Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

25. marts – kārtējais «melnais» datums kalendārā. Saārdītu sapņu, sagrautu cerību, salauztu likteņu atceres diena. Siguldiete Māra traģisko marta nakti nepieredzēja. Viņa nedzirdēja, kā svešinieki naktī dauzās pie dzimtās mājas durvīm Mores pusē, viņa neredzēja, kā aizved tēvu – bijušo leģionāru, viņa nedzirdēja brāļa raudas un mammas kluso šņukstēšanu, neredzēja, kā viņas jaunā, ziedošā, skaistā mamma dažu mēnešu laikā pārtop par sagumušu, dzīves salauztu būtni.

Arī mammas pirmos sirmos matus Māra neredzēja, jo viņai bija lemts piedzimt desmit gadus pēc šīs marta nakts, un tad mātes mati jau bija balti kā sniegs. Arī savu tēti, jaunu, skaistu un staltu, Māra apzinās vien no vecmāmiņas un mammas stāstiem. Māras atmiņās tēvs ir mazrunīgs, iesirms vīrs, nedaudz salīcis zem dzīves un atmiņu nastas, un Vorkutā sabeigtu veselību.

«Reizēm esmu apskaudusi savu brāli – viņš vecākus redzēja jaunus, stiprus, laimīgus. Bet, no otras puses, liktenis pret viņu bijis nežēlīgs – viņam bija jāpieredz tā šausmu nakts, viņam savos nepilnos sešos gados bija jākļūst par vienīgo vīrieša cilvēku mājās, par palīgu un atbalstu mammai. Tajā naktī neaizveda tikai tēvu, līdzi tika aizvesta arī brāļa bērnība. Neiztirzāsim, kā viņiem abiem tolaik klājās. Neba velti mana ziedošā mamma nosirmoja, salīka, ierāvās sevī. Tēvs izturēja, atgriezās. Fiziski sagrauts un dvēselē salauzts, bet tomēr atgriezās. Un tad pasaulē nācu es – dzīvs piemērs tam, ka mīlestība spēj darīt brīnumus. Mani nepamet sajūta, ka esmu kaut kādā ziņā apdalīta. Un, lai arī es nekad neesmu ne nosodījusi kādu, ne pārmetusi kādam karu, izsūtīšanas, lēģerus, tomēr reizēm es jūtos pelnījusi vismaz atvainošanos. Gan par manu vecāku salauzto dzīvi, gan arī par manām attiecībām ar brāli.

Jā, man ir brālis, bet vienlaikus it kā nav. Īpaši bērnībā es viņu nejutu – kad es piedzimu, brālim jau bija gandrīz 17. Leģionāra, tātad tautas ienaidnieka, dēls ne par kādu augsto skološanos nevarēja ne sapņot, tāpēc drīz vien pēc manas nākšanas pasaulē brālis sāka strādāt. Līdz ar to es savu lielo brāli vairāk uztvēru kā svešinieku, ciemiņu. Tādas sirsnīgākas brāļa un māsas attiecības mums sāka veidoties daudz vēlāk, kad bijām jau nodibinājuši savas ģimenes.

Es nezinu, kā mūsu ģimenes vēsturi izjūt brālis, neesmu viņam dvēselē līdusi, bet, cik atceros no bērnības, ar tēvu tādas īsti sirsnīgas attiecības viņam vairs neizveidojās – tie desmit atšķirtības gadi darīja savu. 25. marta naktī raudošs sešgadīgs puisēns noraudzījās, kā pār pagalmu aizved viņa tēti, pēc desmit gadiem tajā pašā pagalmā satikās divi vīri – viens pāragri novecojis, otrs pāragri pieaudzis. Kāda gan mīlestība tur vairs varēja būt...»