Citi viņu pirmoreiz izdzirdēja "Dziedošajās ģimenēs", vēl kāds atcerējās Noras Bumbieres fonda rīkotajos koncertos, bet mārupiešiem viņa ir ilggadēja kultūras nama direktore un deputāte.
– Pirmo plašāko ievērību tu guvi ar Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera dziesmu "Tā es mīlu".
– Dziedu jau no bērna vecuma – ganot govis Remtē, krāmējot malku, ravējot dārzu. Sāku ar malkas pagali un lecamauklām, kas bija mikrofona vietā... Vislabākais posms bija, kad Remtes kultūras namā nodibināja ģitāristu ansambli. Tiesa, no kādiem 30 ģitāristiem palika tikai trīs meitenes, kas izveidoja meiteņu vokāli instrumentālo ansambli "Sienāzīši". Vidusskolas laikā tas spēlēja arī skolas ballēs, šogad ģimnāzijas salidojumā grib dzirdēt arī kādreizējo "Sienāzīšu" priekšnesumu. Draugi no Remtes un Saldus laikiem mani ir pavadījuši visu mūžu.
"Sienāzīšu" laiks bija atspēriena punkts turpmākajā karjerā – sekoja komjaunatnes dziesmu festivāls "Jaunības balss", kurā ar Raimonda Paula "Nenes zvaigznes manā istabā" ieguvu pirmo vietu.
Pēc gada mācībām Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā skolotājs Arājs man ieteica aiziet uz noklausīšanos Filharmonijā – par mani ieinteresējušies lielie mūzikas dūži. Priekšā bija Zigmārs Liepiņš. Nodziedāju "Sentimentu" un "Romanci par rožu krūmu", un mani tajā pašā dienā apstiprināja ansamblī "Modo", notika mēģinājumi, ieraksti radio, tapa pirmais hits "Tā es mīlu", sākās koncerti ar "Modo", pēc tam ar "Opus". Tas bija 1982.–1983. gads.
– Tu kopā ar Aiju Cakuli aizvietoji Mirdzu Zīveri viņas dekrēta atvaļinājuma laikā.
– Tas bija īss un diezgan pamācošs laiks, paldies Dievam, tiku tam pāri. Pēc tam nāca piedāvājums no "Inversijas", kur dziedāju kopā ar Uģi Rozi un Viktoru Lapčenoku, pēc tam nokļuvu grupā "Tukums–3". Tas bija jauks laiks, jo ar šiem ansambļiem esmu pabijusi daudzās vietās, kur tagad diez vai aizbrauktu.
– Tomēr vienā brīdī tu no skatuves pazudi.
– Rūta! Man piedzima meita. Lai gan pamatā ir tas, ka man ļoti nepatīk publiskas lietas. Es varēju lauzties ar elkoņiem uz priekšu, bet... Tagad saņemu daudzus e-pastus, kuros cilvēki raksta, ka es ar savu balsi, savām dotībām, ar labestību un cilvēciskumu varētu būt viena no latviešu popmūzikas zvaigznēm.
– Un kāpēc tad tev nav šī zvaigznes statusas?
– Man tas nekad nav bijis aktuāli. Ļoti grūti bija aiziet arī uz televīzijas šovu "Dziedošās ģimenes", kad Rūta teica: "Nu, mammu, ejam!" Ārprāts! Kā es ar sevi cīnījos. Es taču zināju, kas pēc tam sekos.
– Iznāk, ka meita tevi daļēji atgriezusi uz skatuves.
– Protams! Baigi forši, ka viņa mani ievilka šovā. "Dziedošās ģimenes" pilnīgi mainīja mūsu dzīvi, mūsu ierasto kārtību. Tas deva lielu pozitīvisma devu un apliecināja seno filozofisko domu, ka jādzīvo šodienai, jātver mirkļi, jo gadi iet uz priekšu. Arī Rūtai šis šovs bija solis uz priekšu viņas muzikālajā darbībā.
– Vai tev pēc panākumiem "Dziedošajās ģimenēs" nav gribējies atkal atgriezties uz lielās skatuves?
– Ne velti saka, ka ar skatuvi var saindēties. Es jūtos ļoti labi. Pēc šova par mūsu vizītkarti kļuvusi Madaras Celmas dziesma "Eņģelis". Esmu saņēmusi daudzas cildinošas atsauksmes. Tas dod gandarījuma sajūtu, ka cilvēki ir pamanījuši manu patieso būtību.
– Bet par lielo skatuvi?
– Nezinu... Iespējams, tās trūkumu neizjūtu, jo man joprojām ir grupa "Kraujas Storm Band".
– Kultūras namā tu vadi bērnu un jauniešu popgrupas "Mazā sirds" un "Keen".
– Arī Rūta tajās ir izaugusi. Manā dzīvē viss ir savijies kopā – gan dziedāšana, gan darbs. Mana ģitāra vienmēr ir kabinetā, ja nu pēkšņi kaut ko vajag nodziedāt. Mūzika ir manā sirdī. To nevar izstāstīt, jo es dzīvoju mūzikā.
– Vai savā meitā saskati dziedātāju?
– Es viņu redzu kā labu vokālo pedagoģi. Viņa droši vien daudz sasniegs arī kā dziedātāja. Lai ko arī runātu par Eirovīzijas konkursu, Rūta šogad uzrakstīja dziesmu, pati izpildīja, pati visu izdarīja, un beigās žūrija to atzina par labāko. Bet ne jau balsojums ir galvenais, arī Rūtai ir Dieva dota harizma, balss tembrs, kurā var ieklausīties.
– Ko tev devis laiks pēc televīzijas šova?
– Pēc "Dziedošajām ģimenēm" bijušas daudzas intervijas, kas liek koncentrēties un analizēt paveikto. Šajā dialogā izkristalizējas arī jauni mērķi, par kuriem ikdienā reizēm neiznāk laika aizdomāties.
Redz, tu pajautāji, vai man nepietrūkst lielās skatuves, un man jāsāk domāt, kā tad īsti ir. Darbu dunā un skriešanā par to neesmu domājusi.
Ir sajūta, ka ieeju pavisam citā dzīves etapā. Gribas izgaršot dzīvi. Tas ir tāpat kā, aizejot pie ārsta un dzirdot, ka jādzīvo mierā un iekšējā harmonijā. Diemžēl ārsts jau nepasaka, kā to sasniegt, un recepti neizraksta. Esmu atradusi to dvēseles sajūtu, ka manī kaut kas smaida. Šis smaids raisa brīnumus arī uz skatuves, man daudzi ir teikuši: "Nu tu gan nodziedāji!"
– Kā tev veicas ar Mārupes novada kultūras dzīves vadīšanu?
– Šajos gados kultūras namā atstāts daudz sirds siltuma un mīlestības. No rīta ar prieku eju uz darbu, jo zinu, kas jādara. Tas ir ļoti būtiski.
Ir izveidojusies sava sistēma, zinu, kas katrā konkrētā lietā jādara un kā jādara.
Redzeslokā ir visu pašdarbības kolektīvu veikums un problēmas, lielie novadu pasākumi. Paturu galvā visus budžeta skaitļus, zinu, kam un cik varu tērēt. Rudenī visi darbinieki dodas kopīgā izbraukumā, kurā izrunājam nākamajā gadā darāmo. Sarunas un dialogs dara brīnumu lietas – izrunājot jebkuru problēmu var atrisināt.
Protams, ne jau visi cilvēki ir vienādi, jāprot pārkāpt kaut kam pāri, lai neciestu kopējais darbs. Nevar visus mērīt pēc savas mērauklas. Jābūt labām iemaņām psiholoģijā, filozofijā, diplomātijā.
Cilvēki ir ļoti atsaucīgi, allaž palīdzēs gan ar padomu, gan darbiem. Jo vairāk cilvēku iesaistīti, jo lielāka atdeve arī manam darbam.
– Jau trešo gadu esi arī novada Domes deputāte.
– Neesmu nevienā partijā, jo mani balotēties aicināja trīs saraksti. Godīgi izvēlējos pirmo, kas mani uzrunāja.
– Vai būdama deputāte, tu jūties stabilāka un varošāka?
– Tagad varu teikt, ka nevajag baidīties kļūt par deputāti. Ir ļoti labi strādāt komandā un darīt labas lietas. Nerunāsim par Saeimas deputātiem, bet novadu deputāti var ļoti daudz ko izdarīt, var ietekmēt un risināt problēmas. Es ilgi pretojos, jo uzskatīju, ka tā ir formalitāte, papīru darbs, ka tā nav mana lieta. Tomēr tagad iepazīstu jaunus cilvēkus, iegūstu jaunus domubiedrus, atbalstītājus un draugus. Un tās runas, ka deputāti var iegūt kaut kādus labumus... Nezinu. Varbūt citur tā ir, bet ne Mārupē. Ir jāstrādā.
Publiskajā telpā mani gan labāk pazīst kā kultūras nama direktori, arī cilvēkus es pārsvarā uzrunāju kā direktore.
– Vai deputātes darbs neuzliek lielāku atbildību par padarīto?
– Jā, jo zināmā mērā esmu novada seja un publiskais tēls. Liels paldies maniem vecākiem, kuri mani izaudzinājuši tādu, kāda esmu. Man nav jāmeklē cita seja – vienmēr eju ar taisnu muguru un smaidu sejā.