūka tikai diļļu," smejas pavārs.

Sklandrausis un pelēkie zirņi

"Kad es šeit 1992. gadā atbraucu un gāju uz ēdnīcu, man šķita, ka borščs un soļanka ir latviešu ēdieni, bet patiesībā tā nebija," atceras Havjērs. Taču speķa pīrāgus gan varot uzskatīt par ļoti nacionālu ēdienu, jo kuros svētkos tad latvieši bez tiem var iztikt. Un vēl šajā sakarā viņš varot minēt rasolu, medus kūku, maizes zupu, peldošās salas un bubertu, it īpaši tad, ja tam klāt pieliktas avenes.

Taču par visinteresantāko latviešu ēdienu viņš uzskatot kurzemnieku sklandrausi. "Tur ir mīkla, no kuras veidota pamatne, pildījumā burkāni, kartupeļi un krējums. Un šādu sātīgu ēdienu var ņemt visur līdzi ‒ kā meksikāņu burito.

Bet pats labākais ir tas, ka latviešu virtuve ir sezonāla. Vasarā jūs ēdat to, kas izaug uz lauka, bet ziemā to, kas glabājas pagrabā. Un tad vēl latvieši ēd medījumus – alni, briedi, stirnu, mežacūku, kas laukos, ja kaimiņš ir mednieks, ir diezgan viegli pieejami."

Retāk svilpoju un nebaidos no ziemas

"Meksikā mēs visu laiku svilpojam. Mājās vai uz ielas, ja nav ko darīt, uzsvilpojam, piemēram "Besame Mucho", un tad prāts kļūst priecīgāks. Bet šeit tas nevienam īsti nepatīk, tādēļ tagad es svilpoju mazāk ‒ respektēju vietējos, jo revolūciju negribu taisīt," saka Havjērs Hosē Garsija.

Vēl viņš esot iemācījies, ka nevar sveicināties, stāvot durvīs. "Sākumā man bija problēmas ar maniem pavāriem. Viņi, piemēram, ja es paprasu nazi, nedod man to rokā, bet noliek uz galda un saka, lai paņemu pats. Taču savā ziņā esam arī līdzīgi, jo mūsu tautām patiesība nāk no zemes. Un, lai gan meksikāņiem Saule ir puika, Mēness – meitene, bet latviešiem – otrādi, acteku un baltu simboli nemaz tik atšķirīgi nav ne pēc izskata, ne nozīmes."

Vēl Havjērs atzīstas, ka viņam ļoti patīkot Latvijas četri gadalaiki un tīrā daba.

"Vispār jau es savā ziņā esmu traks cilvēks, jo meksikāņu Latvijā nav daudz, bet es te esmu jau 22 gadus. Reiz gribēju Latvijā atvērt itāļu restorānu un uzaicināju šurp itāļu šefpavāru. Bet viņš visu rudeni un ziemu katru dienu bija kalendārā atzīmējis, kad ir spīdējusi saule, un drīz aizbrauca prom. Arī man pirmie divi gadi šķita drūmi, jo pēkšņi uz septiņiem mēnešiem bija pazudušas visas krāsas. Tomēr es to pārdzīvoju, jo, no otras puses, piesnigušas priedes un egles mīnus 20 grādos man ir tāda pati eksotika kā jums palmas kaut kur dienvidos."