"Es gribētu atstāt daudz labu bērnu grāmatu." Kamēr Jānis pa līkumainajiem ceļiem ved uz savas ģimenes mājām, kur mūs sagaidīs viņa sieva un vecmāmiņa, aizrunājamies par likteni un to, ka pat tad, ja aiziet kāds tuvs cilvēks un viņa vairs nav, viņš turpina dzīvot mūsu domās tik īsti, ka šķiet – nekur nav pazudis. Jānis atklāj, ka pirms pāris gadiem traģiski zaudējis abus vecākus, tomēr arī šodien jūt viņus sev līdzās.
Annas un Jāņa mājās ir ļoti gaiši un skaisti. Katra radošajai pasaulei te ir kur izpausties – Jānim ir atsevišķs darba kabinets, lai programmētu, bet Annai – istaba, kas vienlaikus ir darbnīca, kur gleznot. Vēlmi rakstīt Jānis mantojis no tēva, dzejnieka Ingvara Jakaiša. Pie sienas izvietojušās senas radinieku fotogrāfijas – pat no 20. gadsimta 20. gadiem.
"Tas ir ģimenes koks, kur grūtā brīdī rast spēku," atzīst Jānis. Un spēka Jānim un Annai tiešām vajadzējis daudz – gan brīdī, kad Jānis pēkšņi zaudēja abus vecākus, gan tad, kad Annai otro reizi atklāja vēzi. Vērtīgas ir tādas iepazīšanās, kas cilvēku maina un liek aizdomāties dziļāk – tālāk par acīm redzamo. Annas un Jāņa ceļš vienam pie otra bijis ne tik viegls, līdz izrādījies, ka aiz ārējās, šķietami atšķirīgās čaulas slēpjas līdzīgas dvēseles.
– Jūs abi esat daudz pārdzīvojuši... Vai tas mainījis skatu uz dzīvi?
Anna: Man tagad daudz grūtāk atrast kopēju valodu ar citiem cilvēkiem, jo daudzi ir pārņemti ar tādām ļoti niecīgām problēmām.
Jānis: Ir grūti otram izstāstīt, kas svarīgi, kas – nav. Tikai tas, kurš gājis cauri lielām bēdām, apzinās, vai un par ko ir jēga strīdēties. Bieži, esot kopā ar citiem, jūti, ka viņi vēlas atbalstu savās sīkajās, ikdienišķajās problēmās, gaida žēlošanu, bet viss, ko gribas pateikt: "Beidz! Par ko tu raudi?" Viens no lielākajiem grēkiem ir gaušanās, grūtsirdība – nespēja novērtēt to brīnumaino, kas dzīvē notiek ik mirkli. Ja gaudies, tas nozīmē, ka necieni to, ko Dievs tev devis. Pat tad, kad ir grūta diena, priekšniecība salamā, viss iet greizi. Tik un tā katrā mirklī ir sava burvība.
Anna: Patiesībā mēs ar Jāni neprotam žēlot. Ne citus, ne viens otru. Kad cīnījos ar savu slimību, es sevi nesaudzēju. Pēc operācijas kādu laiku gulēju slimnīcā, bet pēc tam devos uz lekcijām Mākslas akadēmijā. Arī pēc ķīmijterapijas neņēmu akadēmisko gadu.
Jānis: Kad strādāju ar sevi, biju gatavs uz jebko, lai tikai man kļūtu labāk, – pat 20 cilvēku klātbūtnē stāstīt par savām problēmām un aizvainojumu. Man bija kauns, es stostījos, bet vajadzēja sevi pārvarēt.
Anna: Runājot par audzēju, vienmēr šķiet, ka būs jāmirst. Mana vecmāmiņa nomira no kuņģa audzēja. Taču, kad man pavēstīja diagnozi otro reizi, pašai likās, ka esmu vesela.
Jānis: Atceries, tu teici: nemiršu, un viss!
Anna: Pirmajā reizē sāpes mazinājās, jo uzsāku ķīmijterapiju, bet otrajā – man fiziski bija ļoti slikti. Tas nav tik jautri, kā rāda filmās, kur visi nāk ciemos, kopā ēd saldējumu. Patiesībā gribas nolīst kaktiņā, lai visi liek mieru.
Jānis: Tādas smagas slimības var izārstēt tikai caur darbu ar savu dvēseli. Arī vēzi iespējams uzveikt, strādājot ar sevi un savu sirdi.
– Kā to darīt?
Jānis: Pirmkārt, sākt cienīt savus vecākus. Arī vairākas psiholoģijas metodes atzīst, ka attiecības ar senčiem, piedošana viņiem, pagātnei, ir ļoti būtiska dvēseles mieram un fiziskajai veselībai. Otrkārt, pārstāt kritizēt citus, sākt cienīt sevi, saprast, ka esi atbildīgs par savu dzīvi. Nevis mūsu līdzcilvēki, bet paši. Ir jāatrod savs pamats.
Anna: Jābūt pašpietiekamam.
Jānis: Pēc tādiem pārdzīvojumiem kļūst skaidrs, kas ir īstas sāpes, bailes. Parasti lielas bēdas vai nu salauž, vai padara par citu cilvēku. Gaisma vai nu nodziest, vai kļūst spožāka.
Anna: Viss, kas notiek ar cilvēku, – gan labais, gan sliktais – ir paša nopelnīts. Neviens cits tajā nav vainīgs. Visdrīzāk – tās ir nelaimīgas domas, kas dzīvo cilvēkā. Vajag, lai pašam ar sevi būtu labi, nevis jātiecas aizpildīt savs iekšējais tukšums ar citu cilvēku palīdzību.
– Kur smeļaties spēku?
Jānis: Visā, ko daru. Tās ir spēles, ko spēlējam ar meitām, grāmatas programmēšana. Nevaru iedomāties sevi sēžam pie TV ar alus pudeli rokās. Televizoru izmantojam tikai tādēļ, lai noskatītos kādu labu filmu. Negatīvās ziņas cilvēki skatās, jo ir izslāpuši pēc ļoti spēcīgām emocijām.
Anna: Negatīvās emocijas ir visspēcīgākās. Un, pārdomājot tās sevī atkal un atkal, rodas jaunas emocijas. Visvairāk draugu apkārt ir tad, kad iet vissliktāk. Kad ir labi, draugu ir ļoti maz. "Man iet lieliski!" – un nav par ko runāt. Neviens taču nestāstīs, cik labi iet, jo noskaudīs taču. (Smejas.)
Jānis: Mēs neticam, ka var noskaust! Nu, varbūt pavisam mazu laimīti, bet ne lielu. (Smejas.)
– Pēc pārdzīvotā neparādījās spēja ikvienu mīlēt daudz vairāk?
Anna: Es neteiktu, ka pirms slimības citus nebūtu mīlējusi.
Jānis: Viņa mīlēja citus, bet ne sevi. Gleznas, kas tapušas tajā laikā, ir visai baisas un biedējošas. Centos Annai iemācīt mīlēt sevi, apzināties sevi kā vērtību. Arī es pats agrāk sevi uzskatīju par neveiksminieku – man nav sava uzņēmuma, miljona bankā, nemāku kruķīt biznesu. Mani vecāki naudu uzskatīja par dzīves veiksmes rādītāju. Tagad zinu, ka esmu laimes luteklis. Ja veselu dienu guļu ar grāmatu rokās vai spēlēju datorspēli, Anna man jautā: "Kādēļ skumsti? Vai kaut kas atgadījies?" Mēs viens otram neļaujam nolaisties, gulšņāt. Svarīgi dzīvot apzināti, aktīvi.
– Daudzi radoši cilvēki atzinuši, ka māksla rodas sāpēs. Piekrītat?
Jānis: Nē, māksla rodas laimē. Sāpes rodas sāpēs. Jebkurai mākslai vajag emocijas. Piesūkties ar negatīvismu ir daudz vieglāk un ātrāk. Mans sapnis ir uzrakstīt grāmatu, bet es to nevaru balstīt uz negācijām. Negribu, lai mani varoņi iet bojā, lai viņiem sāp. Es pat domu pasaulē izvairos nodarīt tiem pāri. Kā mūsdienās uzrakstīt aizraujošu grāmatu, kuru cilvēki lasītu, bet varoņiem neklātos slikti? Interesants jautājums.
PIETURZĪMES
Anna Afanasjeva
• Maģistra grāds glezniecībā, Latvijas Mākslas akadēmija
• Viņas darbi iekļauti Šveicē izdotajā gleznu albumā "Sievietes mākslā"
Jānis Jakaitis
• Rakstnieks, programmētājs
• SIA "Rimi Latvia" IT nodaļas vadītājs